Stāvēt uz pasaules malas: vietas, no kurām paveras neticams skats  (3)

Kanceles klints (Preikestolen) ir stāva, bet virsotnē plakana (gluži kā skatuve vai galds) klints Norvēģijā, netālu no Stavangeres un no tās paveras neticami krāšņs skats uz fjordiem. Tur atrodoties, cilvēks sajūtas ļoti sīks, un tiešām šķiet, ka esi uz Zemes malas. Klints ir 604 metrus augsta un no tās paveras skats uz Lisefjordu (Lysefjorden). Tā kā Kanceles klints nav no pašām augstākajām un atrodas maiga klimata zonā, to var apskatīt visu gadu – uz to ved ērta, iezīmēta taka, un vislabāk turp braukt no Stavangeres ar prāmi, bet atlikušo ceļu mērot kājām. Vairāk par šādu ceļojumu un ar to saistītām praktiskām lietām, lasiet šeit.

Norvēģija ir slavena ar neticami skaistiem skatiem un dramatiskām ainavām. Aptuveni 50 kilometrus no Kanceles klints, pie Odas (Odda) pilsētas, atrodas vēl viena interesanta klints, ko dēvē par Troļļa mēli – tā horizontāli izvirzīta tālu no klints sienas un pēc formas tiešām atgādina mēdīšanai izbāztu mēli. Zem tās paveras 700 metru dziļš tukšums. Šis ir ļoti iecienīts pārgalvju un ekstrēmu izjūtu cienītāju ceļojumu galamērķis.

Navajo cilts pieminekļu ielejas (Monument Valley) nacionālais parks ir viena no majestātiskākajām un arī visvairāk fotografētajām vietām uz Zemes. Ielejā atrodami dabas mātes veidoti smilšakmens meistardarbi, kas atgādina masīvus torņus (iespējams, pat debesskrāpjus), un to augstums var būt no 120 līdz pat 300 metriem. Apkārtējā līdzenumā tie met garas un neparastas ēnas, tāpēc šo mēdz dēvēt arī par Garo ēnu ieleju (The Valley of the Long Shadows).

Ieleja veidojusies simtiem miljonu gadu laikā – kādreiz te bijuši kalni, kas, daļēji drūpot un noārdoties, lēnām kļuvuši par plato, vien saglabājot dažus veidojumus līdz mūsdienām. Kā teikts parka mājaslapā, tad vismaz pēdējos 50 gadus vējš, lietus un citi dabas spēki mīksto materiālu "veidojuši" par dabas pieminekļiem.

Šī vieta ir iespaidīga ne vien neparasto kalnu un klinšu dēļ, bet arī tās izmēru dēļ. Vienu klinti apvij milzīgi, vējā plandošu smilšu lauki neparastā, sarkani oranžā krāsa.

Šeit tiešām var iejusties mežonīgo rietumu ainavā, turklāt iecienīta izklaide Pieminekļu ielejā ir izjādes ar zirgiem kā īstiem kovbojiem.

Vairāk par parku lasiet tā mājaslapā.

Sniegbaltās krīta klintis "Beachy Head", kas no jūras nevērīgākam skatītājam var atgādināt milzu aisbergu, atrodas Austrumsaseksā, Anglijā. Var teikt, ka 162 metrus augstās klintis Īstbornas tuvumā ir Lielbritānijas mala, jo tālāk jau plešas Lamanšs, turklāt tās ir augstākās šāda veida klintis salā.

Skaistais kaļķakmens krasts gadsimtiem palīdzējis jūrniekiem iekuģot Lamanša kanālā, tomēr arī šo klinšu skaistumam ir savas ēnas puses – miglā un mākoņainā laikā šī vieta ir kuģotājiem ļoti bīstama, jo mākoņi "aizķeras" klintīs un nekas nav redzams. Tādēļ tur ir bāka, kas signalizē par krastu un kuģošanas ceļu.

Otra skumja lieta, ar ko slavenas klintis, ir lielais tur notikušo pašnāvību skaits. Šajā ziņā tā ir viena no "populārākajām" vietām pasaule līdzās Sanfrancisko Zelta Vārtu tiltam. Tāpat daudzas slavenības vēlējušās, lai viņu pelni jūrā tiktu izkaisīti tieši pie "Beachy Head", piemēram, filozofs un viens no marksisma teorijas radītājiem Frīdrihs Engelss. Uz klints kores apskatāmi arī vairāki krusti mirušo piemiņai.

Krīta klintis, lai arī izskatās grandiozi varenas, tomēr ir trauslas un neaizsargātas pret dabas spēkiem. Piemēram, 2001. gadā ziema un vētras darīja savu, iznīcinot populāro Velna skursteņa (Devil's Chimney) pīlāru – klints veidojumu pašā pussalas galā pirms bākas. Arī pirms tam bija notikuši vairāki iespaidīgi klinšu nogruvumi.

Protams "Beachy Head" vienmēr bijusi arī tūristu iecienīta vieta, un mūsdienās vai ikviens ceļotājs, kas tur nokļūst, cenšas uzņemt pašbildi ar satriecošo skatu un publicēt to sociālajos tīklos. Tāpat šī ir populāra ekstrēmo sporta veidu cienītāju atpūtas vieta. Gar piekrasti ved arī iecienīts velomaršruts.

Vairāk informācijas: sussex.ac.uk.

Roraima kalns ir 2800 metrus augsts. Tas ir augstākais no tepui jeb galda kalniem Pakaraimas kalnu ķēdē un savu aso un taisno malu dēļ tiešām atgādina milzu galdu. Šis milzenis atrodas uz triju valstu (Gajānas, Venecuēlas un Brazīlijas) robežas. Tie, kas tur pabijuši, atzīst, ka tā "mugura" ir gluži kā cita pasaule ar Mēness virsmai līdzīgu ainavu un unikālu augu valsti.

Tiek uzskatīts, ka tas varētu būt viens no pasaules vecākajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem – kādreiz eksistējušā Gondvānas kontinenta paliekas.

Roraima kalns ir vispieejamākais no visiem masīva kalniem, lai tajā nokļūtu, ir jādodas piecas dienas ilgā ceļojumā un tā ir viena no visgrūtāk iekarojamajām vietām pasaulē, kur reti, kurš spēris kāju. Tomēr mūsdienās ceļotāju un piedzīvojumu meklētāju interese par to aizvien palielinās.
Pirmo reizi šis kalns aprakstīts 1596. gadā, kad to savās piezīmēs minējis angļu atklājējs sers Valters Rali (Sir Walter Raleigh). Interesanti, ka šie kalni iedvesmojuši arī slavenā rakstnieka Artura Konana Doila darbu "Zudusī pasaule", kas publicēta 1912. gadā. Tāpat Roraima kalns iedvesmojis populāro multfilmu "Augšup".

Daudz kur šis kalns ar savām taisni nošķeltajām malām tiek saukts arī par pasaules malu Dienvidamerikā, jo īpaši, kad apkārt "saķērušies" mākoņi un, šķiet, ka tālumā nekā nav. Pa tā sienām tek arī vieni no pasaules augstākajiem ūdenskritumiem, tostarp arī Anhela ūdenskritums jeb Eņģeļa ūdenskritums, kas tiek uzskatīts par augstāko uz Zemes.

Upi, kuru veido Anhela ūdenskrituma ūdeņi, sauc gan par Kerepu, vārdā, kuru tai devuši vietējie iedzīvotāji, gan par Gauju. Latvijas upes Gaujas vārdā to nosauca Venecuēlā dzīvojušais latviešu pētnieks Aleksandrs Laime, kurš ir pirmais zināmais cilvēks vēsturē, kurš līdz Anhelam nonācis ar kājām.

Ja šķiet, ka šūpošanās ir izklaide bērniem, padomājiet vēlreiz – mājiņā kokā, kas atrodas Banosā, Ekvadorā, pašā kalna virsotnē, atrodamas pasaulē mežonīgākās šūpoles, kas domātas īstiem piedzīvojumu meklētājiem.

Šūpoles, kas karājas virs bezdibeņa, piestiprinātas pie namiņa, kurā atrodas seismisko procesu novērošanas stacija. Tā gan vairāk atgādina bērnu rotaļu mājiņu un tajā regulāri uzturas tikai viens pētnieks – seismologs.

Šūpojoties paveras brīnišķīgs skats uz Kordiljera Reala (Cordillera Real) kalnu grēdu un aktīvo Tunguraua vulkānu. Vietējās kečua indiāņu cilts valodā tas nozīmē "Uguns rīkle". Tas ir viens no aktīvākajiem vulkāniem Dienvidamerikā.

Tā vijas gar klints sienu, 100 metrus virs upes. Taka 20. gadsimta sākumā izbūvēta, lai varētu piekļūt diviem ūdenskritumiem. Vēlāk tā kļuva par ļoti populāru objektu pārgalvīgiem ceļotājiem. Pēc gandrīz gadsimtu ilgas izmantošanas dēļu ceļš bijis savu laiku nokalpojis, un, kad 1999. un 2000. gadā tur bojā aizgāja divi cilvēki, valdība slēdza pieejas punktu takai. Tomēr daudzi ekstrēmu izklaižu un adrenalīna tīkotāji dzīvībai bīstamo ceļu mēģināja pieveikt arī pēc tam, turklāt vairāki no viņiem arī aizgājuši bojā.

Spānijas valdība takas rekonstrukcijā ieguldījusi 5,5 miljonus eiro, raksta CNN, atsaucoties uz Spānijas dienas avīzi El Pais. Tagad tā ir droša un ne tik ekstrēma, bet skati no tās ir ļoti iespaidīgi un elpu aizraujoši.

Ceļa garums ir 7,7 kilometri, no kuriem 2,9 kilometri ved pa nervus kutinošām laipām gar klints sienu. Takas slavenākais posms ir "Balconcillo de los Gaitanes" tilts, kas ved pāri milzu aizai.

Tūristiem domātajā informācijā teikts, ka šī ceļa pieveikšanai nepieciešamas četras līdz piecas stundas. Dažviet esot jāveic arī stāvas nogāzes.

Tiem, kas vēlas izmēģināt spēkus šajā tiešām grūtajā "pastaigu ceļā", iepriekš jārezervē vieta mājaslapā: Caminitodelrey.info.

Par pasaules bīstamākajiem gājēju ceļiem vairāk lasiet šeit.