Liktenīgie austrumi – 12 brīnumaini apskates objekti, kas atrodami tikai Āzijā

Lūk, daži ieteikumi un fakti par cilvēku, apstākļu sakritību un dabas veidotiem brīnumiem, ko var piedāvāt Āzija.

Maeklonga atrodas aptuveni 67 kilometrus no Taizemes galvaspilsētas Bangkokas. To tūristi iecienījuši neparastā tirgus dēļ, jo caur to brauc vilciens. Tas kursē astoņas reizes dienā, un 300 metri no tā maršruta vijas tieši starp tirgotājiem un viņu būdām - pārdevēji savu preci izvietojuši gluži vai uz sliedēm, bet nojumes tirgotājiem nepieciešamas, lai saulē prece tik ātri nebojātos. Visi pie vilciena tā pieraduši, ka, tam tuvojoties, vienkārši pavelk preci un nojumes sāņus, bet pēc tam atkal izliek visu pārdodamo lietu klāstu atpakaļ.

Tā vidējais ātrums visa brauciena laikā ir vien 30 kilometri stundā. Vilciens cauri tirgum, kas kā jau Āzijā ir krāsains un skaļš, brauc jau 30 gadus, teikts Placestoseeinyourlifetime.com.

Šis tirgus slavens arī ar to, ka ir lielākais svaigo jūras produktu tirgus Taizemē. Ja dosieties turp, tikai stundas brauciena attālumā no Bangkokas varēsiet izbaudīt īsto Taizemi. Pašlaik vilciena līnija nedarbojas, jo tajā notiek remonts, bet jau tuvāko nedēļu laikā to plānots atkal atklāt.

Kādreiz darbīgais zvejnieku ciems uz tās, nu pilnīgi padevies dabas pārspēkam un kļuvis par neparasti zaļu pasauli bez pastāvīgiem iedzīvotājiem.

Kādreiz Šengšanas (Shengshan) salā šajā vietā bijis rosīgs zvejnieku ciems, bet mūsdienās tas stāv pamests, jo zvejniekiem bijis izdevīgāk pārvākties uz cietzemi, kur sazvejoto vieglāk var transportēt pie klientiem. Tagad ciema kantainajās mājiņās saimnieko mežvīteņi un citi vīteņaugi, arvien vairāk nonākot dabas mātes skavās un ietinot ciemu zaļā segā. Tā kā salā valda subtropu klimats, augi vairojas un aug ātri.

Vīteņaugu zaļi ķermeņi stiepjas un lokas visur, apklājot arī taciņas, kāpnes un lieveņus. Laiks šajā vietā ir gluži kā apstājies, raksta The Daily Mail.

Šī ir viena no gandrīz 400 salām Šengsi (Shengsi) salu grupā, kas atrodas iepretim Jandzī upes ietekai jūrā. Mūsdienās tikai 18 no visām 394 salām ir apdzīvotas.

Vairāk lasiet šeit.

Tjanmeņas kalnu Ķīnā mēdz dēvēt arī par Debesu vārtu kalni, jo tajā ir dabīga, neparasta ala, kas veido fantastisku arku – Debesu vārtus. To dēvē par vienu no skaistākajiem kalniem pasaulē.
Šis dabas brīnums atrodas Tjanmeņas kalna nacionālajā parkā – pašā populārākajā tūrisma un apskates objektā Hunaņas provincē. Pats kalns ir 1519 metrus augsts, bet tajā ved pasaulē augstākais trošu ceļš. Tjanmeņas trošu ceļš tiek uzskatīts par aizraujošāko kalnu braucienu pasaulē. Teju 7,5 kilometru garumā tas uzved 1279 metrus augstu kalnā. Starp klinšu veidojumiem kursē 98 krāsaini vagoniņi. Brauciens aizņems aptuveni 30 minūtes.

Tālāk kalna virsotnē iespējams uzbraukt ar slēpošanas trasēm raksturīgu, vaļēju pacēlāju, kurā ir atvērtas sēdvietas. Pašā augšā ir skatu tornis, no kura var labi pārredzēt plašu apkārtni. Pacēlāja izmantošana ir iekļauta ieejas biļetes cenā.

Tjanmeņas kalna nacionālā parka dārgums ir viena no Ķīnas slavenākajām šosejām – 99 līkumu ceļš, kas ved kalnā, "grozoties" visos iespējamos virzienos, aiz katra no pagriezieniem paverot jaunu satriecošu ainavu. Ceļš ved uz jau minētajām Debesu durvīm. Protams, tikšana līdz debesīm nevar būt viegla. Šajās "debesīs" var nokļūt pa iespaidīgām kāpnēm ("Kāpnes debesīs"), kam ir 999 pakāpieni, kuru pieveikšana ir visai nogurdinoša. Tomēr skats no augšas ir tā vērts.

Vairāk par šīm neparastajām vietām un nokļūšanu tajās lasiet šeit.

Baltais templis, lai arī vizuāli izskatās pēc tradicionālā stilā celta budistu tempļa, ir savā ziņā mūsdienīgs, netradicionāls un privāts mākslas muzejs vai izstāde Čiangrajas (Chiang Rai) provincē.

Tā būvniecība sākta tikai 1996. gadā, bet tas atklāts pēc gada. Drīz vien templi gandrīz iznīcināja zemestrīce, bet ar ziedotāju atbalstu to atkal izdevies atjaunot. Tempļa īpašnieks un autors, slavens taizemiešu mākslinieks Čalermčai Kositpipats (Chalermchai Kositpipat), gan uzskata, ka templis vēl ne tuvu nav pabeigts, un plāno, ka tā celtniecība turpināsies līdz pat 2070. gadam.

Phenjanas centrā esošo piramīdu Ryugyong pirms gandrīz 30 gadiem bija plānots uzcelt kā simbolu komunistiskās valsts varenībai, tā vietā milzu būve kļuva par pilnīgi pretējo. Šī nerealizētās viesnīcas sakarā bieži tiek piesaukta Džordža Orvela romānā attēlotā Patiesības ministrija, ko tā, šķiet, iedzīvina realitātē gan formas, gan izmēru, gan arī pastāvošās valsts iekārtas ziņā.

Viesnīca "Rugon" nosaukta par godu vecajam Ziemeļkorejas galvaspilsētas nosaukumam "Ryugyong", kas tulkojumā nozīmē "Vītolu galvaspilsēta", teikts Scribol.com. Sākotnēji tā Phenjanā bija plānota kā augstākā viesnīca pasaulē. Ambiciozais projekts tika sākts 1987. gadā kā atbildes gājiens Singapūrā uzceltajai "Westin Stamford" viesnīcai (tagad pazīstama kā "Swissôtel The Stamford"), ko būvēja Dienvidkorejas celtniecības uzņēmums.

Diemžēl celtnei nelaimes sekoja viena pēc otras gluži tā, it kā ēka būtu nolādēta. Tās celtniecība ilga piecus gadus, bet līdzekļu, elektrības un būvmateriālu trūkuma dēļ tā tika pārtraukta, kad Eiropā un Krievijā sabruka komunisma režīmi, kas arī Ziemeļkorejai nozīmēja milzīgu finansējuma samazinājumu, raksta viens no retajiem rietumu žurnālistiem, kas, izliekoties par biznesmeni, pabijis Phenjanā un apskatījis arī Rugon milzeni, Saimons Perijs no The Daily Mail.

16 gadus betona monstrs stāvējis pamests. Tomēr celtniecība atsākās 2008. gadā, kad, ieguldot 156 miljonus eiro, pie darba ķērās ēģiptiešu celtniecības firma Oruscom Group. 2012. gadā par godu Kima Irsena 100 jubilejai viesnīcas būvniecība tomēr tika pabeigta, bet tā tik un tā stāv neapdzīvota.

Daudzi pasaulslaveni arhitekti šo celtni nodēvējuši par šausmīgāko būvi pasaulē un zinātniskās fantastikas neveiksmīgu īstenojumu dzīvē.

Ban Gioc ūdenskritumu kaskādes atrodas uz Ķīnas un Vjetnamas robežas. Ielejā patiesībā atrodas divi ūdenskritumi – Ban Gioc un Detian, ko vairākās daļās sadala klintis – katra daļa atrodas savā valstī. Lietus sezonā sasniedzot 300 metru platumu un 30 metru augstumu, tas ir lielākais ūdenskritums Āzijā un ceturtais lielākais ūdenskritums, kas iezīmē divu valstu robežu, pasaulē, teikts Placestoseeinyourlifetime.com. Lielāki par šo ir tikai Igvasu, Viktorijas un Niagāras ūdenskritumi.

Ūdenskritumus "baro" Quay Son upe, kas iezīmē Ķīnas un Vjetnamas robežu. Jāatceras, ka, lai brauktu uz šo vietu, jāiegādājas policijas atļauja. To var nokārtot ikvienā reģiona viesnīcā. Tāpat, kā jau pierobežā, līdzi jāņem pase.

Dubulto ūdenskritumu kaskādi vislabāk aplūkot no Vjetnamas puses, jo tajā ūdens krīt ielejā un priekšā plešas klajums. Ūdenskritumu gan var sasniegt arī no Ķīnas puses, tomēr to aizsedz kalni, tāpēc skats nav tik iespaidīgs.

Bambusa laivu īpašnieki par nelielu samaksu labprāt pieved tūristus ūdenskritumam tik tuvu, ka var saslapināt pat matus. Lai būtu vieglāk atšķirt – vjetnamiešu laivām ir pelēkzaļi jumtiņi, bet ķīniešu – zili. Tāpat, dodoties uz šo vietu, jāzina, ka peldēties drīkst lielajā, dabīgajā baseinā vjetnamiešu pusē ūdenskrituma lejasdaļā, bet ne upē paša ūdenskrituma tuvumā.

Vairāk lasiet šeit.

Viens no Ķīnas dabas dārgakmeņiem ir Lī upe, kas atzīta par vienu no tīrākajām upēm valstī, un tās skaistums apbur ikvienu, pat vispieredzējušākos ceļotājus.

Noslēpumainā un krāšņā upe stiepjas caur Ķīnu 426 kilometru garumā. Pateicoties dzelteni zaļajiem upes ūdeņiem un dažādas formas un izskata pauguriem, upe ir saņēmusi daudz interesantu apzīmējumu no vietējiem iedzīvotājiem, piemēram, "gleznotāja ota", "lidojošais ūdenskritums", "kristāla pils", "niedru flauta" u.c.

Upes ielejā atrodas arī vairāki skaisti dabas objekti. Viens no tiem ir tautā iesauktais "zilonis, kas dzer ūdeni" – klints, kura no sāna izskatās kā ziloņa snuķis, kas iestiepies upē un dzer no tās ūdeni.

Upe ir iecienīts pārvietošanās ceļš no Ksingpingas (Xingping) ciemata uz pilsētu Jandi (Yandi). Šajā upes posmā augstu debesīs stiepjas vairāki kalni, kas atklāj burvīgu ainavu, kuru savās gleznās attēlojuši daudzi mākslinieki.

Indijas neparastie un pasaulslavenie tilti pāri straujajām upītēm veidoti no dzīvu un vēl augošu koku saknēm. Tādus sākušas veidot vietējās ciltis no tieši šim apvidum raksturīgu, savvaļā augošu vīģu koku saknēm. Tās tiek izstieptas un savītas, veidojot sakņu tiltu līdz pat otram upes krastam.

Pateicoties ļoti mitrajam klimatam, tilti veidojas salīdzinoši ātri, un vēsturiski raksturīgi Megalajas apvidum Indijā.

Tilti tiek arī atjaunoti un celti no jauna mūsdienās – vietējās Khasu cilts ļaudis nostiepj vīģes saknes pāri upei vai aizai, un daba pati paveic pārējo. Saknes gan nostiprina ar turpat augošu palmu stumbriem, no kā veidots tilta karkass, un pie tā saknes pašas ar laiku pieķeras un apvijas apkārt. Lai tiltus nostiprinātu, tiek lietoti arī sausi zari, akmeņi un citi turpat atrodami objekti. Tilta "celtniecībai" var būt nepieciešami pat 15 gadi, kamēr saknes pilnībā izaug un tas ir lietojams. Tomēr darbs un gaidīšana ir tā vērta – jo labvēlīgu laika apstākļu gadījumā, šādus tiltus varot izmantot simtiem gadu. Turklāt tie ir dabai draudzīgi, veselīgi un ar laiku kļūst tikai biezāki un drošāki, teikts India9.com tiltu aprakstā.

Vairāk lasiet šeit.

Vieta, ko nevar nepieminēt, runājot par Āzijas brīnumiem, ir Tadžmahals. Tas saistīts ar romantisku, bet ļoti skumju stāstu par mogulu valdnieku un viņa mīlestību. Pirms savas mīļotās sievas nāves valdnieks viņai apsolījis uzbūvēt tādu memoriālu, kāda nav nekur citur pasaulē. Domāts – darīts, un pēc 22 gadiem memoriāls tika uzcelts – tik krāšņs un iespaidīgs kā no 1001 nakts pasakām.

Tā arhitektam pēc darbu pabeigšanas izdūra acis, lai Tadžmahals tiešām tāds būtu vienīgais pasaulē, bet pats valdnieks no skumjām un ilgām pēc sievas nomira. Tagad uz mūžīgiem laikiem abi mīlētāji nu dus Allaha mierā zem Tadžmahala baltā marmora velvēm.

Vairāk par to, ko apskatīt Indijā, lasiet šeit.

Hašimas salu sauc arī par Gunkajimu, kas tulkojumā no japāņu valodas nozīmē Kaujas kuģu sala. Tā ir neliela sala, kas atrodas netālu no bēdīgi slavenās Nagasaki. Uz tās kādreiz darbojušās lielas ogļraktuves, un no 1887. līdz 1974. gadam tur dzīvojuši aptuveni pieci tūkstoši iedzīvotāju.
Koncerns Mitsubishi salu no vietējā aristokrāta nopirka 1890. gadā. Tajā izraktas ogļu šahtas, uzbūvēts ogļraču ciems, kā arī pamazām pati sala uzbērta, lai tās izmēri palielinātos. Pirmā daudzstāvu dzīvojamā māja tur uzbūvēta 1916. gadā – tagad tā pazīstama kā 30. bloks. Nelielais ciems ātri "audzis" un pārvērties betona džungļos ar lielu iedzīvotāju skaitu - 1959. gadā šī bijusi pasaules apdzīvotākā vieta ar 5259 iedzīvotājiem (7301 cilvēks uz kvadrātkilometru).

Tomēr tehnoloģijas attīstās, un, kad par degvielu un kurināmo pasaulē vairāk sāka izmantot dīzeļdegvielu, ogļrūpniecības apjomi samazinājās un iedzīvotāji sāka pamest šo salu. 1974. gadā raktuves slēdza pavisam un Mitsubishi atdeva salu Nagasaki pašvaldībai, raksta Totorotimes.com.

Dažu dienu laikā salu pametuši visi tās iedzīvotāji, bet nošķirtās atrašanās vietas dēļ laiks tajā ticis gluži vai iekonservēts. Tā nu sala stāvējusi pamesta 35 gadus, līdz Japānas valdība atskārtusi, ka šī ir unikāla vieta un varētu būt labs tūrisma objekts.

Pašlaik tūristus uz turieni ved divi tūroperatori, tomēr ekskursijām atvērta vien daļa salas. Ceļotāji tur starp māju drupām var aplūkot arī ēkas, kur putekļu klāti vēl aizvien stāv televizori un telefoni, tieši tāpat kā pirms vairākām desmitgadēm tos pametuši īpašnieki.

Nagasaki pašvaldība ilgi cīnījusies, lai panāktu, ka Hašimas salu iekļauj UNESCO mantojumā, un 2015. gada jūlijā tas izdevies – sala ir viens no jaunākajiem šī mantojuma objektiem.

Krievijas Sibīrijas reģiona dienvidu daļā esošais Baikāls jeb "Sibīrijas zilā acs" ar tā prātam grūti aptveramo 1642 metru dziļumu, ir pats dziļākais pasaulē. Tas veidojies tektonisko plātņu lūzuma vietā, tādēļ seismiskās aktivitātes šeit nav retums.

Tilpuma ziņā, šis ir arī lielākais saldūdens ezers pasaulē. Neticami, bet apmēram 20 procenti no visas pasaules šķidrā saldūdens krājumiem atrodas Baikāla ezerā. Šis patiešām ir viens no tituliem bagātākajiem ezeriem, jo, kā izrādās, tiek uzskatīts, ka Baikāls ir arī pasaulē vecākais ezers – uz zemes tas ir jau 25 miljonus gadu. Turklāt tā ūdens ir viens no skaidrākajiem pasaules ezeru vidū.

Baikāls atrodas Sibīrijas dienvidos starp Irkutskas apgabalu un Burjatiju. Tas ir iekļauts UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā. Šajā Krievijas ezerā atrodas pasaulē trešā lielākā ezera sala Oļhona.