Ukrainā biju bijusi vien reizi, pirms dažiem gadiem Krimā, un man ļoti patika. Tāpēc, kad saņēmu uzaicinājumu no Ļvivas apgabala Tūrisma departamenta apciemot šo reģionu, ko dēvē par Ukrainas sirdi, piekritu nešauboties – senā pilsēta, brīnišķīgie Karpati, gardie ēdieni un kolorītie kūrorti, turklāt viss tik neticami lēti. Kāpēc gan ne?
Kā vēlāk pastāstīja mūsu ceļojuma saimnieki, izrādās, neviens no uzaicinātajiem latviešiem nav uzdevis jautājumu: "Vai pie jums ir droši?", kas viņus ļoti priecējis, jo parasti šis esot visu ceļotāju pirmais jautājums. Un, atbilde ir – jā, Ļvivā un Rietumukrainā vispār ir droši, bet kara un šausmu ēna tomēr ik pa laikam jūtama – tā ir cilvēku domās un sirdīs. Visa ceļojuma laikā satikām gan bēgļus no Krimas un Donbasa, kas nav vēlējušies tur palikt un tagad strādā augstos amatos brīvajā Ukrainas daļā, gan ikdienišķās sarunās uzpeldēja atmiņu ainas par Maidanu un jauniešu dalību tajā, dzirdējām arī sarunas par tuviniekiem, kas tieši pašlaik aizstāv Ukrainu, bet uz ielām varēja redzēt teltis, kurās brīvprātīgie aicina ziedot valsts aizstāvjiem karadarbības zonā. Jā, Ukrainas rietumos ir mierīgi, bet karš savā ziņā arī tur ir realitāte.
Kā pastāstīja mūsu gide, tieši šie skaudrie notikumi – Krievijas agresija – lepnajos ukraiņos izraisījusi īpaši spēcīgu pretsparu, patriotisma vilni un vienotību. Interesanti, ka pirms pāris gadiem īsā laikā pat lielākā daļa autobusu pieturu, tiltu margu un arī pilsētu simbolu nokrāsoti zili dzelteni. Tomēr tā ir tikai ārējā fasāde, bet ukraiņu dziļo savas zemes mīlestību, viesmīlību un dzīves sparu var izjust ikvienā sarunā.
Iespējams, labāko ieskatu ukraiņu tradīcijās un dabas skaistumā var redzēt tieši valsts kalnainajā daļā – Karpatos, kur saglabājies daudz tradīciju un interesantu paražu no seniem laikiem, bet pēc Otrā pasaules kara tur slēpušies pretošanās armijas dalībnieki, kas tik sīvi pretojušies padomju varai, ka tās pārstāvjiem sākumā pat bijis bail tuvoties šiem mežiem.