Apgāds "Jumava" "aiz apvāršņa" sērijā 22. decembrī prezentēja ceļotāja un piedzīvojumu meklētāja Harija Sila grāmatu "Aukstās upes". Tā stāsta par pārdrošiem latviešu vīriem, kas stājas pretī ziemeļu dabai, laivojot pa Kanādas ziemeļu upēm Stikini, Džordžu un Koroku. Ekspedīciju laikā bijis jāpārvar daudz grūtību, un dažkārt tikai veiksme glābusi ceļotājus no nopietnām nepatikšanām. Nosalšana, noslīkšana un nāve tur ir pavisam reālas briesmas....
Turismagids.lv publicēs trīs fragmentus no jaunās grāmatas. Lūk, pirmais stāsts. Pieci vīri dodas laivu ceļojumā pa Ziemeļamerikas ātrāko upi Stikini. Viņi grib veikt 250 kilometru garu maršrutu cauri neskartai ziemeļu dabai, taču ceļotājus negaidīti panāk ziema. Par spīti vietējo brīdinājumiem, komanda turpina ceļu, bet nekas vairs nenotiek kā plānots…
"Kad runa ir par nāvi un dažādiem veidiem, kā cilvēks var nomirt, tad nosalšana tiek pieskaitīta pie vieniem no patīkamākajiem un nesāpīgākajiem nāves veidiem. Tiesa, tiem kam "paveicies" un viņi īsi pirms nāves iestāšanās tomēr tiek atgriezti dzīvē, jāpiedzīvo ellīgas mokas un sāpes, kamēr ķermenis un locekļi atkal "atkūst", bet, ja kaut kas neatkūst un tajā neatgriežas asinsrite un dzīvība, to pilnīgi vai daļēji iznāk zaudēt. Tas, cik ātri cilvēkam sākas hipotermija vai viņš tiek pie apsaldējumiem, ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, bet galvenokārt no tā, cik konkrētais cilvēks ir spējīgs fiziski un garīgi pretoties tam, ka viņu pārņem aukstums. Daži ir spējīgi palikt dzīvi un veseli pilnīgi neticamās un ekstrēmās situācijās, bet citi var tikt pie apsaldējumiem vai mirt no hipotermijas pilsētā uz ielas. Man ir gadījies apsaldēt ausis un pirkstus. Kaut arī es zināju, ka man ir jāuzmanās no aukstuma, tas tomēr notika negaidīti...
Pirms divām dienām, kad Raimonds un Valdis bija atnākuši izlūkgājienā līdz kanjona otram galam, upes straume, pa apakšu izgājusi zem ledus sablīvējuma, šinī vietā atkal bija kļuvusi redzama. Tā bija pilna vižņiem un sašķaidītiem ledus gabaliem, kas, kādu brīdi pavirpuļojuši atvaros, aiz sablīvējuma turpināja ceļu uz okeānu. Iepriekšējā naktī gaisa temperatūra nokritās līdz -10 grādiem, un šī putra aiz kanjona sasala. Kādus divsimt metrus uz priekšu gar upes krastu mums ceļu aizšķērso stāvas, piecdesmit metrus augstas klintis, kurās mēs nevarētu uzkāpt pat bez laivām un ekipējuma. Mēs stāvam līdz jostasvietai sniegā pie upes krasta, vērojam šo ledus ainavu, un kādu brīdi dzirdama tikai Andra nesakarīgā vāvuļošana, ka mums tālāk vajadzētu doties ar slidām vai arī šeit gaidīt helikopteru. Tā kā slidu mums nav, Raimonds brien tālāk gar krastu klinšu virzienā, lai papētītu, vai tomēr nepastāv kāda iespēja nokļūt upē.
Uzmanīgi izpētot upi, atklājas, ka mūsu stāvoklis nav tik bezcerīgs. Divsimt metrus uz leju, nedaudz palaužoties cauri piekrastes ledum, ir iespējams nokļūt atklātā ūdenī, kur vižņu un ledus putra vēl nav paspējusi sasalt. Brienot līdz viduklim pa sniegu, pārvelkam laivas uz turieni, sakraujam tajās ekipējumu un daudz nekavēdamies lecam iekšā, izlaužamies cauri piekrastes ledum un sākam airēt, jo tas ir vienīgais veids, kā nedaudz sasildīties. Mūsu drēbes ir mitras, Valdis, lecot laivā, samērcējis kājas, bet gaisa temperatūra dienas otrā pusē strauji sāk kristies.
Diena paiet, vērojot garām slīdošās sniegoto kalnu ainavas. Augstākās kalnu virsotnes šajā apvidū ir ap 2000 metru virs jūras līmeņa, un sniegs tās klāj tikai ziemā. Šis skaistums un tas, ka mums veiksmīgi saviem spēkiem izdevies pieveikt aizdambēto kanjonu, visiem uzlabo garastāvokli. Uz brīdi aizmirstam par aukstumu, kas arvien pieņemas spēkā, un, nedaudz uzairējot, atlikušajā dienas daļā veicam 20 kilometrus.
Ap pieciem vakarā, kad jau sāk krēslot, apstājamies un iekārtojam nometni uz kādas pussalas pie milzīga koku sanesuma. Debesis ir skaidras, un var just, ka gaisa temperatūra krītas ar katru brīdi. Ap deviņiem vakarā tā ir nokritusies līdz –20 grādiem. Sakuram lielu ugunskuru, bet, tā kā mūsu drēbes ir mitras, vienalga, var just, kā aukstums pamazām zogas klāt. Savelkam mugurā visu iespējamo un, saspiedušies pie ugunskura, mēģinām sasildīties.
Nevienam negribas doties uz telti un līst aukstajā, apledojušajā guļammaisā. Valda zābaki kļuvuši cieti kā akmens, un viņš tos nekādi nevar atkausēt. Es, mēģinādams sasildīties, pie ugunskura sadedzinu savus zābakus. Mūsu nometnei visapkārt paveras fantastiski skaistas sniegotu kalnu ainavas, ko sākumā apspīd rietošās saules stari, bet pēc tam stafeti pārņem pilns mēness. Laiks paiet, stāstot anekdotes un dažādus dzīves stāstus. Galvenais stāstītājs, kā vienmēr, ir Raimonds, kurš ik pa brīdim saka, ka mums jau nākamajā dienā noteikti vajadzētu sasniegt piekrastes "silto zonu". Īstu pārliecību viņa balsī just nevar, un arī pārējie nav diez ko optimistiski noskaņoti. Andris savukārt visu laiku atgādina par čigānieti, kam mēs benzīntankā neiedevām naudu. Tas, viņaprāt, ir mūsu neveiksmju galvenais cēlonis.
Es gan viņam nepiekrītu, jo mēs dzīvi un veseli saviem spēkiem šādos apstākļos joprojām turpinām ceļu, tā drīzāk ir veiksme, nevis neveiksme. Es uzskatu, ka veiksme mums ļoti noderēs turpmāk, un ceru, ka tuvākajās dienās neatdursimies pret kādu nepārvaramu ledus sablīvējumu, bet "siltā zona", manuprāt, būs tikai pie paša okeāna krasta. Ja vispār būs... Tikai pēc pusnakts negribīgi atraujamies no ugunskura un dodamies uz teltīm gulēt. Gan teltis, gan guļammaisi ir apledojuši. Visgrūtāk klājas Valdim, jo viņa dūnu guļammaiss mitrumā zaudējis visas savas labās īpašības un pārvērties par neilona kuli, kuras stūros sabirušas slapjas zosu dūnas. Ielienam guļammaisos un apsedzamies ar jakām, bet aukstums, vienalga, neļauj aizmigt un visa nakts paiet kā murgos.
No rīta ļoti negribīgi lienam ārā no siltajiem, mitrajiem guļammaisiem. Ir kļuvis mazliet siltāks — ap –10 grādiem, bet visas ārā atstātās drēbes un teltis ir sasalušas ragā. Vissasalušākie izskatās Valda zābaki un zeķes, jo viņš vakar, kāpjot laivā, pamanījās samērcēt kājas. Visi esam kā sastinguši, mūs pārņēmusi vienaldzība, un paiet kāds laiks, līdz ugunskurs un karsta kafija mūs nedaudz sasilda. Kamēr paēdam brokastis, sasildāmies un sakravājam laivas, paiet gandrīz divas stundas.
Izlaužoties cauri naktī aizsalušajam piekrastes ledum, mēs atkal esam nokļuvuši upē un kopā ar ledus gabaliem peldam pa ūdeni, kas arvien vairāk sāk atgādināt želeju.
Šis ūdens želejveida stāvoklis rada dīvainu efektu — garākos upes posmos, kur ar normālu ūdeni droši vien būtu ļoti ātra straume vai krāces, burtiski redzams upes kritums.
Upe kā gigantiska zaļa čūska lēnām lokās cauri mežiem un piekrastes klintīm. Ik pēc brīža no airiem un laivām jānodauza ledus, jo tie paliek pārāk smagi. Kaut arī diena ir apmākusies, uz tuvējiem sniegoto kalnu masīviem ik pa brīdim parotaļājas saulīte. Zemu nolaidušies mākoņi un migla rada dīvainu efektu — virs pelēkajām debesīm it kā ne no kurienes parādās sniegotas, saules apspīdētas kalnu virsotnes. Kādā vietā varam novērot, kā Amerikas simbols — lielais baltgalvainais ērglis — plosa savu medījumu.
Šķiet, šajās vietās cilvēki parādās reti, jo mūsu klātbūtne skaisto putnu nemaz neizbiedē. Citur upes krastā pamanām milzīgus ragus un aiz upes līkuma uz mums noraugās četri aļņi. Brīdi pavērojuši mūs, viņi nesteidzīgi dodas prom uz tuvējo mežu.
Ap pusdienlaiku kļūst mazliet siltāks — ap -5 grādiem, bet debesis pavisam apmācas un sāk pūst vējš, kas arvien pieņemas spēkā. Visi kļūst nerunīgi un nekustīgi, vējš mūs tā dzesē, ka, šķiet, kuru katru brīdi var sākties hipotermija. Mani pārņem apātija, un viss kļūst vienaldzīgs, airēju tīri automātiski. Pavērojot citus, šķiet, ka ar viņiem ir tieši tāpat, bet dīvainā kārtā mani tas nemaz neuztrauc.
Ap trijiem pēcpusdienā vējš kļūst pavisam neizturams un pamazām pāraug sniega vētrā. Mani sāk pārņemt pilnīga vienaldzība, un es ik pa brīdim iemiegu.
Visiem ir skaidrs, ka mums ar steigu jāstājas krastā un, kamēr vēl to spējam, jāiekārto nometne un jāsakurina ugunskurs, lai sasildītos. Šajā brīdī Raimonds, kas ar kajaku aizīries mums puskilometru priekšā, pa rāciju ziņo, ka krastā pamanījis mednieku būdiņu. Šī vēsts mūs uzmundrina, un, nedaudz uzairējuši, pēc desmit minūtēm iepeldam mazā līcītī, pie kura kalniņā uzslieta neliela mednieku būdiņa. Šķiet, ka vismaz pagaidām cīņā ar aukstumu būsim uzvarējuši..."
Harijs Sils dzimis 1966. gada 27. februārī Rīgā. Pēc profesijas būvinženieris, bet pēc sirds aicinājuma kaislīgs ceļotājs. Sasniedzis Elbrusa, Kilimandžaro, Monblāna, Tubkala un citu kalnu virsotnes. Piedalījies kalnu pārgājienos Altajā, Alpos, Pirenejos, Atlasa kalnos, Kaukāzā un Andos, kā arī autoekspedīcijās visā pasaulē.
Grāmata "Aukstās upes" jau pieejama "Jumava" grāmatnīcās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
