Zane Eniņa pēc operācijas 'Pingvīns' Antarktīdā apceļojusi arī abas Amerikas: idejas ir svarīgākas par līdzekļiem  (5)

Piedzīvojumu un interesantu cilvēku šajā ceļā nav trūcis, un atgriezusies Latvijā viņa, jau atkal pilna jaunu ieceru, saka: "Idejas ir svarīgākas par līdzekļiem!" Tomēr arī rūgtums par daudzajiem negatīvajiem komentāriem ir palicis.

Zanei ir 38 gadi, un viņas piedzīvojumiem un pārdomām daudzi jau vairākus gadus seko blogā Mugursoma.lv, kur var lasīt gan par ceļojumiem, gan satiktiem cilvēkiem un lietām, kas viņai svarīgas. Līdz šim ceļotāja pabijusi jau 66 valstīs visos kontinentos.

Savā ziņā pagrieziena punkts bijis 2012. gads, kad pēc 15 gadu darbošanās sabiedrisko attiecību jomā Zane nolēma pamest "silto" vietu "Rimi" un doties iepazīt pasauli pa īstam. Negribējies palaist garām "savu vilcienu"!

Tomēr šim lēmumam augsne gatavota jau iepriekš. "Ceļošana bijusi mana sirdslieta jau kopš bērnības. Vasarās kopā ar ģimeni daudz ceļojām pa Latviju – braucām ar laivām pa upēm, gājām pārgājienos, ziemā slēpojām gar jūru," atceras Zane. "Šad tad izbraucām arī ārpus valsts robežām, apskatījām tuvējās kaimiņvalstis, bijušās Padomju Savienības biedrenes. Pati sāku individuāli ceļot studiju laikā, kad braucu pārstāvēt Latviju dažādos kongresos un konferencēs. Vēlāk atvaļinājumos devos pamatā uz Eiropu, vienreiz pabiju Āzijā, turpināju iepazīt Latviju, īpaši spilgti palicis atmiņā pārgājiens gar jūru no Liepājas līdz Pāvilostai, kura laikā satiku savu jogas veidu un skolotāju," par laiku "pirms" stāsta ceļotāja.

Protams, savu artavu un pamatus vēlmē ceļot ielikusi arī ģimene – gan vecāki, gan Zanes tēva brālis Guntis Eniņš, viens no slavenākajiem Latvijas dabas atklājējiem un aprakstītājiem, dižkoku pētnieks un sargātājs. "Ar vecākiem un mūsu ģimenes draugiem saistās neskaitāmas brīnišķīgas ceļojumu atmiņas. Spilgtākie brīži? Mani guļammaisā izvelk no telts nakts vidū, lai parādītu, ka brālis noķēris pirmo līdaku. Lecam lejā smiltīs no kādas upes kraujas. Pieclitrīgais melleņu spainis, kas teju katru dienu jāpielasa pilns, pirms drīkst doties savās bērna gaitās. Smailītes uzskriešana ar švunku uz akmeņiem – aizmugurē sēdošais pieaugušais cenšas tikt nost, bet es kā gailis sēžu metra augstumā un cenšos nebaidīties. Uzkāpšana lapseņu pūznim uz zemes un tad bēgšana no saniknota spieta. Gulēšana vienatnē zem Usmas varenajām eglēm, kad blakus gruzd ugunskurs, bet visi pārējie atrodas ezerā vai mežā. Es varētu tā turpināt ilgi - atmiņā palikuši pamatā sadzīviski uzplaiksnījumi," atceras Zane.

Kopš tiem laikiem daudz kas mainījies. Zane pabijusi gan Āzijā, gan Āfrikā un Amerikā – bet pats galvenais - ļāvusies un sekojusi savam sapnim aizbraukt uz Antarktīdu, par ko tikusi atalgota ar piedzīvojumiem un sastaptiem cilvēkiem. "Galvenais, kas pa šiem gadiem ir mainījies, - izpratne, par to, kas iespējams. Ja kādreiz man nonākšana Amazones džungļos, Lieldienu salās vai aiz Polārā loka šķita kas tāds, kas var izdoties vien grāmatu varoņiem, bagātniekiem vai zinātniekiem, tad tagad zinu, ka arī cilvēkam "parastajam" ir pavisam reāla iespēja nokļūt teju jebkur, kur tu iedomājies. Paradumi? Ar gadiem tu uzkrāj praktisku pieredzi un mazāk satraucies par niekiem – bet tas jau notiek dzīvē kopumā, ne tikai ceļošanā."

Zane ir budžeta ceļotāja, kas sapratusi, ka bez daudz kā var iztikt, tomēr īpaši neierobežo sevi. Ceļojusi gan par iekrātajiem līdzekļiem, gan atbalstītāju sarūpēto naudu, gan arī ik pa laikam piestrādājusi gadījuma darbos.

Jautāta par to, bez kā tomēr ceļotājs nevar iztikt nevienā vietā, Zane min iecietību un atvērtību. "Vajag vēlmi izprast citādo, nemesties tam virsū ar savu "es zinu, kā vajag un kā ir jābūt" – kaut vai tikai galvā. Atvērtība, ļaušanās notikumu un ceļa pavērsieniem, paļaušanās."

Kā jau minēts, par Zani daudzi uzzināja pēc operācijas "Pingvīns", kad viņa 2014. gada beigās aicināja uzņēmējus atbalstīt braucienu uz Antarktīdu, par ko rakstīja arī daudzi pašmāju mediji.

Uzdrošināšanās publiski lūgt atbalstu šādai idejai izraisīja gan sajūsmu par uzņēmību un ieceri, gan arī sašutuma pilnu reakciju – sak', nav jau slims bērns, kam vajadzīga palīdzība, lai iet strādāt! Izrādās, aicinājums daudz kur atspoguļots nepareizi, jo nosaukts par ziedojumiem. "Pirmkārt, es nevācu ziedojumus. Es izteicu ideju, priekšlikumu 100 pazīstamiem cilvēkiem – nevienā brīdī neesmu vērsusies pie Latvijas sabiedrības un kaut ko lūgusi. Tas, ka daļa mediju, tai skaitā jūsu portāls, to tā nodefinēja, ir daļa no pārpratuma ķēdes sākuma. Vai grāmatas cena ir ziedojums, vai teātra biļete ir ziedojums, vai ceļojuma raidījuma atbalstītājus sauc par ziedotājiem? Un, kā vēlāk uzzināju no saviem atbalstītājiem, tad tas, kā daudzi cilvēki bija uztvēruši manu operāciju, bija - "šēž kaut kāda caca Rīgas birojā, pēkšņi izdomājusi – o, aizbraukšu ka uz Antarktīdu, iedodiet man "piķi"."

Un daudzi no šiem komentāriem bijuši pat ļoti aizskaroši, atceras Zane. Tomēr, kāpēc viņai, cilvēkam, kas 15 gadus strādājis mediju jomā un zina, kāda mēdz būt attieksme komentāros, tas tik ļoti ķēries pie sirds? "Viena situācija ir, kad tiek noķengāts uzņēmums kopumā vai kāda darbība, drusku cita - kad viss tiek konkrētam cilvēkam. Un vēl arī, kādas ir ķengas. Ja kāds vienkārši nosauc par "stulbu zosi", nu ok. Bet, kad sākas "smagā artilērija" un atskan novēlējumi - lai viņai kāda neārstējama slimība piemestos – tad gan kļūst šķērmi. Es galīgi nepretendēju, ka visiem manas idejas šķistu atbalstāmas, bet kāpēc nevar aprobežoties ar sakāmo, ka ideja ir garām, man ir labākas, "adios!" (uz redzēšanos - spāniski). Kopumā gan jāsaka arī visiem ķengātājiem paldies, ka sacēla traci, jo citādi par mani nebūtu uzzinājuši virkne cilvēku, kas tagad ir manu uzticamo lasītāju un daži arī draugu lokā, kā arī nebūtu bijis tik viegli sasniegt mērķi."

Dažu dienu laikā Zanes aicinājumam atsaucās 120 cilvēki, saziedojot gandrīz piecus tūkstošus eiro, lai viņa varētu nokļūt Antarktīdā. "Viss pagājušais gads bija brīnumainiem cilvēkiem, vietām un notikumiem greznots. No cilvēkiem laikam vistuvākais draugs man tomēr kļuva kanādiešu ceļabiedrs Rafaēls, ar kuru iepazināmies uz Antarktīdas kuģa, bet pēc tam turpinājām ceļot kopā pa Dienvidameriku, bet vēlāk pievienojos viņam braucienā ar auto cauri visai Kanādai uz Aļasku un atpakaļ," par to, kur ceļojums gandrīz gada laikā viņu aizvedis un ar ko savedis kopā, stāsta ceļotāja. Pašu spilgtāko iespaidu tomēr esot atstājusi Antarktīda. Tas gan ir tikai viens vārds, kas sevī ietver simtiem iespaidu un piedzīvojumu. Pingvīni, darbs uz kuģa un arī jūras slimība – Zanei stāstāmā netrūkst.

Lūk, viena neliela "glezniņa" par došanos pie pingvīniem, ko blogā apraksta Zane: "Pa roņiem pilnu pļavu dodamies pingvīnu kolonijas virzienā. Pirms ieraugām pašus putnus, dzirdam skaņu – izklausās it kā mēs tuvotos milzīgam bišu stropam. Kad uzkāpjam kalnā, ieraugām pašus putnus – mūsu skatam paveras neticams pingvīnu daudzums. Mums nav skaidrs, kā pingvīnvecākiem pēc medībām jūrā iespējams šajā troksnī un barā atrast tieši savu mazuli, lai viņu pabarotu."

Tomēr visu ceļojuma aprakstu vislabāk lasīt Zanes blogā.

Pēc Antarktīdas sekojis ceļojums cauri Dienvidamerikai, kā arī turpu šurpu pa Ziemeļameriku kopā ar kanādiešu ceļabiedru Rafaēlu un pat "zelta skalošana" Jukonā, tomēr Zane atzīst, ka ceļojot viņa vienmēr zinot, ka atgriezīsies mājās. "Man ļoti patīk ciemoties, bet vienmēr pienāk laiks atgriezties mājās. Šeit dzīvo mani vissvarīgākie cilvēki, koki šalc latviski un "pelēks akmens aust aiz kalna"."

Un tā nu kopš pērnā gada novembra beigām viņa atkal ir Latvijā, Inčukalnā un Rīgā, un citur dzimtajās ārēs, spara un aizrautības pilna atkal metusies darbos. Pagaidām konkrētu plānu par jauniem ceļojumiem neesot. "Pašlaik strādāju un izbaudu māju sajūtu, satikos ar draugiem, iepazīstos ar virtuālajiem paziņām, apčubinu citus ceļotājus. Ja izdomāšu atkal sakravāt mugursomu, tad šobrīd iespējamo galamērķu augšgalā ir Centrālamerika, Āzija, Krievija, Islande," saka Zane.

Tomēr viņā dzimusi arī ideja, par kādas Latvijas lauku vietas padarīšanu "par interesantu un neparastu, kur cilvēkiem uzlādēties caur dabas mieru un jogas enerģiju". Tā nebūšot vienkārši viesnīca, kur caurbraucot izgulēties un paēst. "Man gribas radīt vietu, kur cilvēks varētu pabūt klusumā un mierā, paskatīties uz sevi un savu dzīvi no maza gabaliņa, saprast, ko vēlas mainīt un, cerams, tālāk dzīvot jēgpilnāk," par savu ideju saka ceļotāja. "Kā palīgus šai procesā redzu jogu, dabu un senos arodus. Man šobrīd nav ne vieta, ne naudas šādas vīzijas realizēšanai, bet, kā esmu pārliecinājusies - idejas ir svarīgākas par līdzekļiem."