Sestā ceļojuma daļa: 9. – 17. februāris
Maršruts: Peru
Sekojiet ceļotājiem šeit, kā arī Facebook profilā.
"Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas (RV2.ģ) 10.d. klase aicināja uzmeklēt mākslīgās peldošās salas Titikakas ezerā. Pēc neilga kuģojuma salas tiešām atradām un par lielu pārsteigumu secinājām, ka tā nav tikai vēstures liecība, bet gan pilnīgi mūsdienīga parādība. Cilvēki vēl arī šodien turpina no niedrēm būvēt un uzturēt mākslīgās salas. Tur ir izvietotas gan mājas, gan skolas, gan baznīcas un kas tik vēl ne. Tūrisms, nevis zvejniecība mūsdienās ir lielākais salas iedzīvotāju iztikas avots. Un tūristu piesaistei labi lietā tiek liktas viņu rokdarbnieku prasmes – uz šīm peldošajām salām top krāšņas lietas. Vienīgais, ko nesapratām, kā salas turas uz tiem enkuriem un kāpēc vējš tās neaizpūš kaut kur ezera tālumos.
Titikakas ezers ir pasaulē augstākais komerciāli kuģojamais ezers, kā arī lielākais saldūdens ezers Dienvidamerikā, tas atrodas Andu kalnos, atdalot Bolīviju un Peru. Tā vidējais ūdens līmenis ir 3812 metri virs jūras līmeņa.
Dienvidamerikas pērle – Maču Pikču
Brauciens uz galvaspilsētu un jūrascūciņas pusdienās
Ceļā uz Peru galvaspilsētu Limu Andžs ar savu moci iekūlās sniega vētrā. Savukārt Mārtiņu Peru kalnos bija panācis Bolīvijas sālsezeru (par tiem lasiet šeit) gars un "nograuzis" vienu no braucamā drošinātājiem. Tad nu Mārtiņš dabūja pārjaukt moci uz vientuļa Peru kalnu ceļa. Vietējie gari bija labvēlīgi, un ceļojums veiksmīgi turpinājās.
Špoģu skolēni bija lūguši mums, esot Limā, satikt Albinu Ruisa Riosu (Albina Ruiz Rios). Albina vada sociālo uzņēmumu "Ciudad Sauable", kas nodarbojas ar izglītošanu atkritumu apsaimniekošanas jautājumos. Šis uzņēmums sadarbojies ar Borisa un Ināras Teterevu fondu Latvijā un izveidojis projektu "The Global Fairness Initiative", ar kura palīdzību līdzfinansēta atkritumu savācēju un šķirotāju līderu apmācība. Ļoti jauka un interesanta saruna un pat video sveiciens Špoģu skolēniem.
Skolēnu uzdevumā devāmies nogaršot arī vietējo delikatesi – jūrascūciņu. Garšoja pēc kaut kā vidēja starp vistu un trusi. Restorāna saimnieki paņēma mūsu video kameru un nofilmēja to, kā zvēriņš tika pagatavots. Tā kā Latvijā jūrascūciņu uzskata par mīļu mājdzīvnieku un nevienam ne prātā nenāk to ēst, tad mums bija bail šādu video publicēt, lai neaizskartu kādu skolēnu jūtas. Mums ienāca prātā doma, ka varbūt Latvijas jūrascūciņas nemaz nav ēdamas... nu vismaz tas ir veids, kā gribam paglābt kādu mazu dzīvībiņu mājas.
Limā ir Latvijas parks
Pēc pirmās skarbās ceļojuma daļas KTM motociklu servisā Limā mūsu braucamie atkal tika savesti kārtībā, spīdēja un laistījās. Salabojām gan amortizatorus, gan degvielas un izplūdes gāzu sistēmas, samainījām eļļas un filtrus. Uzticību šim servisam viesa arī tas, ka šejienes mehāniķi aprūpē vietējos "dakāristus".
Limā mūs ārkārtīgi iepriecināja nonākšana Latvijas oāzītē – Latvijas goda konsula Raula un viņa partneres Zanes mīlīgajā birojā, kurš rotāts ar Latvijas atribūtiku, Latvijas prezidentu bildēm un, jāsaka, spēj aizstāt vietējā vēstures un mākslas muzeju apmeklējumu, ja Rauls ir aizrautīgs senlietu kolekcionārs. Un vēl visai iepriecinošs mūsu fakts bija tas, ka ar šo uzņēmīgo cilvēku iniciatīvas dēļ Limā, tās skaistākajā daļā – pilsētas promenādē, okeāna krastā var apskatīt Latvijas parku. Paldies Zanei un Raulam – visu cieņu!
Tālāk ceļā policista pavadībā
Vēlāk gan arī Peru ceļa gari vairs nebija Mārtiņam tik labvēlīgi un ātri vien "uztaisīja caurumu" pakaļējo bremžu cilindrā, līdz ar to bremžu šķidrums uz ceļa un moča apstādināšana diezgan apgrūtināta. Nācās ķerties pie līmēšanas un labošanas darbiem, divkomponentu līme darīja brīnumus, bet toties to tad nācās zieķēt katru vakaru.
Ziemeļu Peru tuksnešiem traucāmies cauri diezgan lielā ātrumā, jo plānā bija vēl daudz ko paveikt Ekvadorā. Bet arī šis brauciens nebija bez pārsteigumiem – ekskluzīvi bija tas, ka vienus 400 kilometrus mūs eskortēja vietējais motociklists. Izrādījās, ka viņš ir policists, bet vienlaikus arī vietējā motokluba biedrs. Kad bijām sasnieguši viņa dzimto Truhilo pilsētu (Trujillo) tikām aicināti mājās uz pusdienām, parunājāmies ar motociklistu kluba prezidenta mammu un iepazināmies ar labu bariņu jauku vietējo puišu un meiteņu, kas visi apvienojušies Trujillo Bikers Team.
Kā interesantākos uzdevumus šajā ceļojuma daļā vērtējam:
- jūrascūciņa pusdienās,
- Naskas senie zīmējumi,
- tikšanās ar Albinu Ruisa Riosu."
Turpinājums 28. martā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
