Bakans – ezers ar nogrimušu pili. Dabas pētnieka Gunta Eniņa sirsnīgais stāsts par bērnības vietām

Tādu es Bakanu atceros no savas bērnības. Tas ir mans jaunības ezers, ar zelta smilšu peldvietu un aizaugušu krastu, ar savu nogrimušu ezerpili un lēni, kas virs ezera ūdeņiem rietumu krastā šūpojas kā milzu zaļa sega. Bakanezeram pieder mana sirds.

Lai gan ezers nav liels, tā vārds skan vareni; šķiet, nevienam citam ezeram nav tik daudz vārdu kā mūsējam: Bokans, Bokāns, Kroņezers, Kroņa, Kroņa–Bakanu, Kosvāns, Kosvārnis.

Visi 2393 Latvijas ezeri ir dzimuši, Lielajam ledus laikmetam aizejot; tagad tie stipri noveco – aizaug, piesērē, lēnām mirst. Daudzi jau pārvērtušies par purviem, akačiem vai pļavām. Arī Bakana vecums liek sevi manīt. Rietumu krastā ir lēne – kā zaļa un dzīva sega, tā pārklāta ezera lielai daļai. Vietām lēnē ir tumši, baisi caurumi, kuros iekrist nozīmētu pazust uz mūžu. Arī man no lēnes bija šausmīgi bail, taču nezināmais arvien vilina. Līdz pamazām mēs aptvērām, cik tā ir pasakaina sajūta – šūpoties pāri bailēm, skriet pa līgano paklāju virs bezdibeņa. Jo tuvāk ezera ūdenim, jo paklājs kļuva plānāks un nedrošāks. Un tomēr arī es iemanījos aiziet līdz lēnes malai, kur sākas tīrs ezera ūdens ar baltajām un dzeltenajām ūdensrozēm.

Ezera ziemeļu krastā valdošais dienvidrietumu vējš allaž sanes siltāku ūdeni. Šeit pati daba parūpējusies par brīnišķīgu peldvietu, turklāt te ezerā ieplūst maza upīte Grava, kartēs saukta par Pelnupīti. Kaut arī sausajās vasarās oļainā čalotāja izžūst, tomēr gadā Grava paspēj ezerā sanest tik daudz baltu smilšu un tīras grants, lai nepieļautu krastam sadūņoties un aizaugt. Tiesa, Grava nemanāmi ezeru aizber. Pretī tās ietekai ir Zirgu bedre – otra nedrošākā vieta Bakanā, jo raugi – Zirgu bedre sliktākus peldētājus raujot iekšā. Agrāk tur zirgi tikuši peldināti un cilvēki noslīkuši. Šī bedre patiesībā ir ļoti stāva zemūdens krauja, ko izveidojusi upītes ieskalotā smilts. Zirgu bedres malā ūdens sniedzas līdz ceļiem, taču viens solis – un tas jau ir pāri kaklam.

Zemūdens kraujas nogāze un gravitācijas spēks rada sajūtu, ka Zirgu bedre rauj iekšā. Taču pats lielākais noslēpums paslēpies ezera austrumu daļā – teiksmainajā Saliņā. Patiesībā tā nemaz nav saliņa, tikai sēklis, kur sausākās vasarās ūdens sniedzas līdz viduklim. Virs sēkļa aug dzeltenās ūdensrozes, darot saliņu labi redzamu jau iztālēm.

Teika stāsta, ka Bakanezers atlaidies kā mākonis pa gaisu. Sensenos laikos ezera vietā bijušas pļavas, cauri kurām, līčločus mezdama, tecējusi skaistā Grava, bet uzkalniņā stāvējusi maza mājiņa, kurā vientuļi dzīvojušas māte ar meitu. Bijusi karsta diena un bula laiks. Apkārtējo māju ļaudis gulējuši diendusā, bet māte ar meitu pagalmā velējušas veļu. Tad šņākdams un rūkdams nācis milzīgi melns mākonis. Meita nobijusies un teikusi: "Pavei, pavei, tas nu gan nāk tik briesmīgi kā tāds bakans." Tikko meita pēdējo vārdu izteikusi, tā mākonis gāzies lejā un apkārtnes pļavas un būdiņa uzkalnā palikusi zem ūdens. Meita bija uzminējusi ezera vārdu.

Mans mātes brālis, izcils peldētājs, jaunībā kopā ar draugu bieži peldējis uz Saliņu. Tur zem ūdens puiši atraduši guļbūvi, no kuras saglabājušās vēl vairākas vainagu kārtas. Toreiz neaptverdami, kādu posta darbu pastrādā, abi jaunekļi cēluši ārā baļķus un slējuši tos stapī virs ūdens, bet Garzaku māju saimnieks ar laivu braucis pakaļ un krastā žāvējis tos malkai. Tomēr kaut kas palicis arī arheologam Jānim Apalam, kurš te 1960. gadā atrada ne tikai būdiņu, bet veselu nogrimušu ezerpili – klāstu ezermītni, hidroarheoloģisko pieminekli. Tiesa, pie Cēsīm darba apstākļi arheoloģiskajiem izrakumiem bija labvēlīgāki, tāpēc Latvijas vēsturē pirmā ezerpils izcelta Āraišu ezera salā. Taču arī Bakans kļuvis par aizsargājamu arheoloģisko pieminekli.

Savulaik Bakana austrumu krastā stāvējušas piecas Sniķeru mājas. Tagad atlikusi vairs tikai viena. Cara laikos Sniķeru Mazmājā, vēlāk sauktā par Ezerkalniem, dzīvojis ezera sargs (lūk, arī tāds darbiņš bijis), kura ģimenē 1863. gadā dzimis vēlākais tautskolotājs, dzejnieks un tulkotājs, rakstnieka Doku Ata draugs Andrejs Kažoks. Pats Doku Atis (1861–1903) dzimis un darbojies Dzelzavas pagasta Muceniekos.

Kažoku Andrejs vienu dzejoli veltījis arī savam Bakanam. Bakans – laika pareģis Bakanam piemīt arī burvja spējas. Pēc tā zīmēm var pareģot laiku. Pavasarī, kad kūst ledus, var noteikt, kāda būs vasara. Ja pēdējie ledus gabali izkūst pie rietumu krasta – vasara būs slapja, zāļaina, neauglīga; ja pie ziemeļaustrumu krasta – ļoti auglīga; ja pie dienvidu krasta – auksta un slapja, labība var nosalt; ja ezera viducī – vasara būs sausa un karsta, labība izdegs. Nelāgi, ja pēdējais ledus izkūst pretī iztekai. Bet, ja ledus tiek sadzīts iztekā, gaidāms bads.

Kādreiz es par šīm runām vīpsnāju, bet, vēlāk pavērojis, sāku brīnīties. 1962. gada 19. aprīlī ar krusttēvu pajūgā braucām gar ezeru. Bija brīnišķīga pavasara diena, šķita, pienākusi jau vasara – plus 20 grādu, strauji kusa dziļās ziemas pēdējās pelēkās sniega kupenas, apžuvušajos pakalnos jau mirkšķināja dzeltenas māllēpes, svilpoja strazdi, vīteroja cīruļi, palu tērcēs un strautos smējās saule. Visa radība trauktin traucās uz agru vasaru – skaistu, siltu, sen gaidītu. Bet krusttēvs, paskatījies uz Bakanu, saduga un drūmi teica: "Ai, ai, vasara būs ļoti slikta, auksta un lietaina – ledus iziet pret izteku."

Tas izklausījās neticami, man pat paspruka smiekliņš. Bet krusttēvs teica: "Nesmejies vis! Dabas zīmes tēvutēvi no paaudzes paaudzē ir vērojuši. Arī es ik gadus tās vēroju. Kad 1958. gadā ledus izkusa agri un ezera viducī, es, sekojot tēva mācībai, miežus iesēju ļoti dziļi. Kaimiņi brīnījās, sacīja, ka tie mani mieži nemūžam neuzdīgšot. Vasarā visiem labība izdega, bet man mieži līdz krūtīm kā niedres. Nu kaimiņi brīnījās vēl vairāk un teica, ka es esot burvis."

Tobrīd krusttēva pareģojums šķita galīgi aplams. Bet, kad vasara tik tiešām izrādījās lietaina un auksta, šī saruna atausa atmiņā un palika tur uz mūžu.

Pēc tam katru pavasari lūdzu krusttēvu atrakstīt, kur Bakanā izkūst ledus, lai gan zinātnisku izskaidrojumu tam nespēju rast. Bet krusttēvam gan izskaidrojums tūlīt pie rokas: "Viss atkarīgs no tā, kādi vēji ledu iepūš."

Vēl krusttēvs man mācīja: "Skaties dabā un vēro arī citas zīmes:

• ja pavasarī maz pūpolu, būs slikta un neauglīga vasara;
• ja pērkons ierūc kailos kokos – būs auksta un neražīga vasara;
• ja pērkons apzibsnī ķiršus un ābeles ziedēšanas laikā – tiem nebūs ražas;
• ja pavasarī daudz krupju – vasara būs sausa, bet, ja daudz varžu, – slapja;
• ja rudenī daudz lielu kurmju rakumu, būs barga ziema;
• ja rudenī bērzi dzeltē no augšas, tad nākamajā pavasarī labība jāsēj agri;
• ja gailis dzied pusdienlaikā – tas uz laika maiņu;
• ja vistas, lietum līstot, meklē pakrēsli, tad lietus drīz pāries;
• ja vistas neslēpjas no lietus, bet staigā apkārt – līs ilgi."

Nu krusttēvs jau sen dus Bolvānīcu kapsētā, un man ir žēl, ka no viņa stāstītā esmu tik daudz ko piemirsis. 1971. gadā pār Bakanu savilkās draudīgi mākoņi – ezera augstākajā austrumu krastā kolhozs sāka būvēt govju fermu. Notekūdeņi tecētu lejā uz ezeru. Uzrakstīju asu feļetonu. Laikraksts "Cīņa" to publicēja 1972. gada februārī. Kolhozam nācās uzbūvēt kārtīgas attīrīšanas iekārtas un sekot, lai tās patiešām arī darbotos.

Tagad Dzelzavas agrofirmas zeme līdz ar šo Garzaku fermu ir pārdota dāņiem. Jācer, ka dāņu vadībā Dzelzavā būs Eiropas kārtība un Bakanā neieplūdīs virca no padomju laikos celtās fermas. Tagad šosejas malā iepretī Bakanam uzbūvēta autostāvvieta. Bet peldvieta gan vairs nav ne tik jauka, ne tik skaista. Zudusi zelta smilts, krasti krūmiem aizauguši. Mežiņš pie gravas izcirsts, upītei zudis līkumu maigums.