Latviešu fotogrāfe Adelīna Darviņa kopā ar draugiem devusies piedzīvojumu pilnā pārgājienā pa ceļu, kas tiek uzskatīts par vienu no vecākajiem pārgājienu maršrutiem Eiropā – Kungsledena (Kungsleden) taku Zviedrijā. Savu ceļojumu 20 gadus vecā fotogrāfe iemūžinājusi attēlos, kas jau izpelnījušies pasaules mediju atzinību.
"Doma doties pārgājienā pa Zviedrijas ziemeļiem radās manai māsai jau pirms vairākiem gadiem, kad bija iespēja kādu laiku uzturēties Zviedrijā. Ideja bija skaidra - vēlos doties pārgājienā! Tā nu tika izskatīti vairāki varianti un pēkšņi atcerējos par Kungsledenu," Turismagids.lv pastāstīja Adelīna. "Kad doma jau bija skaidra – gribu braukt tieši uz turieni, vairs nebija atlicis daudz laika, jo sezona tur ir tikai no jūnija vidus līdz septembra vidum. Tad nu ļoti ātri kļuva skaidrs, vai nu jābrauc tagad, vai arī pārgājienu nāksies atlikt vēl par gadu. Kompānija un ceļojums kopumā tika saplānots īsā laikā, aptuveni tikai mēnesi pirms došanās ceļā."
Kungsledena jeb Karaļa taka ir leģendārs pārgājienu maršruts Zviedrijā, kas vijas cauri lielākajam cilvēku darbības neskartajam apgabalam Eiropā. Pārgājiena kopējais garums ir gandrīz 450 kilometri, bet, protams, iespējams veikt arī tikai daļu takas un vienkārši izbaudīt brīnišķīgos dabas skatus.
Oktobrī Adelīna, lai aizbēgtu no studijām, ikdienas rūpēm un pilsētas burzmas, ar draugiem devās ceļā." Izlidojām no Rīgas uz Stokholmu, kur lidostā pārlaidām nakti, lai tālāk sēstos reisā uz Zviedrijas ziemeļu pilsētu Kirunu. No Kirunas tālāk devāmies ar vilcienu uz Abisko, kas ir viena no galvenajām ceļotāju apmetnēm šajā takas galā. Pēc tam gājām pa Kungsledenu, pirms Singi nogriezāmies nost no takas un devāmies Kebnekaises, augstākās Zviedrijas virsotnes, virzienā. No turienes devāmies līdz Nikkaluokta, kas bija pārgājiena galapunkts. Pa ceļam šķērsojām Tjäktja pāreju, kas izrādījās ļoti nepatīkams posms, jo vairāku kilometru garumā ceļš sastāvēja no masīviem akmeņiem. Nonākot pie Kebnekaises, devāmies pāris stundu pārgājienā uz Tarfalu, kurā, sniegoto kalnu ieskauts, ir Stokholmas Universitātes pētījumu centrs," par savu maršrutu stāsta Adelīna. Viņi aptuveni 130 kilometru garo ceļu veikuši septiņu dienu laikā.
Jautāta par praktiskām lietām, kas jāievēro dodoties šādā ceļā, Adelīna uzsver, ka noteikti jābūt pareizi sagatavotiem straujām laika apstākļu un temperatūras izmaiņām. "Sezonas beigās, kad devāmies pārgājienā, nereti pa dienu gaisa temperatūra bija ap +20, bet naktīs ap -2 grādiem. Par ūdens krājumiem var neuztraukties, jo gar taku ir atrodamas ļoti daudzas tekošas saldūdens upes, kurās plūst ļoti tīrs ūdens."
Ceļotājiem līdzi bijušas aptuveni 20 kilogramus smagas somas ar nakšņošanai zem klajas debess nepieciešamajām lietām, kā arī krietni daudz baterijas fotoaparātam, lai iemūžinātu dabas krāšņumu. "Jo mazāk mantu, jo patīkamāka iešana, protams, mazāk mantu saprāta robežās," smejot saka fotogrāfe.
Spilgtākie iespaidi noteikti esot saistīti ar vienreizējo dabu jau no takas pirmajiem metriem. Tāpat tur bijis visgaršīgākais ūdens, kāds jebkad dzerts, un nebeidzams plašums. "Šeit patiešām var piedzīvot Eiropas pēdējo savvaļu!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
