Cilvēks pret dabu - manevri, krāces un avārija Kanādas mežonīgajā upē (3. daļa)

Lūk, trešais fragments no grāmatas, kas publicēts Turismagids.lv. Šoreiz par piedzīvojumiem straukajā un vientuļajā Korokā, kur, baudot dabas krāšņumu un upes negantumu, vīri gandrīz iekļuas pamatīgās nepatikšanās.

Iepriekšējos grāmatas fragmentus lasiet šeit: Stikini un Džordža upe.

"Braucot pa Koroku, līdz šim vēl neesam manījuši nekādas cilvēku atstātas pēdas. Tas apstiprina ziņas par to, ka šī ir viena no neskartākajām Kanādas upēm. Gadā pa to nobrauc tikai divas vai trīs laivotāju komandas. Vakarā uzzinām, ka uz upes neesam vieni, — Korokas augšdaļu šobrīd izlēmuši pievārēt četri kanādieši ar divām kanoe laivām. Vakarā pamanām viņu nometni uz smilšu sēres un piestājam aprunāties. Viņi saka, ka ar kanoe pa Koroku vēl var braukt kādus 60 kilometrus. Kanoe laivas arī šajā posmā ir jāapnes daudzām bīstamām krācēm un ūdenskritumiem, bet zemāk ar kanoe braukt vispār nav ieteicams. Mēs padalāmies
ar saviem karibu gaļas krājumiem un sākam meklēt vietu nometnei.

Brokastu laikā pa upi mums strauji tuvojas kanādieši ar savām kanoe. Var redzēt, ka viņi ir pieredzējuši airētāji. Neskatoties uz spēcīgo straumi, viņi veikli piestāj pie krasta, un dažās sekundēs viņu laivas jau ir ārā no ūdens. Mazliet aprunājamies, un viņi dodas pārgājienā uz tuvējo kalna virsotni. Viņi četrās dienās plānojuši pa upi nobraukt 80 kilometrus un uzkāpt astoņās tuvējo kalnu virsotnēs, lai fotografētu apkārtni.

Upes straume kļūst arvien spēcīgāka, un krācēs mūsu plosts vairāk nesēžas uz akmeņiem. Pusdienlaikā apstājamies pie kādas krāčainas pietekas, kur Valdis izlemj mazliet paālēties ar kajaku. Kaut arī ūdens ir ļoti auksts, mēs visi peldamies, jo esam pārkarsuši saulē.

Pamazām katrs ir sapratis savu vietu uz upes un laivās. Tā kā pēc nīkšanas drēgnajā Nainas noliktavā jūtos nevesels, esmu nolēmis šajā upē ar kajaku nebraukt. Kopā ar mani plostā brauc Gunvaldis, Aivars un Andris. Pārējie uz maiņām brauc otrā plostā vai kādā no kajakiem. Līdz pēcpusdienai izbraucam vairākas 2. un 3. kategorijas krāces, kas kļūst arvien interesantākas, bet tad priekšā izdzirdam pamatīgu dārdoņu un dodamies izlūkot upi.

Esam atdūrušies pret 4. kategorijas krāci, kur upe pagriezienā sašaurinās un veido vairākas milzīgas mucas. Kritums šeit, nelielā upes posmā, ir apmēram septiņi metri. Skaidrs, ka ar piekrautām laivām šo krāci izbraukt nevaram, tāpēc plostus, lēnām, turot ar virvēm, nopludinām gar krāces malu.

Kā piemiņa no neveiksmīgiem laivotājiem un kā brīdinājums mums pie krāces akmeņos mētājas puse kanoe laivas, kam piesiets airis. Raimonds izsaka minējumu, ka laiva krācēs apgāzusies, bet viens no laivotājiem pie tās sākumā turējies un pat paspējis piesiet airi. Laiva krācēs uz akmeņiem sašķaidīta, bet kas noticis ar pašiem laivotājiem? Ja viņi uz upes bijuši vieni un zaudējuši savus sakaru līdzekļus, tad, iespējams, gājuši bojā.

Izlemjam, ka pie krāces iekārtosim nometni un pēc kāda brīža pie mums atnāk kanādieši, kas apmetušies četrsimt metrus uz augšu pa upi. Raimonds viņiem mēģina pierādīt, ka šo krāci var izbraukt ar kanoe, bet viņi apskata sašķaidītās laivas atliekas un dodas prom. Tad Raimonds sāk virzīt ideju par to, ka krāci vajadzētu izbraukt ar nepiekrautu plostu. Kopā ar viņu piesakās braukt Gunvaldis un Krišjānis. Man šķiet, ka tā ir avantūra, kas labākajā gadījumā beigsies ar pamatīgu izpeldēšanos un zilumiem, bet, kad Raimonds jautā, vai braukšu, atbildu: "Jā." Tas viņu dara domīgu, jo viņš droši vien bija gaidījis, ka es no šīs iespējas atteikšos vai, tieši otrādi, ar sajūsmu vilkšu viņu un pārējos uz plostu, lai iespējami ātrāk izbaudītu kulšanos caur mucām. Viss vakars paiet, plānojot brauciena līniju cauri mucām un iespējamos no laivas izkritušo glābšanas pasākumus, bet galu galā nekas tā arī nenotiek. Naktī man rādās ļoti reālistiski sapņi, kuros es no upes makšķerēju ārā slīkstošus komandas biedrus un veicu viņiem mākslīgo elpināšanu.

No rīta Raimonds vairs nav tik pārliecināts par to, ka spēsim izbraukt šo krāci, bet Gunvaldis un Krišjānis viņu uzmundrina un nevar vien sagaidīt, kad sāksim nest tukšo plostu augšup gar upes krastu. Raimonds man atkal prasa, vai es piedalīšos, un es atbildu: "Jā."

Kamēr lemjam, ko iesākt ar plostu, Valdis ir sagatavojies nobraukt krāci ar kajaku. Izlemjam, ka vispirms jāpaskatās, kā kajakam ies mucās, bet tikai pēc tam tur jāmēģina izbraukt ar raftu. Lai nobrauciens būtu drošs, krasta klintīs tiek novietoti glābēji ar "burkāniem", bet Raimonds ar vienu plosta komandu ieņem pozīciju otrā upes krastā, no kuras varētu ātri steigties palīgā Valdim. Kad visi ieņēmuši savas vietas, Valdis kajakā lēnām sāk manevrēt starp akmeņiem virs krāces, līdz pietuvojas pirmajai mucai. Nokļuvis krācē, viņš kopā ar kajaku uz brīdi pazūd baltajā, sakultajā ūdens masā, tad atkal parādās un veic vairākus veiksmīgus, iepriekš plānotus manevrus, lai izvairītos no mucām un vietas, kur straume viņu varētu ietriekt klintī.

Kad mums jau šķiet, ka Valdis būs krāci pievārējis, viņa kajaks tiek ierauts milzīgā mucā, kur laiva apgāžas. Kādu brīdi muca viņu maļ un nelaiž vaļā, bet tad Valdim, sakoncentrējot spēkus, izdodas izrauties no mucas, un līdz ar viņu muca tālāk straumē izmet arī kajaku. Straume arī zem krāces ir tik spēcīga, ka viņam neatliek nekas cits, kā bezpalīdzīgi peldēt pa to uz leju. Par laimi, Raimonda vadītais plosts jau pēc simts metriem no upes izmakšķerē Valdi un viņa kajaku. Mucā straume viņu zem ūdens ir ietriekusi akmeņos, Valdis izskatās apdullis, bet, par laimi, viņa aizsargķivere izrādās pietiekami izturīga."