Sākam publicēt jaunu ceļojumu stāstu sēriju no pieredzējušajiem ceļotājiem Mārtiņa Sila un Andža Ūbeļa, kas pusgadu pēc ceļojuma no Āfrikas dienvidiem līdz Eiropas ziemeļiem (par to lasiet šeit), nolēmuši šķērsot Amerikas. Viņu ceļu lielā mērā veidojuši skolēni, kas iesūtījuši jautājumus un uzdevumus, kas ceļotājiem brauciena laikā jārisina. Abi latvieši kopā ar diviem skandināviem ceļā devušies ar motocikliem.
Raibais ceļojuma sākums: gadu mija un 2016.gada janvāris
1. posma maršruts: Rīga – pasaules mala Ušvaja, Argentīnā – Čīles galvaspilsēta Sandjēgo
Ekspedīcijai "2 Wheels, 2 Americas" var sekot šajā kartē.
"Divi vienā
Visai savdabīgs izvērtās mūsu moto-ekspedīcijas cauri Amerikām sākums. Šajā dēkā apvienojās divi dažādi pasaules apceļojumi. Iespējams, pat diezgan radikāli atšķirīgi gan tehnikas, gan ceļošanas piegājiena un pasaules uztveres, gan paredzamo šī brauciena mērķu ziņā, bet viena lieta mums četriem motociklistiem kopš novembra vidus bija pilnīgi kopīga - viens konteiners, kurā no Latvijas uz Čīli pa jūras ceļiem peldēja četri mūsu motocikli.
Mūsu ceļabiedri un labi draugi šajā braucienā ir zviedrs Pērs (jeb Lindstrems, kā parasti viņu saucam) un soms Anti jeb Ana īsākā versijā. Abi šie čaļi ir vēja brāļiem īpaši draudzīga Zviedrijas motokluba "Adas" biedri, un ar Mārtiņu viņu draudzība ilgst 20 gadu garumā. Pirms dažiem gadiem visi trīs vienojās kopīgam pasaules apceļojumam, toreiz ar "Harley-Davidson" motocikliem.
Lindstrema un Anas līdzšinējais ceļojums kopš augusta gan izvērtās visai savdabīgi, jo no Irānas motocikli un paši braucēji tehnisku ķibeļu dēļ bijuši spiesti atgriezties mājās, bet par viņu ceļojumu pašiem ir savs stāsts. Šī stāsta sakarā saistošais elements ir tas, ka viņu moči jau salabotā versijā novembra vidū arī tika nogādāti Rīgā pie Mārtiņa kopīgai nosūtīšanai, bet paši čaļi tikmēr devās Āzijas un Austrālijas virzienā.
Sākumā arī mums abiem pārējiem bija doma Amerikas ceļojuma veikšanai izmantot savus čoperus (Mārtiņam 1997. gada Harley, bet Andžs savukārt šai trīs hārlīšu-opīšu kompānijai pievienotos ar savu pajauno Victory). Taču zinot, ka Mārtiņam motora "pārlasīšanai" šovasar nebija sanācis laika, un paskatot, kā skandināvu draugiem (ne)gāja, turklāt vēl spilgtās atmiņās pārcilājot Āfrikas bezceļu taciņas, kas bija pieejamas tikai ar tādiem tipa motocikliem, kādi mums tur bija, nolēmām, ka arī Amerikas izbrauksim ar saviem KTM Adventure visurgājējiem. Un gan jau atradīsim gan kopīgus ceļus, kur ar draugiem pa asfaltu pabraukties, gan kādas dienas divatā mazos ceļos aizlaidīsimies pēc skolēnu uzdevuma uz kādu Dienvidamerikas lauku skolu iepazīties.
Startā kur nu kurais
Lai vai kā, bet novembra vidū visi četri tika nogādāti Rīgas ostā ar cerību, ka janvāra pirmajā darba nedēļā tos sveikus un veselus atkal sastapsim Valaparaiso ostā Čīlē. Diemžēl pēc pamatīgas jūras loģistikas iespēju izpētes nonācām pie tā, ka moči netika sūtīti uz sākotnēji plānoto pašu Amerikas dienvidgalu Ugunszemē, jo argentīniešu ostās kravas izņemšana būtu nesaprātīgi dārga un laikietilpīga procedūra, un pēc rūpīgas visu versiju izpētes palikām tieši pie Valapraiso versijas.
Bet te tālāk mums gan sākās īstens šurumburums ar mūsu tā sauktās paplašinātās moto-ekspedīcijas uzsākšanu. Atstājuši Mārtiņam močus, abi skandināvu draugi pazuda Āzijas virzienā, ar vienu norunu, ka kaut kad janvārī tiekamies Čīlē. Arī mūsu plāni ceļa sākumā izvērtās pilnīgi dažādi. Andžs devās pie kundzes uz Vāciju svinēt Ziemassvētkus un tad jau tālāk uz Argentīnu vēl pirms Jaunā gada. Mārtiņš savukārt ar savu ģimenīti un vēl pāris draugiem pa ceļam uz Dienvidameriku iegriezās Romā sagaidīt Jauno gadu. Norunājām tikties jau Čīlē.
Ceļojuma sākums Rīga-Buenosairesa-Ušvaja–Valaparaiso
Laiks: 1. – 9.janvāris 2016. gads.
Latviešu ticējums vēsta – kā gadu iesāksi, tā gadu pabeigsi. Pirmo janvāri sagaidījām Buenosairesā, kur saule no agra rīta, līdz pat vēlam vakaram ir pie apvāršņa. Bija jāpaiet laiciņam, līdz organisms pierod pie tik silta laika, tādēļ devāmies pilsētas apskatē tikai vakarpusē, kad saule savus starus ir mazliet paslēpusi. Spilgti krāsotas, interesanti projektētas ēkas, nacionālie simboli, smaidīgas cilvēku sejas, vietējie kaķi, kas bauda saules siltumu.
Vienkāršām pastaigām nav laika, pirmais uzdevums no Zilupes skolēniem, bija Sieviešu tilta apskate un foto uzņēmums ar piecām dāmām uz tā. Tas ir elegants gājēju tilts pāri bijušajam ostas kanālam, kanāla šarmu palielina arī tas, ka gar tā malām atstāti vecie ostas kravu celtņi. To, vai katras dāmas vārds sakrīt ar slaveno sieviešu vārdiem, kuru vārdā nosauktas ielas, gan nepārbaudījām.
Tālāk no Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas skolnieces Terēzes uzdevums mūs aizveda pie Maija laukuma un prezidenta pils jeb Rozā Pils, kā to šeit dēvē. Mazliet pārsteidza tās pieticība un nelielie izmēri. No vēsturisku filmu fragmentiem bija palicis iespaids par monumentālām ēkām, no kuru augstumiem Eva Perona uzrunāja argentīniešu tautu. Bet, ja tā padomā, tad arī Baltais nams Vašingtonā, ASV daudzus pārsteidz ar savu vienkāršumu.
Tirgus laukumi, tūristu pūļi, ugunīgs tango demonstrējums, ielu gleznotāju darbi. Lai arī mums pašiem neizdevās uzspert pa futbola bumbu lielajā slavenajā Boca Junior stadionā, taču iepazīties mazliet ar tā vēsturi gan, jo šeit savas futbolista gaitas aizsācis leģendārais Diego Armando Maradona. Turpat blakus vietējie puišeļi trenējās, lai nākotnē, iespējams, arī kļūtu par tikpat slaveniem futbolistiem. Paguvām apmeklēt Argentīnā lielāko un arī pasaulē trešo iespaidīgāko operas teātri Teatro Colon, dziedāt operas ārijas gan nepieteicāmies, jo izvērtējām mūsu dotības un labāk palikām pie moto braucieniem, tas sirdij tuvāks.
Skolēnu uzdevumi bija visdažādākie, pat uz kapiem jādodas, bet pasaulē kapu nozīme un kults ir citāds nekā Latvijā. Tad nu patiešām arī pabijām šajā gandrīz vai mirušo pilsētiņā jeb Rekoletas kapsētā Boenosairesā. Jāsaka visai iespaidīgs kapeņu būvju komplekss pusvecrīgas izmērā. Dažas no kapenēm arī labas Vecrīgas mājas lielumā. Šeit apglabātas daudzas ievērojamas personas. Nopietnus vandālisma piemērus šeit nemanījām, ar Latvijas kapsētām nesalīdzināt.
Rīta agrumā jau sekoja lidojums uz Elkalafati Argentīnas dienvidos. Elkalafate atrodas Patagonijā, labus divus ar pusi tūkstošus uz dienvidiem no Buenosairesas. Maza pilsētiņa Argentīnas ezera krastā, tikai dažus desmitus kilometrus no Andu grēdām un ledāju mēlēm. Elkalafate skaitās arī tāda kā Argentīnas piedzīvojumu un aktīvās atpūtas galvaspilsēta. Piedāvā gan kalnu pastaigas, gan ledāju ekspedīcijas, gan ledus sienu iekarošanu, gan velo un laivu braucienus. Mūs plāns arī dažu stundu laikā bija gatavs - divu dienu kalnu pastaiga iespaidīgās klinšu virsotnes Fizroja (Fitz Roy) apkārtne, un tad viena diena ar kajakiem Upsalas ledāju lūkoties, mainot pārvietošanos ar transportlīdzekli pret kajakiem. Ficrojs ir 3500 metrus augsta virsotne ar divām majestātiskām klinšu spicēm. Kopumā šīs apkārtnes burvība slēpjas tajā, ka iespaidīgas un tiešām dramatiskas augstkalnu ainavas ar vēja aprautām klinšu virsotnēm, zilganiem ledājiem, spilgti baltiem sniega laukiem, ko var baudīt, nenomokoties ar kalnu slimību, proti, 1000 - 2000 metrus virs jūras līmeņa.
Izrādījās, ka līdz ledājam jābrauc vēl labas divas stundas ar kuģīti. Kas vien zina, cik stundas tas aizņemtu, ar kajakiem iroties? Uz kuģīša pulcējās gan kajaki, gan viss drošības inventārs, kā arī jautra gidu kompānija, kas nodrošināja instruktāžu, stāstus par ledāju un Patagoniju, kā arī ar lepnumu cienāja visus ar tradicionālo mate tēju. Pirms sēdāmies kajakos, katram tika izsniegts siltās veļas kombinezons, kam pāri velkams ūdensnecaurlaidīgais tērps. Klāt vēl nāca veste un stāsti, kas un kā būs jādara, kad kajakos +2℃ aukstajā ūdenī apgāzīsies. Tas ietvēra arī norādījumus saglabāt mieru, gaidīt instruktora palīdzību, apgriezt atpakaļ savu kajaku un rāpties tajā iekšā. Pārāk tuvu airēties nedrīkstēja, jo aisbergi mēdzot apmesties otrādi, lūzt uz pusēm, saskrieties un saspiesties, vārdu sakot, darīt visu, lai ne būt ne stabilos kajakus un to stūrmaņus izsistu no līdzsvara. Tad nu visa estētika tika baudīta ar zināmu pietāti. Lai gan skolēnu uzdevumu sūtīti, pat ledu ēdām jeb ar mēli pieskārāmies – sen nebija tādas muļķības darītas un labi, ka kakls pēc tam nesāpēja,
Kā jau vienmēr laiku diktējām nevis mēs paši, bet gan motociklu piegāde ostā, kura tika pārcelta uz Valpraiso. Taču Ušvaja, Uguns zemi, Argentīnā, neapceļot bija nepieļaujami, tāpēc ar lidmašīnu devāmies turp.
Ušvaja ir vistālāk dienvidos izvietotā pilsēta pasaulē, kura tiek saukta arī par "pasaules malu". Tai būtu jāvelta pāris dienas, lai fotografētos pilsētā un pasaules malā, gan dabūtu zīmogu pasē un sūtītu pastkartītes. Tāpat vērts izpētīt jūrniecības muzeju un apciemot pingvīnus, iepazīt vietējo virtuvi, kā arī noskaidrot, kas šo vietu saista ar Darvinu un Antuānu de Sent-Ekziperī, diemžēl šoreiz Ušvajā varējām būt tikai dažas stundas. Tūlīt jau bija jāsteidz uz lidostu, jo mūsu motocikli praktisku apsvērumu dēļ tomēr ceļoja uz Čīli.
Čīle
Tomēr pie pasaules malas pasta kantora bilde tapa, pasē zīmogs dabūts, un mazliet arī šīs nomales šarms tika noķerts.
Skarbā kalnu ainava, kopā ar pilsētiņu, kur, šķiet, laiks mazliet apstājies. Tam vēl klāt nāca tā jocīgā sajūta, ka te visi varenie Amerikas ceļi apraujas, tālāk vairs pa sauszemi neaizbraukt, priekšā tikai zili jūras plašumi un tur, kaut kur tālumā, Antarktīda. Šeit, pēc mūsu rēķiniem, ziemas vidū valdīja arktiskā vasara, kuras pašā vidū nav siltāks par +11℃, un šo "siltumu" tā īsti nejuta, kad iegriezās skarbāka vēja brāzma. Kad gribējās doties uz siltākām vietām, jāgriežas ziemeļu virzienā. Nu galīgi ačgārni!
Tālāk devāmies uz Mendozas pilsētu, kura, šķiet, ir Argentīnas vīnu galvaspilsēta, vairākas skolēnu komandas uzdeva nobaudīt šeit tapušos vīnus un pat apmeklēt kādu vīna darītavu! Diemžēl īsā šīs pilsētas apmeklējuma (divas stundas starp autobusiem) dēļ ar vīna darītavu nekas nesanāca, bet vīna nogaršošanu gan garām nelaidām. Jāsaka - lielisks bija šis Mendozas Norton.
Daugavpils Valsts ģimnāzijas skolēni sūtīja mūs uz Sabor Chileno restorānu ConCon pilsētiņā. Tur esot labākās jūras veltes Čīlē, ko gatavo slavenais pavārs Luī (Louis). Tas izrādījās dikti omulīgs ģimenes restorāns, kas noslēpies ConCon dzīvojamo māju rajonā. Nekā grezna, nekādu tūristu pūļu, bet gan mājas gaisotnē, ar mīlestību gatavota, svaigu jūras velšu maltīte. Tiešām fantastiski gardi. Luī, restorāna īpašnieks, bija dikti priecīgs, ka viņa labā slava tikusi līdz Daugavpilij.
Beidzot arī nokļuvām līdz Čīlei, Čīles galvaspilsētā Santjago skolēni sūtīja mūs apmeklēt šīs valsts ievērojamākos muzejus. Pirmais, kuru apmeklējām, bija pirmskolumba laiku mākslas muzejs. Projektā "Īsto Ameriku meklējot" ideja bija veicināt skolēnu vēlmi veidot uzdevumus, kuri palīdzēs mums atklāt nevis mūsdienu, bet kādreizējo Ameriku. Muzejā radām atbildi, kāda tā bija pašā sākumā, pirms Kolumba un pēc Kolumba laikā, kā arī uzzinājām vēl daudz jauna par šiem laikiem Amerikas kontinentā, par laiku, kad Ameriku nemaz nesauca par Ameriku.
Nepagāja ne pāris dienu, aizpildot formulārus, dažādus dokumentus, apstiprinājumus, kad beidzot saņēmām atļauju piekļūt pie konteinera un izpakot to. Visas ķibeles atstājām aiz muguras, pārbaudījām braucamrīkus, piesaitējām stingrāk somas, pārbaudījām drošības jostas un beidzot ceļojums "Divi riteņi, Divas Amerikas" varēja sākties - Čīle, Argentīna, Paragvaja, Bolīvija, Peru, Kolumbija.
Kā interesantākos uzdevumus šajā pirmajā ceļojuma daļā vērtējam:
Ledāja nogaršošana
Nortona leģendārais vīns Argentīna
Luī Zivju restorāns
Turpinājums 22. februārī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
