Pieredzējušie latviešu ceļotāji Mārtiņš Sils un Andžs Ūbelis pusgadu pēc ceļojuma no Āfrikas dienvidiem līdz Eiropas ziemeļiem (par to lasiet šeit) nolēmuši šķērsot abas Amerikas. Abi latvieši kopā ar diviem skandināviem ceļā devušies ar motocikliem. Viņu ceļu lielā mērā veidojuši skolēni, kas iesūtījuši jautājumus un uzdevumus, ko ceļotājiem brauciena laikā jārisina.
Šis ir jau otrais ieraksts ceļojuma dienasgrāmatā, par izbraucienu pa Argentīnu, ralliju karaļa Dakāras apmeklējumu, pelikāniem Čīlē un daudziem citiem piedzīvojumiem. Pirmo ierakstu ceļojuma dienasgrāmatā lasiet šeit.
2. posms: 9. –18. janvāris 2016. gads.
Maršruts: Valaparaiso–Antofagusta (Čīle–Argentīna–Čīle). Karte ar abu ceļotāju mēroto maršrutu un atrašanās vietu pieejama šeit.
"Ar smaidu sejā pametām konteineru izkraušanas vietu, vēlējām jauku dienu ostas darbiniekiem, jo beidzot uzsākam savu moto tūri ar tālvadību. Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 10.d klases skolēni mums ieteica apmeklēt Valparaiso ostas pilsētu Čīlē un sakritības pēc tur arī nokļuvām.
Skolēni mums rakstīja gan par šīs pilsētas šarmu, gan par "kailo" festivālu. Uz festivālu netrāpījām, bet par pilsētas šarmu pārliecinājāmies. Tā viennozīmīgi ir pilsēta ar viskrāšņākajiem grafiti, kādus nācies redzēt mūsu ceļotāju karjerā. Nu un izvietojums uz kalniem arī piedod papildu smeķi. Talantīgi muzikanti, kuri priecē ausis ar savu instrumentu spēli un liek smieties par amizanto deju līdzās garām braucošajām mašīnām.
Kalna nogāzēs izvietotās mājiņas ir tik spilgtas un daudzveidīgas, jo to dekorēšanai izmantota kuģu un laivu krāsošanas procesā pāri palikusī krāsa.
Drīz vien jau bijām pisco destilērijā "Mistral", kur jauniegūtais draugs Ivans, laipni izrādīja visu ražotni, kā skolēni bija lūguši. Kad devāmies šurp, pat prātā nenāca, ka tādā saules izdedzinātā, šaurā kalnu ielejā, varētu sanākt kāda lauksaimniecība. Bet izrādās, ka 300 saulainu dienu gadā, karstums pa dienu un augstkalnu dzestrums naktīs ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai izaudzētu pisco vīnogas un sabrūvētu augstākās raudzes šo klasisko dzērienu.
Ivans pastāstīja, ka te tiek gatavots gan īpaši izturēts pisco, ko dzer tīru, gan arī tradicionālais pisco, ko izmanto kokteiļiem. Pisco tiek izturēts ozolkoka mucās.
Ruta De Las Estrellas – izklausās romantiski, vai ne? Šis ceļš pa slaveno Pisco ieleju bija varen jautrs – līkloči, līkloči un vēlreiz līkloči. Jā, skolēniem taisnība, šo ceļu varētu tulkot kā "ceļš pie zvaigznēm", lieliska vieta, lai vērotu un zinātniski pētītu zvaigznes, jo šeit skaidras debesis ir gandrīz 300 dienas gadā.
Kamēr Andžs uz pāris dienām ģimenes apstākļu dēļ devās mājās, mēs trīs – Mārtiņš, Pers un Anti – devāmies uz Dakāras ralliju, kas sakrita ar mūsu atrašanos šajā reģionā. Absolūti grandiozs pasākums – šķiet, visa Argentīna šajās dienās dzīvo bezceļu ralliju karaļa zīmē...
Atpūtušies, skatoties ralliju, tālākajā ceļā devāmies pēc krietnas sagatavošanās, apbruņojušies ar papildu degvielu un atmetuši bailes no... augstuma. Lai arī mazliet aklimatizējušies jau bijām, tomēr ar 4726 metrus augstās Svētā Franciska (San Francisco) pārejas šķērsošanu viegli mums negāja. Gan grunts ceļi, kas draugiem ar Harley-Davidson močiem pavisam nepatika, gan kalnu slimības un citādas ķibeles, bet pēc divu dienu cīniņa pāri bijām, un nu jau atkal atradāmies Čīlē okeāna krastā...
Turklāt mūsu braucienam uz dažām dienām pievienojās draugs no Aļaskas vārdā Džošuā. Riktīgi lāga džeks, kas jau gadu ar savu bembīti apceļo šo kontinentu.
Pēc ļoti skaista nobrauciena no augstā kalna un tālākiem kilometriem pa plūdu izpostītas upes ieleju nonācām okeāna krastā, Čanjaralas (Chanaral) pilsētā, kura arī bija stipri cietusi neseno plūdu iespaidā. Sākumā skats bija pavisam bēdīgs, bet tad tomēr atradām jauku vietiņu, kur pārlaist nakti un nomazgāt augstkalnu putekļus.
Pingvīni, šie nelidojošie putni, dzīvo arī Čīlē, vistālāk no Antarktīdas uz ziemeļiem sastopamie - Humbolta pingvīni. Satikt tos neizdevās, kā uzdevumā bija teikts, bet to, ka netālu no Čanjaralas pilsētas ir nacionālais parks, kura teritorijā atrodas vesela pingvīnu sala, mums gan izdevās noskaidrot.
Dienās, kad bijām tur, okeānā bija liels paisums, un neviens laivotājs netika pie savas laivas. Pingvīnu vietā satikām krāšņus pelikānus, atradām daudz gliemežvāku un gardas jūras veltes. Drīz jau tuvojās vakars, tāpēc nolēmām apmesties turpat. Pa nakti pie mūsu teltīm sākās klusa rosība, ciemoties vēlējās vietējās peles…
Gaisa temperatūra dienas laikā sasniedza +33,3 grādus pēc Celsija – daudz patīkamāk nekā Ušvajā, kur bija tikai +11℃. Te varējām īsos krekliņos staigāt, kamēr Latvijā bija sniegs un daži grādi mīnusā.
Jau no tāluma redzama lielā tuksneša roka, kas mūs sveicināja, piebraucot tuvāk. Tās augstums ir apmēram četru 1,80 metru garu vīru garumā, akrobātus netēlojām, precīzi nemērījām, tik tā uz acu un bilžu mēru. Arī olu cepšanā smiltīs mēs vēl patrenēsimies.
Kad tveice liela, ar motocikliem kādu laiciņu bija braukts, un saule pārkarsējusi galvu, tad varēja censties sasaukt lietus pavēlnieku, ar īpašajām dejām. Mums pašiem, skatoties uzfilmēto video, vēderi jāsaķer, jo dikti amizanti izskatās.
Kā interesantākos skolēnu uzdevumus šajā ceļojuma daļā vērtējam:
Lietus deju
Vulkānu uz St.Francisco pārejas
Pelikānus pingvīnu vietā."
Turpinājums 29. janvārī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
