Fascinējošs video: Atgriešanās pie senču saknēm - trīs dienu pārgājiens Kurzemē  (1)

Maršruts: Roja - Mārkciems - Žocene - Roja

Doma doties trīs dienu pārgājienā radās ļoti spontāni, uzzinot, ka mums abiem ar draugu beidzot brīvdienas sakrīt vienā laikā. Iepriekšējā nedēļā bijām veikuši mazo iesildīšanās pastaigu 10 kilometru garumā līdz vietējam purvam Latgalē, nu bija laiks Kurzemei. Ņemot vērā, ka tā ir drauga Toma dzimtā puse, viņš ļoti ātri, bet rūpīgi saplānoja maršrutu, ko es, būdama auns, visticamāk nebūtu izdarījusi, ja dotos viena.

Es esmu absolūti nepieredzējis pārgājienu cilvēks, tieši tāpēc tik ļoti priecājos, ka blakus bija pilnīgs "meža" cilvēks, kas tuvējos mežus pārzina labāk nekā savu kabatu.

Pamodāmies. Siltums zem segas, apmākušās debesis un nekur negribas iet. Sak, varbūt atliekam... Nope, nope, tā būtu grēka lieta, somas jau sapakotas, drēbes attiecīgi sašķirotas, ielokam pāris sviestmaizes, uzstutējam somas plecos un dodamies pretim nezināmajam.
Pirmā pietura, protams, ir veikals - baterijas un ūdens. Mēs sākām savu pārgājienu tieši no Rojas dižakmeņa, kas atrodas Rojas akmeņainajā pludmalē, un ir atzīmēts tūrisma kartēs(atrodas Jomas ielas pašā galā, jūras krastā). Un turpat netālu, nepilna km attālumā ir iespēja pastaigāt pa vienu no Rojas ostas moliem. Jūsmojam par akmeņiem, it kā tos redzētu pirmo reizi, bet, nudien, šķiet tie katru reizi pagriež skatam citu savu pusi un nemazam nekautrējas parādīt savus citreiz noslēptos dupšus, kas ietērpti koši zaļās ūziņās. Eh, skaistums. Sākam soļot uz Kaltenes pusi. Ejam lēnām, neizsakāmi lēnām, vienkārši baudot visu skaisto, jo man šķiet es nevienās ārzemēs neesmu izjutusi tādu mieru, tādu vienkāršu paļaušanos uz pašreizējo mirkli.

Turpat blakus samanām nogāzušos koku, pirms pāris mēnešiem tas vēl stalti stāvēja uz gandrīz klinšainajiem atsegumiem. Jādomā, ka pēc pārsimts gadiem arī šajā līča pusē būs varen skaisti stāvkrasti, pagaidām tie rāmi pavada savas dienas, noslēpušies zem sirmiem melnalkšņiem.

Es uzkāpju uz nokritušā koka, atrodu starp tā zariem visglaunāko sēdekli un vienkārši baudu pasaulē dārgāko skatu, skatos tālumā un elpoju jūru. Bija sajūta, ka es tur varētu sēdēt stundām ilgi un neizkustēties, bija tieši tik labi.

Kaltenē paspējām apbrīnot arī Rojnieku dižpriedes, kas bija tiešām druknas un tāpēc jo īpaši skaistas. Vēl es samanīju kādu jocīgu lietu, mazajā piejūras krūmājā, miera vējos uzkāries, laiski šūpojās iršu pūznis, nedaudz paducinājām tā mieru un gājām tālāk, garām Kaltenes bibliotēkai un gandrīz āmuļu ieskautiem kokiem. Bija pienācis laiks šķērsot lielceļu Rīga - Kolka. Vēl pēdējie soļi garām cilvēku būvētām mājām, lai mēs tiktu "iekš' to mēž'". Jāatzīmē, ka piemājas grāvmalē auga manas dzīves gardākie āboli. Paldies saimniekiem, ka nebija nolasījuši un iegrūduši pagrabā.

Pēc 1,5 kilometriem nonākam Kaltenes kalvās jeb Velna kalvās (Jāpiebilst, ka pa ceļam uz Kaltenes kalvām, Kaltenes piekrastē, ir putnu vērošanas tornis, kuru mēs neapmeklējām, jo tas īsti nebija pa ceļam). Ir neizsakāma vēlme saukt to par brīnumu mežu.

Kā jau netipiskiem tūristiem pienākas, taku sākam iekarot no beigu gala, ļoti civilizēti nonākam līdz soliņam laipas vidū un iepazīstamies ar šīs vietas aprakstu. Tā jau izsenis saistīta ar neizskaidrojamām lietām. Nostāsti vēsta, ka, ja kādreiz mājlopi pasprukuši no piemājas pļavām, tos vienmēr atraduši tieši šajos akmeņu krāvumos.

Lūk, neliela teika: "Veci ļaudis atceras, ka kalvas bijušas gandrīz kailas. "Velna Kalva" ir lielākā kalva dabas pieminekļa teritorijā. Savulaik "Velna kalva" bijis skaists akmeņu krāvums, kas sniedzies līdz koku galotnēm. Tā laika kartēs atzīmēts tās absolūtais augstums virs jūras līmeņa bija 20 metri. Pēc svētvietu pētnieku Vīka un Tota domām, "Velna Kalvā" bijušas vairākas akmens piramīdas, kuras izpostītas un to enerģētiskais spēks apzināti mazināts līdz ar mūsu senču pakļaušanu kristīgai ticībai. Tajās bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to vidū daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi. Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960. – 1970. gados, iegūstot šķembas ceļu būvei. Palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 metriem, augstums - 2 metri. Kalvas postītas vēl 1991. gadā. Pēc kalvas izpostīšanas, teritorija sākusi strauji apaugt ar biezu egļu mežu."( Vairāk šeit.)

Laikam ne velti, arī mums te patīk, lai arī ceļš ir nieka kilometra attālumā, te saule un vējš koku zaros spēlē pasaulē skaistākās melodijas un mazā riekstu uzkoda ir gardāka par jebkura restorāna šefa uzsaukto pļocku virs akmeņa vai cepamā papīra.

Vasarā mēs te atzīmējāmies geokečā, šoreiz tikai palūkojām, cik daudz pēc mums te vēl ir sabijuši. Kāda saujiņa bija ar.

Lai arī uz informācijas stenda ar brīdinoši sarkaniem burtiem uzšņāpts, no norādītā maršruta novirzīties stingri aizliegts, mēs izvēlamies savus ceļus, kas aizved uz vēl brīnumainākām vietām, lielākiem akmeņiem, gleznainākām gravām un džakūzīgākām mežacūku dubļu vannām. Daži nospiedumi dubļos pat varētu atgādināt vilkaču ķetnas pieskārienu.

"Pēc cilvēku nostāstiem, dažreiz pat dienas laikā šeit rādījies mazs, sarkans vīriņš, iedzīvotāji šeit uzturējušies nelabprāt. Vēl kāds Alises Gēgernieks stāsts par Dāriķkalvu, to viņa dzirdējusi no kaimiņu vecmāmiņas: Pazudušas aitas. Gājuši meklēt. Bijis pats pusdienas laiks. Skatās, nāk uz leju no kalnkantes kaut kas sarkans - mazs, sarkans vīriņš ar garu bārdu. Ače bija, pa caurumu iekšā, ka nograbēja vien!" (alare.lv)

Mežā ir skaisti! Pārvarot mežu, mūsu ceļš turpinās pa meža grants ceļiem, brīžiem nemaz nav sajūta, ka esam ārpus cilvēka ietekmes, vēlāk, protams, izrādās, ka neesam jau arī. Baļķvedējs aizdancā garām vēsā mierā, jo cilvēkam taču vajag izvarot visu, ko vien var. Tā nu koku paliek arvien mazāk, cilvēku arvien vairāk. Cilvēki visu pārvērš par spēli, pat mežus. Sastāda savus "ķeizarkrēslus" mežmaliņās un tad tik bliež pa stirnu naivajām sirsniņām. Pabaro, izrādot rūpes, un izlaiž zarnas, gardi smejot par labo lomu.

Beidzot esam nonākuši perfekti nopļautā pļavā, laukā no biezokņa. Tās vienu malu ieskauj Rojas vecupes krasts, otru meži. Ir vienkārši tik sasodīti laba sajūta redzēt tālāk par trim metriem, laikam cilvēks tomēr ir klajuma zvērs. Pat te var atrast vecās māju vietas un ābeles, kuru augļi pilnīgi noteikti garšo arī dzīvniekiem. Pie vienas šādas ābeles ir varen sadragāts krūmājs un manāmi noplicināta zāle, iztālēm spēju te iztēloties briežu bauru pilnbriedā – uzēd ābolīti, pacīnās… Vienu brīdi mums šķiet, ka te varētu būt perfekta guļvieta, zem kāda koka vainaga, taču ziņkāre neguļ mierā, un turpinām pētīt vecupes krastus, kas šo pļavu ielokā izskatās labāk par jebkuru datorgrafiku. Ozoli te, šķiet, pārspēj pat Kaives dižo brāli, to zari izauklējuši simtiem mazo rakaru, kas nākuši bunkurēties no tuvējām mājām, kas visticamāk agrāk te arī ir bijušas, kad cilvēki vēl nebijās paši savas būtības.

Mūsu šīs dienas mērķis ir Mārkciema dižkalna apskate, jāsaka gan, ka tas atrodas otrpus vecupei, bet tāpēc jau tā ir vecupe, jo tajā nav daudz ūdens un tajā ir sakrituši koki. Diezgan ātrā soli tiekam pāri un turpinām iet pa lauka malu, apskatot varenus ozolus un sasniedzot kalnu. (Kādu pusotru km augstāk pa Rojas upi ir vēl viens apskates vērts objekts - Lūrmaņu smilšakmens atsegumi.)

Ejot gar kalna malu, tas nešķiet augsts, un es pat iesmeju, ka šis nav pat paugura vērts. Sasniedzam kādreizēju atpūtas vietu, kurā šobrīd ir tikai satrunējuši soli un apgāzts galds, izskatās nedaudz spocīgi, un šo vietu kā nakšņošanas vietu pirmajā brīdī izdomājām neizvēlēties. Kāpām lūkot, kas kalnam mugurā. Dienas beigās kāpiens 20 metru augstumā tomēr šķita manāmi grūts, taču skats pavērās jauks. Izlodājām kalnu šurpu turpu, pacīnījāmies ar briežutīm, kas liecināja, ka kalna vienu nogāzi tiešām savagojuši briežveidīgie un nevis kāds mehānisks darba rīks. Kalna otrā pusē dzīvoja kāds aluzvērs. Kārtīgi apskatījuši visu kalna augšpusi, kas bija daudz iespaidīgāka nekā no lejas skatoties, izlēmām tomēr nakšņot vecajā atpūtas vietā kalna pakājē, 10 metru attālumā no Rojas upes un Rojas vecupes. Netālu bija arī kāda viensēta, tuvāk Lūrmaņu atsegumiem, kurus bijām jau iepriekš apskatījuši, tāpēc šoreiz izvēlējāmies turp nedoties, bet sākām iekārtot naktsmītni. Vecais galds lieliski noderēja kā papildu siena, jo mums līdzi bija tikai guļammaisi un tents, kuru iesējām starp kokiem, izveidojot atstarojošo siltuma sienu ugunskuram un trešo sienu stilizēti izveidojām no vecajiem soliem, kas derēja arī kā plauktiņš, kur sastutēt mantas. Jāsaka – bija sanācis luksusa numuriņš.

Vakariņām sagādājām upes ūdeni, kuru novārot sanāca gardi rīsi un tēja. Gluži nemanāmi iestājās tumsa, vēl kādu brīdi pasēdējām pie ugunskura, ik pa laikam tālumā dzirdot briežu baurošanu, un iesmējām, ka šamējie, visticamāk, gardu muti ēd nokratītos ābolus pļavas malā. Uzvilku vilnas zeķes kājās un līdu guļammaisā. Nodomājot, cik gan forši pārgājieni var būt oktobrī, kad vairs nav par karstu un vēl nav par aukstu.

Guļot laukā, parasti ir vissaldākais miegs. Pēkšņi pamodāmies, blakus krūmos dzirdot kādu laužamies. Mana sirds nebija tā situsies nekad mūžā. Toms spīdināja ar lukturi un meta ar vecajā ugunskura vietā atrastajiem ķieģeļiem un laukakmeņiem, cerot aizbiedēt miera traucētāju. Pietrūkos kājas, aizmirsdama par zābakiem, trīcošu roku spīdināju lukturīti, gatava kaut tūlīt lēkt upē, lai tikai žuburragu zvērs nemetas man krādziņā. Neko tuvumā nemanījām, un nedaudz iestājās klusums. Ielīdām atpakaļ guļammaisos. Pēc brītiņa atkal tepat pļaviņā sadzirdējām, kā pa krūmiem brien briedis. Šķiet tepat aiz kalna viens iebaurojās, aicinot drosmīgos uz cīņu. Biju gatava lūgt, lai mums brauc pakaļ un paglābj no šīm baismīgajām skaņām. Taču, šķiet, mūsu ciemiņš izdomāja atbildēt uz cīņu biedra saucienu, un aizdevās uz pļavas otru pusi, iespējams, viņš sabijās no apkārtnes suņu riešanas, lai gan, man jāsaka, ka nav mājīgākas sajūtas par suņu rejām.

Mēģinājām iemigt, diez ko labi nesanāca, jo tālumā dzirdējām, kā sasitās briežu ragi. Tikko šķita, ka nu būs miers un varēsim dzīvi sagaidīt rītu, kad pēkšņi tālumā nogāzās koks, tik ellīgu būkšķi es vēl nekad nebiju dzirdējusi, šoreiz gan mēs abi iesmējāmies. Laikam es biju tik ļoti pārbijusies no nesenajām briesmām, ka šis jau šķita smieklīgi – kas vēl mūs šonakt sagaida.
Pirms iemigšanas vēl paguvām nopriecāties, ka neizdomājām nakšņot zem ābeles vecupes otrā krastā, jo, šķiet, tur bija īstais cīņas klubs, un tur vairs smiekli nenāktu.

Pamodos neizsakāmi laimīga, veroties koku galotnēs, visa zeme bija nosarmojusi balta. Mūsu katliņā ūdeni bija pārklājis ledus, pilnīgi noteikti bija mīnusi, taču man šis šķita brīnišķi skaists rīts, kuru, kā jau pilsētniekam un 21. gadsimta vergam pienākas, steidzu "ieinstagramot", jo man taču bija līdzi trīs telefona baterijas, kas ļāva man izmantot internetu pat vilku alās.
Uzēduši karaliskas roltonu brokastis, sakravājām mantas, kas, par laimi, nebija daudz, un devāmies ceļā. Saule rotaļājās pa apsarmojušajiem zāles stiebriem un sildīja mūs, ļaujot novilkt pāris kārtas nost. Bija tiešām silta rudens diena.

Ejot gar Rojas upi, turpinājām apjūsmot skaisto pļavu vecupes ielokus. Izdomājām novirzīties no iepriekš plānotā maršruta un turpināt ceļu tieši gar upi, iespējams, šoreiz tā nebija labākā ideja. Mani nedaudz sašķebināja briežu kājas un ķidas grāvmalā, netālu no medību torņa, citādi gan šķita, ka viss ir perfekti. Laukos vairākkārt samanījām stirnu bariņus, kas nu jau ieturēja pusdienas. Kad piepeši attapāmies apjozta lauka malā, lai gan gar to veda meža ceļš, tomēr izdomājām ceļu turpināt gar upi, labu gabalu lauzāmies pa aizaugušu upmalu gar aitu ganāmpulku, tad to nomainīja elektriskais gans, kuram tiekot iekšpusē, mūsu ceļš kļuva vieglāks, gājām pa privātīpašumu, gandrīz gar pašiem mājas logiem, cerot, ka mums neuzbruks gaļas dzīvnieku ganāmpulks. Atdūrāmies aploka stūrī, kas bija biezā slānī aizaudzēts ar dzīvžogu, ar grūtībām izlauzāmies tam cauri un nokļuvām uz upes tilta, kur, noņēmuši mugursomas, atpūtāmies.

Turpinot ceļu, mani piemeklēja emocionālais sabrukums, nesapratu, kāpēc mēs sevi tā mokām, man šķita, ka soma ir pa smagu, Toms iet pa ātru, un vispār viss ir galīgā dimbā.
Šis bija visnotaļ garlaicīgs posms, kuru mērojām pa zemes ceļu. Šajā dienā mums bija jānokļūst līdz vienam citam upes tiltam, no kura nākamā dienā turpinātu ceļu uz Roju, laivojot pa upi.

Man tiešām šķita, ka šis ir bezgalīgais ceļš kāpās, jāatzīmē, ka viena no mūsu atpūtas vietām bija Rojas pastaigu takas malā, karjera vidū, kuru, šķiet, izmanto kā kvadraciklu trasīti. Šķērsojot šo smilšu bedri, attapāmies mežiņa malā, kura bija nosēta ar brūklenēm, jau atkal ar pasaulē gardākajām. Kārtīgi saēdušies ogas, turpinājām iet pa pastaigu taku, iekoptu meža celiņu. Aiz pēdējā līkuma bijām sasnieguši savu galamērķi, jāatzīmē, ka man, tur nakšņot, ne pavisam negribējās. Jo visu upes krastu un dīķa malu bija nopēdojušas stirnas un brieži. Es negribēju piedzīvot vēl vienu negulētu nakti. Mazliet ērcīgā noskaņojumā turpinājām ceļu pa taku. Nešķita, ka šī diena kādreiz beigsies, bet tad pēkšņi, attapāmies labiekārtotā atpūtas vietā ar mazmājiņu, šūpolēm un ugunskura vietu, un pats galvenais ar laivu piestātni.

Šī bija ļoti skaista vieta ar upes stāvkrastu.

Nakts bija viena no labākajām, kuru esmu pavadījusi brīvā dabā. Labi, ka Toms visu nakti piekurināja ugunskuru. Lai arī guļammaiss bija viss vienos pelnos, es biju gulējusi labi, neskatoties uz to, ka tālumā rēja stirnu buks, un dipināji zirgi un badījās brieži, šonakt tas viss šķita tik ļoti iederīgi.

No rīta sagatavojuši somas ceļam, gaidījām, kad mums atvedīs laivu. Pirmā mašīna gan izrādījās pašvaldības policija, kas apseko atpūtas vietas.

Sagaidījuši savu laivu, devāmies lejpus upei. Lai arī man nedaudz sala kājas, šis bija ļoti mierīgs un harmonisks brauciens pa vienu no Latvijas skaistākajām upēm. Mūs sagaidīja tikai viens šķērsām kritis koks, kuram ātri tikām pāri un turpinājām baudīt upes stāvkrastus un ķert zivju dzenīti.

Lūk, neliels ieskats arī foto: