Ukrainas rietumu noslēpumi un dārgumi, ko vērts apskatīt  (14)

Tas ir arī reģions, ko visvieglāk sasniegt no Latvijas, braucot ar privāto transportu caur Lietuvu. Tāpat uz Ukrainas galvaspilsētu Kijevu no Rīgas lido Latvijas nacionālā aviokompānija "airBaltic" un Ukrainas nacionālā aviokompānija "Ukraine International Airlines". Kā atzīmējuši daudzi ekonomikas un politikas eksperti, tieši došanās brīvdienās uz Ukrainu varētu būt arī labākais finansiālais atbalsts cietušajai valstij.

Lūk, deviņi mazāk zināmi, bet ļoti gleznaini apskates objekti Rietumukrainā!

Viena no vēstures un kultūras vērtībām Ļvivā ir alu klosteris pie Rozgirhes ciema. Klosteris izbūvēts alās un ir unikāls 13. – 16. gadsimta sakrālās celtniecības piemērs. Šī nav Galīcijai raksturīga arhitektūra, tāpēc šajā apkaimē izskatās vēl neparastāk, teikts Galacticburton.blogspot.com.

Klosteris atrodas kalnā, no kura paveras skaists skats uz apkārtni un visu ieleju. Klosteris klintīs izvietots divos līmeņos – zemākajā stāvā atrodas dzīvojamās telpas, bet augšā baznīca. 2003. gadā tur uzstādīta neliela ikona.

Netālu no Dubno atrodas neparasta aizsardzības būvju pērle – Tarakanivas forts. Tas būvēts 19. gadsimtā, lai nostiprinātu Krievijas impērijas rietumu robežu, un bijis pilnībā neatkarīga militāra vienība.

Forts aizņēmis četrus hektārus lielu teritoriju. Tas būvēts septiņos stāvos un bijis savam laikam ļoti moderns ar visu nepieciešamo dzīvošanai – fortā bijusi beķereja, veļas mazgātava, baznīca, morgs, telefona centrāle, trīs akas un vēl citas lietas, kas garnizonam nepieciešamas ērtai dzīvei.

Mūsdienās forta kompleksu var apmeklēt arī tūristi, izstaigājot pazemes tuneļus un pasāžas, ēkas, bunkurus, kārtīgi izkāpelējoties pa stāvajām kāpnēm. Fortā var iekļūt pa četrām ieejām nocietinājumu mūrī.

Šī nelielā kūrortpilsētiņa atrodas gleznainā ielejā Dņestras krastos. Upe to ietver, veidojot pussalu. Dņestra vijas ap pilsētiņas centru, radot vienu no skaistākajām ainavām Ukrainā, kas līdzinās Mozeles ielejas skatiem Vācijas iecienītajā vīna rajonā. Arī šeit top vīns, un ceļotāji var izbaudīt vīna tūres.

Tā kā šī pilsētiņa atrodas uz robežas ar Poliju, tai bijis arī klasiskais pierobežas zonas liktenis – tā iekļauta gan Polijas sastāvā, gan daļēji Rumānijas teritorijā, kādu laiku bijusi arī Austrijas sastāvdaļa, bet Otrā pasaules kara laikā neilgi to okupējuši arī vācieši. Tagad tā atrodas Ukrainā, aptuveni 100 kilometrus no Rumānijas un Moldovas robežas.

Pateicoties Vidusjūras klimatam, šī vieta jau vēsturiski kļuvusi par kūrortzonu – Zaļiščikos ir trīs sanatorijas, tuberkulozes klīnika bērniem un vairākas lielas tūristu mītnes.

Barkota ir vieta, ko neatradīsiet kartē, gluži tāpat kā tur neatrast paradīzi. Šo vietu sauc ciema, kas vēlāk kļuva par pilsētu, vārdā, bet tā iznīcināta un nu par to liecina vairs tikai vārds. Par Bakotu dēvē teritorijas Dņestras krastos, kur redzamas vecākā Ukrainas klostera paliekas. Tā atrodas Podolijas Tovtru nacionālajā parkā, raksta Visittoukraine.com.

Šī vieta daudz cietusi traģiskos vēstures notikumos, piemēram, no mongoļu – tatāru uzbrukumiem, 1933. gada lielā bada, Otrā pasaules kara notikumiem un citiem. To visu nepārdzīvoja arī vecākais Ukrainas klosteris, kas ticis nopostīts. 1981. gadā Bakota nojaukta Novodņistrovskas spēkstacijas būvniecības laikā, bet tās iedzīvotāji pārcelti uz citām pilsētām.

Mūsdienās šeit var baudīt tikai skaistu dabu, kristāldzidru ūdeni un interesantus atmiņu stāstus.

Šis ir viens no skaistākajiem majestātisko Karpatu ūdenskritumiem, kas atrodas gleznainā ielejā starp klinšainiem kalniem. Ūdenskrituma augstums ir aptuveni 20 metri, un tas veido vairākas kaskādes.

Tas atrodas uz Manjavas upes, kas ietek mazā ezeriņā. Leģenda vēsta, ka šis ūdens palīdz saglabāt jaunību, tādēļ daudzi tur labprāt peldas.

Šis tiek uzskatīts par skaistāko Karpatu ūdenskritumu. Netālu atrodas arī Manjavas klosteris.

Tunelis veidojies no cieši arkas veidā saaugušiem kokiem un krūmiem. Redzot to pirmo reizi, grūti noticēt, ka tas ir mātes dabas darbs, nevis kāda ainavu arhitekta nopelns.

Leģenda vēsta, ka šis dabas brīnums radies pēc traģiskas divu mīlnieku bojāejas. Tomēr ticamāks izskaidrojums ir, ka koki tik biezi saauguši pēc tam, kad dzelzceļa darbinieki pārstājuši tos apgriezt un atstājuši augt savā vaļā, bet neparastā forma veidojusies, vilcienam traucoties tiem cauri, – koki sākuši vairāk augt uz to pusi, kur tos netraucē transports. Tagad tas kļuvis par apgabala iecienītāko apskates objektu un turp dodas arī daudz jaunlaulāto.

Piemērotākais laiks tuneļa apmeklēšanai - vasaras vidus un zelta rudens. Ziemā labāk braukt pēc sniegputeņa, kamēr zarus klāj mirdzoši baltas kupenas, raksta Udivitelno.com.

Pidhirtsi pils, kas atrodas Ukrainas rietumos, stundas brauciena attālumā no Ļvivas, ir slavena gan kā 17. gadsimta arhitektūras meistardarbs, gan vieta, kur visvairāk spokojas.

Pidhirtsi ir neliels ciems Ļvivas apgabalā, kur 1630. – 1640. gadā poļu magnāts no Lietuvas Staņislavs Koņecpoļskis uzcēla grandiozu un pompozu pili ar vērienīgiem nocietinājumiem. To pat uzskatīja par vienu no labākajiem pils kompleksa piemēriem Eiropā, raksta Ukrainianweek.com. Tā veidota kā piecstūru bastions – katra tā mala ir gandrīz 100 metrus gara. Īpaši slavena pils bijusi ar savu brīnišķīgo dārzu. Tāpat tur bijis teātris, zoodārzs, dzirnavas, kā arī baznīca, kas apskatāma vēl tagad.

Pirms komunistu nākšanas pie varas pils piederēja vienai dižciltīgai Polijas ģimenei pēc otras. Eiropas valdnieki, piemēram, Polijas karaļi Vladislavs IV Vāsa un Jānis III Sobieskis, Austrijas imperators Francis Jozefs I (pēc trešās Polijas dalīšanas pils kādu laiku nonāca Austrijas īpašumā) un Vācijas ķeizars Vilhelms I apmeklējuši šo pili vairākas reizes. Pēc Otrā pasaules kara padomju vara ierīkoja pilī tuberkulozes sanatoriju, bet 1956. gadā tā gandrīz pilnībā nodega.

Kad Ukraina atguva neatkarību, tās valdība apsvērusi domu šajā vietā ierīkot prezidenta rezidenci. Tomēr šis plāns neīstenojās, un 1997. gadā pili nopirka Ļvivas Mākslas galerija, kas uzsāka tās atjaunošanu. Diemžēl 2013. gadā darbi tika pārtraukti, jo aptrūkās finansējums.

Leģendas vēsta, ka Vaclavs Rzevuskis (Waclaw Rzewusky), kurš dzīvoja pilī laikā no 1720. līdz 1779. gadam, greizsirdības vadīts, pils sienā dzīvu iemūrējis savu jauno sievu. Tad nu viņa it kā kļuvusi par pils spoku – sievieti baltā.

Vairāk par pili lasiet šeit.