Ceļojums uz jūrasbraucēju zemi - Portugāli

Portugālē valda Vidusjūras klimats – ziemeļos ir aukstāks un mitrāks, bet dienvidos slavenajā kūrortu reģionā Algarvē – siltāks un sausāks, kur gada vidējā temperatūra svārstās ap +18 grādiem. Savukārt Portugālei piederošajā Madeirā un Azoru salās ir vēl pāris grādus siltāks. Lai gan līdzās atrodas Atlantijas okeāns, vasarā karstums grūti izturams, tādēļ ziemeļniekiem vislabāk uz šejieni braukt aprīlī vai septembrī, oktobrī. Pavasarī gan ūdens vēl nebūs iesilis, un rudenī var sākties lietavas, ko piedzīvoju arī es, taču Albufeiras kūrortā dzelteno klinšu aizvēja pludmalē vēl paspēju pāris stundās nosauļoties sarkans kā vēzis.

Tomēr man bija vēlme iepazīt Portugāli visā tās garumā, tostarp Roka ragu, Eiropas galējo rietumu punktu, un UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ietverto Evoru, ko bagātīgi ieskauj senās enerģētiskās vietas – megalīti (īpaši akmeņi). Manos ceļabiedros bija Latvijas dendrologi un citi ar dabu cieši saistīti cilvēki, tādēļ īpaši priecājos par eikaliptu, olīvkoku birzīm un korķozolu audzēm, kurās katram kokam mizu noņem reizi astoņos gados, par ko diezin vai atceramies, atkorķējot kārtējo vīna pudeli.

Bet visinteresantākais piedzīvojums bija megalītu meklēšana, ko pat vietējais autobusa šoferis nezināja, un GPS koordinātas arī mūs nomaldināja. Tikai ņemot talkā entuziastu līdzi paņemto grāmatu, atradām šo enerģētiski spēcīgo vietu Evoras apkaimē.

Lai nokļūtu Portugālē, ir vairāki varianti, kā lidot – uz otro lielāko pilsētu Porto, galvaspilsētu Lisabonu vai Faro kūrortu dienvidos. Izvēlējāmies pirmo, jo Porto atrodas valsts ziemeļos, kas ļauj secīgi sākt Portugāles apskati.

Porto celta kalnainā apvidū, ko uz pusēm sadala Douro upe, bet patiesībā tās kreisajā krastā esošo daļu jau sauc par Villu Novu de Gaiju. Upei pāri ved daudzi tilti, taču ievērojamākais (karaļa Luija I), ko projektējis Gustavs Eifelis, sākas tieši no centra, un pa tā augšējiem metāla arku laidumiem kursē tikai vilcieni. Gājējiem no vairāku desmitu metru augstuma paveras brīnišķīga pilsētas panorāma, bet autobraucējiem jāsamierinās ar ne tik iespaidīgu skatu, šķērsojot upi pa leju, taču tā var labāk apskatīt senās koka laivas, kas kādreiz pārvadāja vīna mucas, bet nu noenkurotas upē.

Turpat krastmalā meklējama viena no senākajām portvīna darītavām Porto "Sandeman" (1790), kas piedāvā gan degustēt portvīnus, gan apskatīt muzeju. Manā apziņā portvīns vienmēr bija asociējies ar sarkanu krāsu, bet nu atklāju, ka ir arī balts un ne mazāk garšīgs portvīns, kas tāpat ir gana salds un stiprs (~ 20% alk.). Pēc nogaršošanas acis kāri raugās uz vīndarītavas veikala plauktiem, kur skaistos dāvanu iesaiņojumos dažādie portvīni maksā 10 – 15 eiro, bet parastos pārtikas veikalos portvīns nopērkams krietni lētāk.

Starp citu, Porto vārds saistās ne tikai ar portvīnu, tas devis nosaukumu visai valstij. Kad 200 gadus pirms mūsu ēras Kalē apmetni šeit iekaroja romieši, viņi nosaukumam pievienoja vārdu "portus" (osta). Daži vēsturnieki gan uzskata, ka Kalē dibinājuši senie grieķi un viņu valodā "kallis" nozīmē skaists. Vienalga kā, Porto ir tiešām skaista ostas pilsēta, kur noteikti vērts pakavēties ilgāk.

Tikai 60 kilometrus uz ziemeļiem no Porto atrodas Braga – bīskapa rezidence un katoliskās Portugāles reliģiskais centrs. Romiešu laikos tirdzniecības ceļu krustpunktā esošā Brakara Augusta bijusi Ibērijas administratīvais centrs. Bragas nomalē meklējama Portugāles visiespaidīgākā reliģiskā baznīca – "Bom Jesus do Monte" (Labā Jēzus svētnīca), uz kuru ved 381 pakāpiens. Vai tiešām tik daudz, aizmirsās izskaitīt, bet droši vien jātic tūrisma ceļvežos rakstītajam, jo lietus un migla no lejas neļāva saskatīt pašu dievnamu kalna galā. Svētnīca būvēta, lai, pārvarot grūtības, kāpjot augšup un kavējoties pie 14 kapelām, pieradinātu prātu domāt tikai par Dievu.

Kādreizējais zvejniekciematiņš Nazāre nu pārvērties par atpūtnieku paradīzi. Smiltis pludmalē, protams, nav tik smalkas kā pie mums, taču krastā tiek izskaloti visdažādāko formu gliemežvāki, un var priecāties par Atlantijas okeāna viļņu varenību. Nazāri ļoti iecienījuši veikbordisti, un vietējie teic, ka te novērots līdz šim lielākais reģistrētais vilnis – 32 metri. Raugoties no viesnīcas ceturtā stāva loga, grūti to iztēloties, jo mūsu apmeklējuma laikā lielākie viļņi ir cilvēka augumā un turklāt ne pludmalē, bet aiz 110 metrus augstās klints, uz kuras atrodas Sitija – senākā Nazāres daļa. Tur augšā iespējams nokļūt ar funikulieri, taču var iet arī kājām. Labāk gan kāpt lejā, jo uzeja starp šaurajām ieliņām būs grūti atrodama.

Viena no jaukākajām Portugāles senajām pilsētiņām ir Obiduša aptuveni pusceļā starp Porto un Lisabonu. Pēc tam, kad pirmais Portugāles karalis Alfonso bija no šejienes padzinis maurus, nākamais karalis Dionīsijs 13. gs. beigās te cēla pilsētu kā kāzu dāvanu savai līgavai Aragonas Izabellai, un no tā laika Portugāles valdnieki savu medusmēnesi pavada tieši šeit.

Obiduša ir klasiska nocietinājumu pilsēta ar šaurām vairāku līmeņu ieliņām, kuras pat rudenī ir pilnas ar tūristiem. Pils celta manuelīnu stilā, proti, karaļa Manuela I laikā pastāvošajās estētiskajās izpausmēs. Pusmetru platais nocietinājumu mūris ir atklāts pastaigām, ja vien nav bail no augstuma. Pilsētas apbūvē dominē baltā krāsa, kas papildināta ar tumši ziliem un dzelteniem akcentiem, ko vēl vairāk izdaiļo krāšņi ziedošās bugenvilijas visdažādākajos toņos. Neskaitāmajās suvenīru bodītēs uzmanība jāpievērš gaiļiem un ķiršu liķierim džindžiham, ko par maksu var nogaršot no mazas plastmasas glāzītes.