Skudru uzbrukums un futbola kaislības Paragvajā. Latviešu motobraucēji turpina ceļu

Ceļojuma dienasgrāmatas iepriekšējo ierakstu lasiet šeit.

Ceturtā ceļojuma daļa: 27. janvāris - 1. februāris

Maršruts: Paragvaja

Sekojiet ceļotājiem līdzi kartē šeit.

"Vienā naktī šeit, Paragvajā, kādā meža pļaviņā pēkšņi nakts vidū sajutāmies... kā friči Normandijas kara laikā. Teltī pa visām malām plūda iekšā skudras, pa pašu izgrauztiem caurumiem – lielas, mazas – visas niknas un kož! Sprukām ārā, mēģinājām cīnīties, bet viss velti – mēs zaudējām. Naktī un negaisā nācās atkāpties un pārvākties ar to, kas nu no telts bija palicis pāri. Mazliet vēlāk, kad nonācām līdz kādai pilsētai, atkal centāmies salabot naktsmītnes, jo zem klajas debess šajā laikā nakšņot tomēr būtu mazliet par vēsu.
Tāda bija Paragvaja – jauka, garšīga, silta, bet brīžiem pavisam neprognozējama. Bet mums tik un tā tur patika.

Plānojot braucienu, mēģinājām iegūt pēc iespējas vairāk kontaktpersonu, kas ir kaut kādā veidā saistītas ar Latviju un labprāt mūs satiktu un pastāstītu par savu atrašanos šeit, Amerikā. Terere tējas rituālu Paragvajā mums bija likušas baudīt 12 skolēnu komandas. Kad mēs nonācām Latvijas goda konsulāta telpās Asunsjonas pilsētā uzreiz tikām cienāti ar tēju. Izrādās, ka šeit dalīšanās ar tēju ir svarīga rituāla sastāvdaļa, uzticēšanās un draudzības apliecinājums. Tējai tika piejauktas dziedinošas vai kā citādi derīgas zālītes, gluži kā zāļu tējas Latvijā.

Ja jau par tradīcijām, tad Skrīveru skolēni mūs aicināja ieturēt Asado jeb kopīgu gaļas grilēšanu ģimenes un draugu lokā Argentīnā, taču tur neviens mūs uz šādu vakarēšanu neaicināja. Tomēr šie prieki mums tika Paragvajā. Kādēļ tā vienkārši nevarējām tikt pie Asado? Divi labi iemesli. Pirmkārt, Asado tā īsti iespējams tikai tad, kad uz to tiec aicināts mājās. Šinī gadījumā baudījām mūsu drauga Manuela un viņa ģimenes viesmīlību. Otrkārt, paragvajieši ar lepnumu stāstīja, ka liellopu audzēšanas tradīcijas vispirms ienāca tieši Paragvajā un tikai tad tika līdz Argentīnai. Tad nu īstā Asado dzimtene būtu tieši šeit. Droši vien tādēļ kārtīga skapja lieluma grils tur bija atrodams katrā cienīgā mājā un birojā. Paragvajieši gaļas cepšanai pieiet nopietni!

Mums bija arī vairāki ar futbolu saistīti uzdevumi. Valmieras skolēni mums ieteica Paragvajā apmeklēt spēli starp divām populārākajām valsts komandām "Club Cerro Porteno" un "Club Olimpia". Savukārt Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 10.d klase lika mums Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā meklēt "Estadio Defensores del Chaco" un tikt uz Paragvajas izlases spēli. Nītaures skolēni savukārt aicināja mūs pašus izaicināt mazos paragvajiešus uz futbola spēli. Visā šajā futbolu uzdevumu gūzmā mazliet apjukām, tomēr pēkšņi izrādījās, ka mūsu draugs Manuels ir liels "Club Olimpia" fans. Tad nu viņš par goda jautājumu uzskatīja aizvest mūs apskatīties kādu no "Olimpia" spēlē. Šajā dienā tai pretī stājās nevis "Cerro Porteno", bet gan "Libertad" klubs. "Libertad" esot vieni no ambiciozākajiem futbolistiem un varot sagādāt galvas sāpes jebkura no favorītiem. Par prieku Manuēlam un arī mums šoreiz iztika bez pārsteigumiem un "Olimpia" uzvarēja ar 1:0. Toties mums bija iespēja izbaudīt, kā paragvajieši jūt līdz saviem sportistiem un kā futbola dziesmās viļņojas naksnīgais Asunsjonas gaiss. Futbols tik tiešām ir gluži kā reliģija šajā valstī.

Skolēni iespējams domā, ka mēs Argentīnā mate tēju tā arī nepagaršojām, lai arī 10 komandas par to bija mums rakstījušas. Bet tā īsti nav. Pa ceļam mūs tiešām neviens gaučo uz tēju neuzaicināja, laikam pārāk ātri kustējāmies, toties pirms pašas Argentīnas robežas vēl piestājām benzīntankā, un tur veselas trīs mūsdienīgas gaučo jaunkundzes sapriecājās ieraugot motociklus un uzreiz arī atnesa siltu mate salijušajiem ceļiniekiem. Kaunatas skolēni rakstīja, ka mate cēlusies skaistai meitenei pārvēršoties par tēju. Mēs varam apstiprināt, saikne starp skaistām meitenēm un mate tēju pastāv!

Arī atšķirība starp mate un terere pastāv. Terere parasti tiek pagatavots kā zāļu uzlējums ar aukstu ūdeni un ledu. Mate tiek gatavots, sasmalcinot kaltētas mates lapas un aplejot tās ar karstu ūdeni. To dzer no speciāla trauka ko sauc arī par "calabash gourd" jeb, latviski tulkojot, trauks-ķirbis, garā melone un citi īpatnēji nosaukumi.

Jēkabpils skolēni mums prasīja, lai ziņojam no vietas un parādām, kur pie Igvasu ūdenskritumiem saskaras Brazīlijas, Argentīnas un Paragvajas robežas. Bildēs redzama tā slavenā vieta. Leģenda vēsta, ka kāda dievība bija vēlējusies precēt skaistu sievieti vārdā Naipi, taču Naipi bēgusi ar savu mīļoto Taroba kanoe laivā pa upi. Tad nu dievība aiz dusmām esot uz visiem laikiem izšķīrusi mīlniekus, no upes izveidojot ūdenskritumu. Ūdenskritumu kompleksa platums ir 2,7 kilometri, un tas sastāv no apmēram 270 atsevišķiem nelieliem ūdenskritumiem. Tiešām apbrīnojami skaista daba.

Veselas 14 skolēnu komandas bija izvēlējušās Igvasu ūdenskritumus kā ievērības cienīgu vietu. Tur mums bija arī neskaitāmi uzdevumi, tai skaitā bija jāapskata ūdenskritums visos iespējamos veidos – no zemes, gaisa, ūdens. Mēs izvēlējāmies divas stihijas – gaisu un zemi. Mārtiņš ar helihopteru, Andžs ar kājām. Nofotografējām arī varavīksnes, kā bija prasīts, tāpat arī bildi ar vietējo iedzīvotāju pie ūdenskritumiem uzņēmām.

Paragvaja esot mežģīņu darināšanas lielvalsts. Tā vismaz mums stāstīja Aizkraukles un Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas (RV2.ģ) 10.d klases skolēni. Tad nu devāmies pētīt, un tas izvērtās par nelieliem iepirkšanās svētkiem. Ieguvām savā īpašumā mežģīnes, ne sliktākas kā vecmāmiņu pūra lādēs.

Paragvajas karogam ir trīs vienāda platuma horizontālas joslas — sarkana, baltā un zilā krāsā – ar atšķirīgiem elementiem baltās joslas centrā. Vienā pusē ir valsts ģerbonis – dzeltena piecstaru zvaigzne ar zaļu vainagu un virs tā rakstīts Republica del Paraguay (Paragvajas republika), otrā pusē ir dzeltena lauva, virs kura ir sarkana cepurīte, kas simbolizē brīvību un brīvības īstenošanu, sasniegšanu un virs Paz y Justicija (miers un taisnīgums), sarkanā krāsa simbolizē drosmi un patriotismu, vienotību un mieru, ir baltā un zilā apzīmē brīvību un augstsirdību.

RV2.ģ 10.e klase mums lika jautāt paragvajiešiem, kādēļ viņu karogam katrā pusē cits ģerbonis. Mēs godprātīgi uzdevām šo jautājumu vismaz kādiem desmit paragvajiešiem. Visi zināja, ka karogam dažādas puse, bet neviens nevarēja izstāstīt, kā tas tā ir sanācis.

Pēc skolēnu ieteikuma apmeklējām Asunsjonā gan neatkarības namu, gan vecāko katedrāli.
Vietējie ar lepnumu stāstīja, ka Asunsjona ir visu Dienvidamerikas pilsētu māte, kas, atšķirībā no daudzām citām pilsētām, nav arī cietusi no naidīgām attiecībām ar vietējām ciltīm un nekad nav tikusi nopostīta.

Mārupes skolēnus interesēja Paragvajas tradicionālie ēdieni, valmierieši ieteica, lai nogaršojam "Pira caldo" zupu, savukārt rīdzinieki vēlējās zināt, kā gatavo surubi zivi. Te nu viena atbilde un daudzajiem jautājumiem. Nobaudījām "Pira caldo" zupu, kas gatavota no surubi. Kārtīga zivju zupa papildināta ar sieru, krējumu un dārzeņiem. Tādu vienu notiesājot pusdienās ēstgriba apmierināta līdz vēlam vakaram. Garda zupa un garda zivs, līdzīga kā Latvijā no sama. Tikām labi paēduši, taču vakarā mūs veda baudīt citus tradicionālos paragvajiešu ēdienus, kas arī nav liesi. Vārdu sakot, šajā vienā Asunsjonas dienā pieņēmāmies svarā par kādiem trim kilogramiem katrs.

Špoģu skolēni sūtīja mūsu uz Lakues (Luque) ciemu Paragvajā, jo tas esot slavens ar mūzikas instrumentu meistariem. Ciemu atradām un arī vietējo ģitāru meistaru satikām. Viņš mums stāstīja, ka gatavojot ģitāras gan lieliem, gan maziem. Savukārt, kad jautājām, kur tad slavenie arfu meistari, viņš mūs sūtīja atpakaļ uz Asunsjonu, jo tur sastopami šie amata meistari.
RV2ģ. 7.b klases skolēni mums uzdeva apmeklēt Panteonu. Mūsu ceļojuma laikā Panteonā tika veikts remonts, un attiecīgi slavenās paragvajiešu ģenerāļu atdusas vietas neredzējām. Bet par paragvajiešu kara gaitām dzirdējām daudz no vietējiem.

Valmieras skolēni bija lūguši, lai intervējām kādu zemnieku Paragvajā. Vēl citas komandas mūs sūtīja gan uz sojas, gan tabakas plantācijām. Tas gan nozīmētu, ka vairākas dienas mums vajadzētu veltīt lauksaimniecībai. Tomēr mums bija ļoti jauka vizīte pie zemnieka Andreas Noilands (Andreas Neuland) Čako (Chaco) reģionā. Andreas ir kooperatīva dalībnieks. Šis kooperatīvs pamatā nodarbojas ar lauksaimniecību un īpaši liellopu gaļas ražošanu.

Noslogotākajos gada mēnešos viņi gaļā nododot līdz pat 1000 lopiem dienā. Gaļas eksports notiek arī uz Eiropu. Šo kooperatīvu pirms apmēram 60 gadiem izveidojuši eiropiešu ieceļotāji. Ieguvām daudz ragainu draugu, kuri gan nerunāja ne spāniski, ne angliski.

Trinidadas ciemā Paragvajas dienvidos uzmeklējām Jezuītu klostera drupas. Tādas mums bija ieteikušas apmeklēt gan Rīgas, gan Ludzas skolēni. RV2.ģ 10.d klase pat īpaši bija pieteikuši, lai tur paslēpjam laika kapsulu. Mūsu "laika kapsula" bija ceļojusi uz Paragvaju no mūsu pagājušā gada septembra skolu tūres. Tagad Trinidadai un Kaunatai ir kas kopīgs.

Turpinājums 14. martā