Ceļojums pa senajām prūšu zemēm – Kaļiņingradu jeb Karalaučiem  (67)

Kad braucām uz Kaļiņingradu, bija jauks pavasara laiks un vecajā Kēnigsbergā vismaz par diviem grādiem siltāks nekā Rīgā. Ja esat izbraukājis Latviju, Lietuvu un Igauniju, tad brauciens uz Kaļiņingradu ir zināma eksotika. Ir jau labi, ja esi izlasījis par Kantu, par Kēnigsbergas Universitāti vai Tilzītes miera līgumu, kā arī nedaudz orientējies Otrā pasaules kara pēdējā gada notikumos.

Izmaksas veido: Krievijas vīzas, benzīns 1000 kilometriem, iepriekšminētās Kuršu kāpas rezervātu maksas un visai lētās viesnīcas. Tā kā biju pie stūres, nevaru pastāstīt par Kēnigsbergas alu, bet esot pieejamas vairākas vācu lokālā alus fabrikas. Par paugurainēm bez kokiem un tīrumiem, par zināmu pamestību laukos stāstīt var, bet tā ir realitāte, kas jāizprot – šeit neticami daudz valdījusi armija.

Braucot ar mašīnu uz Karalaučiem visskaistākais, interesantākais ceļš ir pa Kuršu kāpu. No Rīgas caur Saldu, Mažeiķiem, Klaipēdu (ar prāmi pāri uz pussalu 10,5 eiro, atpakaļceļš bez maksas), Zeļenogorsku līdz Karalaučiem sanāk 386 kilometri. Robežas pāreja turpceļā mums prasīja 40 minūtes, atceļā – 15 minūtes. Rindu nebija. Baltijas skaistākā mazpilsēta Nida uz Kuršu kāpas atrodas divus kilometrus no Krievijas robežas, un tur ir izcili gardi cepelīni. Ja kādam ienāk prātā Nidā aiziet uz vecajiem kapiem, viņš uz kapu zīmēm sev par pārsteigumu ieraudzīs gandrīz tikai latviešu uzvārdus (Gailis, Behrsinsch, Ahbolinsch) vācu rakstībā. Un vēl – Kuršu kāpa ir katoliskās Lietuvas teritorija ar luterāņu baznīcām.

Abpus robežai Kuršu kāpa ir rezervāts, nacionālais parks. Caurbraukšana ir maksas pakalpojums – Lietuvas pusē 5 eiro, Krievijas – 6,5. Mašīnu daudz vairāk bija Krievijas pusē. Šobrīd, pavasarī, kamēr vēl nav sauļošanās sezonas, Krievijas puses pludmale pilna ar makšķerniekiem, kas ķer butes. Kuršu kāpas Krievijas teritorijā ir trīs miesti, no kuriem lielākais ir Rasīte (šobrīd – Ribačij).

Vairāki vasaras krogi, viesu nami, bērnu laukums ir ierobežots cietoksnis ar metāla lielgabaliem visās pusēs, citādi ciems celts pelēkām mājelēm, kuras tiek izīrētas.

Vietā, kur Kuršu kāpa beidzas, saplūdušas divas pilsētas – Maļinova un Zeļenogradska. Burvīgā kāpā pie plašas Baltijas jūras pludmales notiek tāda celtniecība, ko varētu salīdzināt ar Soču celtniecību pirms olimpiādes. Desmitiem un simtiem daudzstāvu namu ar vai bez skata uz jūru jau ir uzceltas, apdzīvotas vai tikai top. Starp citu – Kaļiņingradas apgabals ir viens no četriem Krievijā, kur iedzīvotāju skaits nevis dramatiski samazinās, bet pieaug. Un vēl – cik var ticēt vietējai informācijai, Kaļiņingradas apgabals ir viens no trim Krievijā, kur celtniecība, tirdzniecība, pakalpojumi un tranzīts uztur pozitīvu ekonomisko bilanci Krievijas ekonomiskās lejupslīdes laikā.

Neatstāj sajūta, ka plašās, dižās Krievijas patrioti nolēmuši nopirkt dzīvokli Kaļiņingradas apgabalā pie jūras pirms Kaļiņingrada varētu daļēji vai pilnīgi zust Krievijai, ik gadus tiekot iepirkti ap piecdesmit tūkstoši jaunuzceltu dzīvokļu. Tas notiek apgabalā, kur oficiāli dzīvo ap 600 tūkstoši iedzīvotāju, bet faktiski – tuvu miljonam. Kaļiņingradas apgabala pastāvīgie iedzīvotāji drīkst bez vīzas iebraukt 100 kilometrus Polijā, kur arī labprāt strādā gabaldarbus. Izskatās, ka Polijas medicīnas iestādes šādā veidā risina arī medicīnas darbinieku krīzi pierobežā, jo kāds Kaļiņingradas kolēģis man atzina, ka sestdienās dežūrējot Gdaņskā. Pārsteidzoši, bet viņš dažu gadu laikā jau bija iemācījies poļu valodu un apguvis neticami labu vācu valodu, proti, visu laiku centās ar mani runāt vāciski.

Šeit vēl nedaudz atgriezīšos pie tālajiem pagājušā gadsimta četrdesmitajiem. Visi austrumprūši bija aizsūtīti, un viņu vietā pilsētās, ciematos un viensētās ienāca sveši ļaudis, apmetās svešās mājās un dzīvokļos. Viņi galvenokārt bija militāristi, kas šurp veda savas līgavas un sievas. Un savādi, bet šie ļaudis šobrīd izskatās daudz eiropeiskāki nekā jebkuras citas Krievijas daļas iedzīvotāji. Nerunāsim par to, ka visos restorānos un pat ēdnīcās apkalpojošais personāls tevi uzrunās labā angļu vai vācu valodā. Veikaliem, viesnīcām, muzejiem un restorāniem ir uzraksti angļu valodā, bet dažviet nezināmu iemeslu dēļ parādās rakstība krievu valodā ar latīņu burtiem. Uz minerālūdens pudeles "Куршская коса" ir Kuršu kāpas karte ar vecajiem vācu laiku nosaukumiem.

Globālā politika rāda, ka tieši Kaļiņingradas apgabals varētu piedzīvot lielākās pārvērtības tuvākajā desmitgadē. Rietumu lielvaras tīši vai netīši eksperimentēja ar Krimas atdošanu Krievijai, proti, tika radīts precedents Eiropā, ka drīkst rīkot referendumus kādā lielākā reģionā, ļaujot vienai valstij pievienot sev citas valsts teritoriju. Tieši Kaļiņingrada ir ES un NATO visnopietnākā iekāre, jo ekonomiskā un militārā bloka vidū atrodas sveša valsts, sveša ekonomika, tuvas un vidējas darbības raķetes un ļoti nopietni bruņotie spēki. Vācija nav aizmirsusi Kēnigsbergu kā vienu no savām lielākajām universitātēm, lielāko un tālāko cietoksni, kā arī pazemojumu, ka 1947. – 1949. gadā no reģiona tika izsūtīti pilnīgi visi "vācieši". Rietumvalstis pat ir gatavas uz lielām naudas summām (interneta informācija spekulē ar trīspadsmitzīmju skaitli), ja Krievija dotu iespējas šai teritorijai transformēties par demilitarizētu brīvo ekonomisko zonu ar ļoti ciešu integrāciju ES ekonomiskajās struktūrās. Ja šobrīd Kaļiņingradas gubernators un citas amatpersonas jau ir izteikušās par vecā nosaukuma Kēnigsberga atjaunošanu ar referenduma palīdzību, tas nozīmē, ka tautas noskaņojums ir ļoti atbalstošs.

Es ieteiktu veikt ekskursiju uz Karalaučiem kopā ar bērniem. Mums viņiem ir ne tikai jāpastāsta par Padomju Savienību, bet arī tā jāparāda ar visiem ļeņinekļiem. Ja uz lielo Krieviju mēs vēl nedaudz baidāmies braukt ar savu mašīnu (miliči, rekets, neprognozējamība, slikti ceļi, mašīnu zādzības), tad Kaļiņingradas virzienā lielu problēmu nav – pa pilsētas ielām vizinās daudz mašīnu ar poļu un vācu numuriem, viesnīcas ir lētas, pieejamas un ērtas (30-40 eiro labs trīszvaigžņu numurs), reģionā ir vairākas tiešām labas ātrgaitas autostrādes, uz kurām es ar saviem 160 kilometriem stundā biju viens no lēnākajiem.

Vispār šeit satiksmes noteikumi tiek interpretēti visai brīvi, un pilsētas ielās ļoti ātri brauc ļoti veci audi un folksvāgeni. Man ne reizi neiznāca saskarsme ar miličiem, un gods kam gods – par ceļu likumsargu mašīnu signalizē pilnīgi visi pretimbraucošie (nevis atsevišķi kā pie mums).
Ja citur Krievijā latvieti vēl nereti uztver kā bijušo padoto vai sootečestveņņiku, un dažs mēģina runāt no varas valsts pozīcijām, tad Kaļiņingradā visur – viesnīcā, veikalā, tirgū, muzejā, pat pie kara bāzes Primorskā, tevi uztvers kā viesi no Eiropas, līdzvērtīgu vācietim. Bet vācieši šobrīd Kaļiņingradā ir cieņā – gan kā tūristi, gan kā iespējamie vai jau esošie investori.

Un vēl viens iemesls apmeklēt Karalaučus – tā tomēr ir sena prūšu zeme, un senprūši tie paši latvieši vien bija. Kuršu kāpā, Mēmelē (Klaipēdā) un Šilutē līdz Otrajam pasaules karam daudzmaz runāja latviešu valodā. Austrumprūsija pārvāciskojusies 16. – 17. gadsimtā, bet latviešu tautas dziesmas gan plaši apraksta braucienus uz Prūšu zemi. Toponīmos vietvārdi bijuši galvenokārt latviskas cilmes.

Otrā pasaules kara beigās no 600 tūkstošiem Austrumprūsijas iedzīvotāju, krieviem ienākot, bija palikuši tikai 20000, no kuriem 1947. gadā uz Vāciju izsūtīja 18000, atstājot tikai pilsētas ūdensapgādes, enerģētikas, infrastruktūras zinātājus un vadītājus, bet vēl pēc diviem gadiem izsūtīja arī tos. Tā nu neviena cilvēka, kurā tecētu prūšu asinis, Karalauču apgabalā vairs nav. Kāpēc tad es tik spītīgi rakstu Karalauči? Vienkārši – Lietuvā ceļazīmēs uz šo pilsētu tieši tā arī rakstīts – Karalauči, nevis Kaļiņingrada. Tādēļ nebūtu nekāda pamata nelietot baltu toponīmu.

Informācijai: 1946. gadā tika mainīti visi toponīmi. Tilzīte kļuva par Sovetsku, Gumbīne par Gusevu, Kranta par Zeļenogradsku, Pillava par Baltijsku, Raušena par Svetlogorsku. Grūtāk bija pārsaukt ciemus – dažviet visi pēc kārtas saņēma augu nosaukumus – Rjabinovka, Sosnovka, Roščino, Sireņevo, citviet – asociatīvus nosaukumus ar jūru: Primorje, Majak, Parusnoje, Jantarnij, Primorsk, Vzmorje. Padomijas filozofija ienākusi gandrīz trešdaļā pilsētu un ciemu nosaukumu – ir sava Komsomoļska, Pioņerskij, Kosmodemjanskoje, Partizanskoje. Ir arī sava Ušakovo uz Karalauču – Gvardeiskas šosejas.

Vēl trakāk četrdesmitajos gados ņēmušies, pārsaucot ielas. Tā nu Kaļiņingradā pie savas ielas tikuši ducis ģenerāļu, kā arī bariņš leitnantu un seržantu, par kuriem neviens neko šodien pastāstīt nevar (jādomā viņi varonīgi krituši, ieņemot Kēnigsbergu). Protams, Kaļiņingradas galvenās ielas joprojām ir marksisma ļeņinisma klasiķu un padomju varas dibinātāju vārdos.

Kara laikā Kēnigsbergu nopostīja pilnībā. Centrā sagrāva 80% ēku, citās pilsētas daļās – 60%. Visu sagrauto ēku vietā tika būvētas piecstāvu un deviņstāvu padomju arhitektūras vienveida pērles. Centrā saglabājās daži pilsētas vārti, dažas baznīcas, daži parki, zooloģiskais dārzs, labs bruģis, dažviet tramvaja sliedes, daži nolaižamie tilti.

Šobrīd celtniecībā dominē pseidovācisks stils, vismaz Pregolijas upes krasti arvien vairāk sāk izskatīties civilizēti.

Kēnigsbergas doms ir ievērojami lielāks par Rīgas domu, un tajā esot... lielākās ērģeles pasaulē (vai varbūt trešās lielākās).

Stāsts par Kēnigsbergu ir stāsts par Padomju namu (Дом Советов), ko nolēma uzbūvēt aptuveni 1970. gadā – 28 stāvus augstu celtni bijušās Kēnigsbergas pils vietā. Cēla līdz 1976. gadam, tad saprata, ka tik augstu celtni uz smiltīm neuzbūvēt. Tad nu būvēja 21 stāvu augstu, gandrīz uzbūvēja – 1988. gadā jau atlika tikai tapetes līmēt un linoleju likt, bet aptrūkās nauda. Pēc tam ēku privatizēja, tā gāja no rokas rokās, sekoja daudzi tiesas procesi, un šī ēka Kēnigsbergas pils vietā stāv kā milzīgs tukšs piemineklis. Pašreizējā Kaļiņingradas vadība pilnīgi atklāti runā, kā šo māju nojaukt, bet Kēnigsbergas pili atjaunot.

Dzintara muzejs ir jauks, gluži tāpat kā 5. forts un citi pilsētas muzeji, bet jāsaprot, ka pilsētā pēc tik daudz ciešanām neviens muzejs nav un nevar būt ne Luvra, ne Ziemas pils.

Muzeji Karalaučos apmeklējami, vai nu lai izjustu gidu labsirdīgo attieksmi, vai lai parādītu savu cieņu pret pilsētu. Neko dižu neieraudzīsiet.

Toties pilnīgi droši var apmeklēt tirgu – tas atsauks atmiņā Rīgu deviņdesmito gadu sākumā. Ļoti daudz tirgotāju no Ziemeļkaukāza un Uzbekijas, bet, kas pārsteidzoši, arī viņi cenšas runāt angļu valodā.

Uz ielām uzmācīgi daudz reklāmu, nu apmēram tā, kā savulaik Polijā deviņdesmitajos gados. Tirdzniecība ir ļoti aktīva, visi pirmie stāvi pilsētas centrālajā daļā ir veikalu aizņemti, ik pa brīdim lielveikals Viktorija, bet ir arī pēc Viļņas lielākā veikala parauga būvēts "Akropolis".

Ķirsons Kaļiņingradā iekristu depresijā. Pseidotautiskā (jādomā – austrumprūsiskā) stilā būvēts ēšanas centrs tieši pie jaunuzbūvētas pareizticīgo katedrāles ir vismaz piecas reizes lielāks par mūsu Lido dzirnavām. Iekšā valda Kaukāza un Vidusāzijas virtuve.

Es ar pilnu pārliecību varu apgalvot, ka ēdina Kaļiņingradā daudzkārt labāk nekā jebkur citur Krievijā, pie kam, salīdzinot cenas, varu secināt, ka tās ir pusotras reizes zemākas nekā pie mums, bet divas reizes zemākas nekā Maskavā.

Vīrieši ekonomiku mēdz salīdzināt, raugoties mašīnās. Mašīnu Kaļiņingradā uz ielām ir proporcionāli vairāk nekā pie mums, īpaši, ja salīdzinām vēlus vakarus. Benzīna cena – aptuveni 0,5 eiro litrā. Mašīnas nedaudz vecākas nekā pie mums, bet lielākas – apvidus mašīnu īpatsvars ievērojami pārsniedz šo mašīnu īpatsvaru pie mums. Šķiet, ka Vācijas lietoto mašīnu tirgus Kaļiņingradai ir tuvāks. Krievijā redzamo gazeļu un žiguļu Kaļiņingradā praktiski nav.

Kartē nav grūti pamanīt, ka no Kaļiņingradas apgabala atiet arī otra kāpa, ko krievi tā arī sauc par Kaļiņingradas kāpu, bet citi – par Baltijas kāpu. Šī kāpa apņem ļoti lielu līci, ko te sauc par Kaļiņingradas līci.

1510. gadā vētra pārrāva Baltijas kāpu un savienoja iekšējo ezeru ar Baltijas jūru. Šis pārrāvums kļuva kuģojams, pa to kuģi varēja doties uz Kēnigsbergu, bet tuvumā, kā jau pie kanāla, veidojās pilsēta un cietoksnis. Kuršu ciema Vogramas vietā tika uzcelta pils, ko tad kurši arī nosauca par Pilli, bet vācieši nosaukumu pamainīja uz Pillau, savukārt krievi pēc Otrā pasaules kara par Baltijsku.

Šai vietai līdz 2004. gadam piekļūt nevarēja neviens parastais iedzīvotājs, jo pilsētā atradās lielākā zemūdeņu bāze Krievijā, bet līdz 2014. gadam ārvalstniekiem bija zināmi apgrūtinājumi. Šobrīd uz Baltijsku aizbraukt nav nekādu problēmu, ja nu vienīgi šaurais ceļš pa kāpu, pa kuru joprojām pārvietojas ievērojams militārais transports un smagās mašīnas.

Pilsēta joprojām blīvi apdzīvota kara daļām, bet iepretim kanālam ir pilnīgi civilizēta. Svētdienā ļaudis plūda pa molu un plašu promenādi gar kanālu, ēda saldējumu, dzēra alu un neticami daudz makšķerēja.

Pašā kāpas galā ar skatu uz Baltijas jūru apskatāms piemineklis Krievijas imperatorei Elizabetei Petrovnai, kuras karavīri Ziemeļu kara laikā 1758. gadā iekaroja Austrumprūsiju, un šī teritorija jau tolaik dažus gadus bijusi Krievijas sastāvdaļa, nu vismaz krievi paguvuši uzbūvēt pareizticīgo baznīcu.

Elizabete Petrovna uzsēdināta zirgam mugurā. Statuja ir sešus metrus augsta uz astoņus metru augsta postamenta. Imperatore apģērbta Preobraženskas pulka leibgvardes pulkveža formā un kleitā – ļoti formīga, sportiska, seksīga. Skulptūra uzstādīta 2004. gadā, un tas ir tāds mīlīgs salikums starp tradicionālajām Pētera Pirmā statujām zirgā (Pēterburgā zirgs pacēlies divās kājās, bet Rīgā, Teikā, pacēlis priekškāju) ar modernu izpratni par seksīgu sievišķi izjādē.

Baltijskā atklāju fantastisku ceļojuma maršrutu, ko šoreiz nerealizēju – no šīs pilsētas ir čakla prāmju satiksme uz Pēterburgu. Maršruts būtu tāds: aizbrauc uz Pēterburgu ar mašīnu, baudi kultūru, tam seko ne pārāk garš ceļojums pa Baltijas jūru, atpūties Svetlogorskā un brauc mājās caur Lietuvu.

Šķiet, ir viena pilsēta Kaļiņingradas apgabalā, kura karā nav cietusi, tā ir Raušena, šobrīd Svetlogorska, kas atrodas Baltijas jūras stāvkrastā. Tā šobrīd ir viena no nozīmīgākajām Krievijas kūrortpilsētām. Burvīga vācu arhitektūra, kāpas otrā pusē mīlīgs garš ezers ar promenādēm un koka tiltiem, gājēju ielas, restorāni, kafejnīcas, dzintara un suvenīru tirgoņi uz ielām, un bezgala daudz viesnīcu, kūrmāju, sanatoriju un atpūtas namu.

Salīdzināma ar Palangu, bet atrodas vēl 100 kilometrus uz dienvidiem, tātad siltākā klimatā. Vasarā ūdens temperatūra visu laiku esot virs divdesmit grādiem. Te ir plaša pludmale un pietiekami viļņaina Baltijas jūra. Pieļauju, ka vasarā šī vieta tiešām ir vai tuvākajā laikā kļūs par paradīzes pludmali. Šai pilsētai ir sava lidosta un ātrgaitas šoseja (38 km) to savieno ar Kaļiņingradu. Padomju laika ēdnīcai līdzīgā ēkā paēdu garšīgas pankūkas ar ļoti labu kafiju un ļoti draudzīgu apkalpošanu.