Neticami skaistas vietas kā no pastkartēm, kurp doties jau nākamajā atvaļinājumā

"Dead Vlei" jeb Nāves ielejas smilšu kāpas un māla klajumi atrodas Namībijā. Vietā, kas ir viena no karstākajām uz Zemes. Tomēr, tā kā šī ainava ir tik neparasta, tūristi to apmeklē visai daudz, un šī ir fotografētākā vieta valstī.

Visiespaidīgākā aina te paveras saullēktā un saulrietā, kad šķiet, ka atrodaties uz Mēness vai Marsa, ne zaļās un auglīgās Zemes. Jāpiebilst, ka šajā tuksnesī Namībijā patiešām ir vieta, ko dēvē par "Moonscpe" jeb Mēness ainavu – tie ir kalni.

Lai redzētu šo iespaidīgo skatu, parks apmeklētājiem tiek atvērts jau pulksten 4.30 no rīta, un skats tiešām ir tā vērts, lai piespiestu rīta agrumā sevi izrausties no siltās gultas. Tuksnesī var doties gan ar džipu, gan zirgu, gan velosipēdu. Dažus no transportlīdzekļiem piedāvā iznomāt vietējās tūrisma kompānijas. Šajā apkaimē pieejamas arī daudzas tūrisma mītnes, kā arī tiek piedāvātas visdažādākās ekskursijas, jo tuksnesis ir valsts galvenais apskates objekts.

Interesanti, ka līdzenumā redzamie koki nokaltuši pirms daudziem gadsimtiem, jo tad kāpas aizšķērsojušas un izmainījušas upes gultni, tādēļ visi augi iznīkuši. Ironiski, ka tieši smilšu kāpas, kas kādreiz bijušas pie vainas koku bojāejā, tagad tos aizsargā no vējiem un nolaušanas.

Vairāk par tuksnesi lasiet šeit.

Krīta klintis, lai arī izskatās grandiozi varenas, tomēr ir trauslas un neaizsargātas pret dabas spēkiem. Piemēram, 2001. gadā ziema un vētras darīja savu, iznīcinot populāro Velna skursteņa ("Devil's Chimney") pīlāru – klints veidojumu pašā pussalas galā pirms bākas. Arī pirms tam bija notikuši vairāki iespaidīgi klinšu nogruvumi.

Skaistais kaļķakmens krasts palīdzējis jūrniekiem iekuģot Lamanša kanālā jau gadsimtiem ilgi, tomēr arī šo klinšu skaistumam ir savas ēnas puses – miglā un mākoņainā laikā šī vieta kuģotājiem ir ļoti bīstama, jo mākoņi "aizķeras" klintīs un nekas nav redzams. Tādēļ jau gadsimtiem tur atrodas bāka, kas signalizē par krastu un kuģošanas ceļu.

Diemžēl šo vietu sava skaistuma un bīstamības dēļ iecienījuši arī pašnāvnieki, līdzīgi kā Sanfrancisko Zelta Vārtu tiltu. Tāpat daudzas slavenības vēlējušās, lai viņu pelni jūrā tiktu izkaisīti tieši pie "Beachy Head", piemēram, filozofs un viens no marksisma teorijas radītājiem Frīdrihs Engelss. Uz klints kores atrodas arī vairāki krusti mirušo piemiņai.

Vairāk par klintīm lasiet šeit.

Svartifoss jeb Melnais ūdenskritums atrodas Islandes dienvidos. Tas kā tieva tērcīte plūst no klints.

Tas ir viens no populārākajiem objektiem Vatnajukulas ("Vatnajökull") nacionālajā parkā. Ūdenskritumu ieskauj melni lavas stabi. Līdzīgi veidojumi, ko dēvē par skursteņiem, atrodami arī jūras krastā Islandes ziemeļos.

Bazalta četrstūraino stabu monumentālums iedvesmojis arī islandiešu arhitektus radīt slavenāko valsts celtni – milzīgo Halgrimura ("Hallgrímskirkja") baznīcu Reikjavīkā.

Par citiem iespaidīgiem Islandes ūdenskritumiem lasiet šeit.

Šo klinšu vēsturi zinātnieki sāka pētīt jau pirms vairāk nekā simts gadiem, piedāvājot dažādas to veidošanās teorijas. Tomēr pieņemts turēties pie vācu ģeologa Filipsona 19. gadsimta beigās izvirzītās versijas. Viņš uzskatīja, ka pirms miljoniem gadu šajā vietā tecējusi milzīga upe, kas grauzusi savu ceļu uz jūru. Pirms 20 – 30 miljoniem gadu, kad Eiropā notika grandioza zemes garozas slāņu pārvietošanās, Eiropas lielākā daļa "pacēlās" krietni augstāk, tādēļ daudzas apkārtējās teritorijas klājošie ūdeņi nonāca Egejas jūrā. Šajā procesā izveidojās arī daudzas mūsdienās redzamās klintis un kalni.

Jau pirms 1000 gadiem klints galā ticis uzcelts pirmais pareizticīgo klosteris, kam sekojuši citi – Lielā Meteora svētais klosteris, Svētā Stefana klosteris, Svētās Trīsvienības klosteris, Svētā Nikolasa klosteris, Svētā Anapafsas klosteris un Rousano klosteris.

Lielākā daļa no klosteriem celti pirms vairākiem simtiem gadu, lai mūkus nodalītu no laicīgās pasaules. Senākajos laikos mūki, lai nokļūtu klosterī, izmantoja primitīvus grozus, kas darbojās kā pacēlāji, lai piegādātu pārtiku un nepieciešamās preces. Tikai 1925. gadā, lai atvieglotu pieeju klosteriem, klintīs tika izcirsti pakāpieni.

Vairāk par Meteoru lasiet šeit.

Arheologu ievāktie paraugi liecina, ka cilvēki šajā teritorijā apmetušies aptuveni 250 gadus pirms mūsu ēras.

Dabas parks ik gadu uzņem vairāk nekā divus miljonus apmeklētāju un ir populārākais apskates objekts Kolorādospringsas apkaimē.

Vairāk par to lasiet šeit.

Vecās dzirnavas izveidotas vietā, kur divi šādi kalnu strauti satiekas, veidojot nelielu upītes paplašinājumu ciema pakājē. Tas varētu būt noticis ap 900. gadu, raksta "National Geographic". Pašlaik tur apskatāmas vien dzirnavu drupas, tomēr tajās milti malti līdz pat 20. gadsimta sākumam. Tāpat tur bijis arī gateris, kur ražoti augstas kvalitātes kokmateriāli, kas nonākuši vai visās labākajās Sorento galdniecības un pēcāk mēbeļu veikalos. Gatera dēļ šo vietu mēdz dēvēt arī par Vecajām Zāģa dzirnavām. Kā pēdējā šajā vietā uzcelta veļas mazgātava.

Tomēr pilsētai vajadzējis attīstīties, un celtniecība Tasso laukumā 1866. gadā palielinājusi šīs vietas izolāciju no jūras puses, tāpēc jau pēc dažiem gadiem tā tikusi pamesta likteņa varā. Tomēr mitrums un cilvēku darbība radīja īpašus apstākļus un mikroklimatu tam, lai ielejā lielā daudzumā sāktu augt "Phillitus Vulgaris" – tas ir rets paparžu paveids, kas pārņēmis drupas, pārklājot tās ar biezu, zaļu segu.

Mūsdienās ikviens tūrists var doties pārgājienā, nokāpjot pie līdz drupām pa akmeņainu taku, vai vienkārši nolūkoties uz tām no Via Fuorimura vai Tasso laukuma – paņem līdzi tālskati, lai visu varētu labāk izpētīt. Lai nokļūtu Dzirnavu ielejā, jādodas uz Stragazzi autostāvvietu, pie kuras atrodas ieeja ielejā. Virs šīs skaistās vietas kalnā dižojas Villa "La Rupe".

Tā krastā uz 130 metru augstas klints slejas viens no Slovēnijas simboliem – 1011. gadā romānikas stilā celtā Bledas pils. No tās paveras brīnišķīgs skats uz smaragdzaļo ezeru un kalniem.

Savukārt ezera ūdeņi apskalo skaisto Bledas saliņu, kuras ievērojamākā ēka ir 17. gadsimtā celtā Debesbraukšanas baznīca. Tā tiek uzskatīta par ļoti romantisku vietu, un kā nu ne, ja visa apkārtne vairāk atgādina pastkarti nekā realitāti. Ticējums vēsta, ka, lai laulība būtu ilga un laimīga, jaunajam vīram uz rokām jāuznes līgava visus 99 pakāpienus no piestātnes līdz pat baznīcai. Šī ir arī ļoti populāra vieta, ko apmeklē jaunlaulātie, lai dotos pie "vēlēšanās zvana".

Gandrīz visu gadu pa ezeru var braukt ar laivām, ko var iznomāt vairākās vietās. Vasarās šī ir ļoti iecienīta peldēšanās vieta – viena no populārākajām pludmalēm atrodas tieši pils pakājē.

Arī līdz saliņai nav grūti aizpeldēt. Turklāt termālie avoti, kas atrodas ezera ziemeļaustrumos, ūdeni vasarā sasilda līdz pat 23 grādiem pēc Celsija. Ūdens no šiem avotiem apgādā arī trīs tuvējo viesnīcu peldbaseinus. Savukārt ziemā Bledā izskatās kā pasaku valstībā, jo kokus klāj sniegs, bet ezeru var izmantot slidošanai.

Ap ezeru ved sešus kilometrus gara taka, kur var doties pastaigā vai izbraucienā ar velosipēdu. Tā ved arī gar pilskalnu. Tomēr tradicionālais veids, kā izbaudīt ezera burvību, ir doties izbraucienā ar tikai šim ezeram raksturīgajām "pletna" laivām. Tās ir palielas laivas ar jumtu un vaļējiem sāniem, kas radītas 16. gadsimtā un var vienlaikus uzņemt līdz pat 20 cilvēkus. Laivas īpašā tehnikā airē pārcēlāji, kas līdzīgi kā Venēcijā gondoljeri ir ļoti respektabli ļaudis, jo par pārcēlāju nevar kļūt jebkurš – šis amats tiek mantots no paaudzes paaudzē.

Šis pārsteidzošais objekts ir apmēram 14 metrus augsts un ap 110 metrus garš. Viļņa klints atrodas Hidenas Dabas parkā ("Hyden Wildlife Park") un ir galvenais šī reģiona apskates objekts. Ik gadu to apmeklē ap 140 tūkstošiem tūristu, teikts tūrisma portālā "Places to see in your lifetime". Šim dabas veidojumam, protams, ir īpaša nozīme Austrālijas aborigēnu kultūrā, jo iezemieši godājuši un pielūguši majestātisko klinti.

1960. gadā no klints ņemto kristālu analīzē atklāts, ka tie varētu būt aptuveni 2700 miljonus gadu seni – vieni no vecākajiem Austrālijā. Dabas parkā ir vēl citas neparastas formas klintis.

Šī ir ļoti iecienīta vieta, kurp doties pārgājienā vai izbraukumā ar velosipēdu. Turklāt parks ir atvērts un apskatāms visu gadu. Ziņas par klinti un tās apkaimi var izlasīt arī uz visā parkā izvietotajiem informācijas stendiem.

Piekrastes "ceļš ar 1000 līkumiem" apliecas ap augstām klintīm, vijas starp aizām, garām olīvkoku un citronkoku audzēm, ciematiem ar balti krāsotiem namiem, ne mirkli neizlaižot no redzesloka dzirkstoši zilo jūru tālu lejā. Jāpiebilst, ka vietējie pa šiem mazajiem kalnu ceļiem traucas neiedomājami veikli, pat lielie autobusi, šaurajos līkumos taurējot, samainās ātri, bet tūristiem, kas tur ierodas pirmo reizi, Amalfi krasta izbraukšana ar personīgo auto var būt īsts pārbaudījums.

Amalfi piekrastē valda īsta brīvdienu gaisotne, vasarā ciemi un pilsētiņas uzplaukst kā krāšņi ziedi un gaida savus apmeklētājus ar skaļām ballītēm, seniem stāstiem, klinšu ieskautām pludmalēm, restorāniem, kur pasniedz labākajās Itālijas tradīcijās pagatavotu ēdienu (īpaši jūras veltes) un vēsu vīnu.

Vairāk par Amalfi un tajā apskatāmajiem ciemiem, lasiet šeit.