Krāces, lāči un drosmīgi vīri. Latviešu ceļotāju piedzīvojumi Kanādas ledainajās upēs (2. daļa)

Turismagids.lv publicēs trīs fragmentus no jaunās grāmatas. Lūk, otrais stāsts par laivošanu krāčainajā un bīstamajā Džordža upē. Pirmo stāstu "Redzēt nāvi vaigā un atgriezties. Latviešu ceļotāju piedzīvojumi Kanādas ledainajās upēs (1. daļa)" lasiet šeit.

"Ilgāku laiku, pavadot nobraucienā pa upi, cilvēks parasti pierod pie upes, pie dzīves ritma un veida nobrauciena laikā. Droši vien grūti būtu pierast pie nepārtrauktas, apnicīgas airēšanas pa ezeru, bet strauja upe, kurā ik pēc dažiem kilometriem ir krāces, kas dažkārt ir pat pāris kilometrus garas, ir īsts laivotāja sapnis. Vairums upju, kur cilvēki parasti nokļūst, ir rūpīgi izpētītas — tām izveidotas precīzas kartes un ir pieejamas arī GPS kartes. Par Džordža upi mums bija pieejama tikai viena 1967. gada franču ekspedīcijas karte. Daudzās vietās
upe dabā neatbilst šai jau novecojušajai kartei, jo laika gaitā masīvā straume veikusi izmaiņas. Ir jaunas ziņas un kartes par atsevišķiem upes posmiem, bet upe kopumā ir maz izpētīta. Un nav jau brīnums, jo upi visā garumā kāda ekspedīcija nobrauc labi ja reizi 3–5 gados.

Tas, ka mēs atkal esam straujā upē un mums izdevies papildināt pārtikas krājumus, ir ievērojami uzlabojis mūsu noskaņojumu. Izlemjam, ka beidzot pienācis laiks izmēģināt mūsu ceturto peldlīdzekli — firmas Stearns ražoto piepūšamo kajaku "Pivot". Pirmais "Pivotu" krācēs iemēģina Mārtiņš un ir apmierināts ar tā manevrēšanas spējām. Pēc tam es izlemju, ka arī man pienācis laiks no plosta pārsēsties citā peldlīdzeklī. Izbraucam garas 2. kategorijas krāces, Raimonds un Māris ar kanoe visu laiku trinās manā tuvumā un nepacietīgi gaida, kad es krācēs beidzot apgāzīšos, bet šis prieks viņiem nav lemts.

Piepūšamais kajaks krācēs ir viegli vadāms un pietiekami stabils, tikai visu nedaudz bojā tas, ka pastāvīgi jāsēž aukstā ūdenī. Pēc kāda laika sajūtu, ka kajaka kreisais balons kļūst arvien mīkstāks un sāk svērties uz kreiso pusi. Šī vaina izrādās grūti labojama, un turpmāk "Pivots" regulāri piestāj pie plosta, kur tiek nedaudz uzpumpēts.

Uz kāda akmeņaina upes krasta ieraugām melno lāci, kas, pamanījis mūs, nozūd mežā. Kad pietuvojamies krastam, starp akmeņiem pamanām mazu lācēnu, kas no mums nemaz nebaidās, bet, lēnām ostīdams gaisu, rotaļīgi tuvojas laivām. Mums gan ir skaidrs, ka no viņa jāturas pa gabalu, jo no tuvējiem krūmiem notiekošo vēro lācene, kas kuru katru brīdi var mums uzbrukt. Kad lācēns ir pienācis tikai dažu metru att ālumā no mūsu laivām, tas izbīstas un lielā ātrumā aizskrien prom pa milzīgajiem krasta akmeņiem. To redzot, mēs saprotam, ka aizbēgt no sadusmotas lācenes mums nebūtu nekādu izredžu.

Pusdienot apstājamies pie stāva, augsta krasta. Iekurinājuši ugunskuru, vērojam, kā pāri Džordža upei peld karibu, bet pēc brīža pamanām, ka mūs no piecdesmit metru attāluma, nemaz neslēpdamies, vēro liels, balts vilks. Tomēr, kad brīža vilks saprot, ka mūs viņam nomedīt neizdosies, un lēnām dodas prom.

Pēc pusdienām nobraucam pa vairākus kilometrus garām 2. un 3. kategorijas krācēm. Visi zivju ķeršanas un zosu šaušanas mēģinājumi šodien ir nesekmīgi, bet vakariņas, vienalga, ir sātīgas, un saldajā ēdienā Raimonds mums atkal pamanās uzcienāt ar mazliet piedegušu šokolādes kūku. Nometni iekārtojam aiz milzīga, pāris kilometru gara upes sanestu akmeņu vaļņa. Šādi akmeņu sanesumi droši vien veidojas pavasarī, kad tos sastumj milzīgās ejošā ledus masas. Šajā dienā nobraukti 53 kilometri, kas mums ir rekords, bet mans altimetrs rāda, ka mūsu nometne iekārtota 219 metrus virs jūras līmeņa.

30. augusts ir mūsu vienpadsmitā diena uz upes. Pēc sākotnējā plāna mums jau rīt vajadzētu sasniegt mūsu galamērķi, bet pat lielākajiem optimistiem ir skaidrs, ka, lai cik cītīgi mēs airētu, uz upes mums jāpavada vēl vismaz nedēļa.

No rīta bez starpgadījumiem izbraucam vairākas garas 2. un 3. kategorijas krāces. Pie kāda milzīga upes sagrūsta akmeņu krāvuma apstājamies, lai pusdienās uzvārītu paplānu zupiņu. Par laimi, Mārim un Aļģirtam izdodas saķert astoņas foreles, un mēs zinām, ka vakariņas
nebūs trūcīgas.

Uz dienas beigām es nomainu Mārtiņu "Pivotā". Kad esmu izbraucis garu 3. kategorijas krāci, kuras viltīgie viļņi visādos veidos mēģina apgāzt manu mazo laiviņu, upes kreisajā krastā pamanu kanoe un kajaku, — tātad tie apstājušies, lai izpētītu 4. kategorijas krāci, ko Raimonds no rīta noteica kā mūsu šīs dienas mērķi.

Pētām krāces, bet Mikus uz krasta klintīm ieņem pozīciju, no kuras varēs labi nofilmēt, kā izbraucam krāci.

Pirmo krāces kaskādi izbraucu bez problēmām aiz kanoe, kuru airē Raimonds un Māris. Tad kanoe piestāj atstraumē, un viņi dodas pētīt upi. Pēc piecām minūtēm Raimonds atgriežas pie manis un saka: "Ja esi vecis, tev jābrauc! Tu noteikti apgāzīsies, bet aiz krācēm plosts tevi savāks..."

Ieairēju upes vidū, kur tās spēcīgākā straume pa klinšu kāpi gāžas lejā, veidojot simts metrus garu, baltu viļņu mēli. Kad esmu iebraucis krācē, viss notiek ļoti ātri, kajaks kā olu čaumala tiek mētāts pa baltajiem viļņiem, bet no sāniem to mēģina apgāzt viltīgi šķērsviļņi. Man tomēr izdodas noturēt līdzsvaru, un jau pēc brīža mēles straume manu laiviņu izmet mierīgākos ūdeņos. Izrādās, neviens no krastā stāvošajiem nebija devis vairāk kā 10% par iespēju, ka man izdosies uzveikt šo krāci. Tas, ka man tas tomēr izdevies, iedrošina kanoe komandu, un arī viņiem izdodas šo krāci nobraukt neapgāžoties, bet es jau no malas varu paskatīties, kā viņu trīsreiz lielākā laiva tiek mētāta pa krāces viļņiem."