Padures upītes krastā, gleznainā uzkalniņā atrodas Padures muižas pils – viena no greznajām muižnieku mītnēm, ko gan skāris laika zobs, bet pašlaik tā atgūst otro jaunību un jau pēc dažiem gadiem tur plānots atklāt viesnīcu. Šīs muižas stāsts bijis gana kolorīts un ne gluži Latvijas muižām raksturīgs, jo vairāk saistīts ar Lielbritānijas, nevis Vācijas muižniecību.
Pirmo reizi Padure kā senas kuršu apdzīvotas vietas Bandavas sastāvdaļa minēta 1253. gadā, bet ziņas par zemes piešķiršanu jau Padures muižā ir no 1404. gada, kad ordeņa mestrs Dītrihs Torka zemi pie Ventas izdevis lēnī Hermanim Grundis (Hermann Grundys). Vēlāk tā izlēņota Jakobam Frankam, bet 17. gadsimtā muiža piederējusi virsnieka un stārasta Johana fon Donhofa dzimtai. No 1702. līdz 1799. gadam muiža piederēja fon Korfu dzimtai. Tā tālāk testamentā novēlēta kā nedalāms īpašums.
Jāsaka, ka ne tikai mūsdienās bagātos un varenos mēdz piemeklēt finansiālas grūtības. Arī senos laikos tie, kas nemācēja apieties ar naudu, izputēja. Tā 1814. gadā uz Krieviju aizceļojušā Korfa īpašumiem pasludināts bankrots, un ar senāta dekrētu (ukaz) Paduri nodeva pārdošanai. Notika izsole, un 1827. gadā to vairāksolīšanā par 35 tūkstošiem sudraba rubļu iegādājusies turīga baltvācu dāma Ernestīne fon Štempele (dzimusi Holtey), kas bija precējusies ar Frīdrihu Reinholdu Štempeli.
Tomēr arī viņai bagātības nav ilgi turējušās, un 1837. gadā muižas īpašniece skaisto un uzposto Paduri ieķīlājusi skotu muižniekam, Rīgas tirgotājam Džonam Lovisam Balfūram (John Lowis Balfour) jau par 60 000 rubļu kā mantojuma ķīlu.
Džons L. Balfūrs ir interesants tēls Latvijas muižniecībā. Viņš cēlies no Pilrigas Balfūriem (no šīs pašas dzimtas nāk vēlākais britu premjers grāfs Artūrs Balfūrs), un slavenais rakstnieks Roberts Stīvensons ir viņa radinieks. Tieši Džons ir tas, kas šo Kurzemes muižu padarīja par izcili skaistu vietu. Viņš 1837. gadā licis uzbūvēt jaunu muižas ēku parādes pagalma malā, pretī iebraucamajam ceļam, vēlā klasicisma jeb ampīra stilā. Vēlāk tā nekad nav piedzīvojusi lielas pārbūves un līdz mūsdienām saglabājusies oriģinālajā veidolā ar ļoti lielu sākotnējo detaļu un interjera apdaru īpatsvaru.
Šī ēka uzskatāma par unikālu 19. gadsimta 2. ceturkšņa būvmākslas paraugu Latvijas mērogā. Ēkas vērtību vairo arī senās interjeru apdares, stāsta tās tagadējais īpašnieks Jānis Lazdāns. Tajā ir saglabātas visas koka konstrukcijas. Tāpat ēkā ir trīs oriģinālās koka kāpnes, iekšdurvis, ārdurvis un logu ailes ar slēģiem. Saglabājušās arī astoņas sākotnējās klasicisma krāsnis.
Pēc Džona Balfūra muižā saimniekoja viņa dēls Edvards un mazdēls Ādolfs. Diemžēl Ādolfa liktenis bija visai baigs – viņu kopā ar kučieri nogalināja netālu no Struņķukroga 1921. gadā, īsi pirms īpašumu nacionalizācijas. Uz brīdi muižu mantoja viņa māsas dēls J. Serafims.
Interesanti, ka arī mūsdienās muižas fasādi rotā lodziņš, ar ko saistās dažādi nostāsti. Neviens stikls tajā ilgi neturoties: kā iestiklo, tā tas izbirstot. Pa to ēkā ielaižoties balodis. Runā, ka tas ir barona gars, kas nevar rast mieru. Nemierīgais gars piederot nelabu galu ņēmušajam Ādolfam Balfūram, kuru, kā jau minēts, 1921. gadā uz vecā Ventspils ceļa starp Viršiem un Struņķu krogu nošāva kopā ar kučieri.
Pārmaiņu laiki
Muižā, kas gadsimtiem bija piederējusi baroniem, pēc Pirmā pasaules kara sākās pārmaiņu laiki. Latvijā sāka agrāro reformu, baltvācu muižnieki zaudēja savus īpašumus, bet latvieši saņēma zemes laukos.
Arī Padurei šī reforma negāja secen. 1922. gadā to kā jau lielu daļu Latvijas muižu sadalīja, bet muižas centru nodeva Zemkopības ministrijai divgadīgās lauksaimniecības skolas ierīkošanai, kas pilī darbojās līdz 1944. gadam. Tad ēku pilnībā pārņēma vācu karaspēks un ierīkoja tur hospitāli.
Padomju laikam sākoties, 1945. gadā, pilī ierīkoja Lejaskurzemes lauksaimniecības izmēģinājumu staciju, kas šeit pastāvēja līdz pat 1995. gadam.
Tagad pils ar lielāko parka daļu ir privātīpašums un pieder Jānim Lazdānam, kas pamazām veic atjaunošanas darbus un uz Latvijas simtgadi plāno muižā izveidot gardēžu viesnīcu un restorānu, kurā tradīcijas savīšoties ar mūsdienām.
Pašlaik muižas kungu mājā notiek restaurācijas darbi. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu restaurētas parādes un parka durvis, bet ar Kuldīgas novada finansējuma palīdzību atjaunots parka puses frontons, un sākts darbs pie parka kāpņu restaurācijas. Palīdzību muižas kungu mājas restaurācijā sniegusi arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, ar kuras palīdzību ir saremontēts parka puses jumts.
Pils parks un kalpu ēkas
Kurš gan nav dzirdējis par Anglijas piļu parkiem? Tā kā Padures īpašnieks bija no Lielās salas (gan citas daļas – Skotijas), tad viņa muižai, protams, arī vajadzēja cienīgu parku. To 19. gadsimta sākumā pēc angļu ainavu parka parauga Balfūrs ierīkoja īpašuma rietumu malā. Līdz mūsdienām saglabājusies senā liepu aleja un ziemeļu malā dažas gobas no alejas. Pēc nostāstiem gobas, kas tajā laikā nebija Latvijas teritorijā izplatītas, pats Balfūrs savam parkam īpaši pasūtinājis no Anglijas.
No saimniecības ēkām līdz mūsdienām saglabājusies 18. gadsimtā celtā trīsstāvu mūra klēts ar dakstiņu jumtu, kas Latvijā tāda ir vienīgā, tādēļ tās attēls rotā pat pagasta ģerboni, un tajā pašlaik ir izveidots pagasta novadpētniecības muzejs.
Tāpat ir saglabājusies bijusī muižas pārvaldnieka ēka – pašlaik gan tajā izveidoti novada sociālie dzīvokļi. Apskatāma arī bijusī medību suņu māja, kurā tagad atrodas dravniecības muzejs "Medulāji", kā arī kalpu mājas "Ūšas" un kalpu mājas vārāmais namiņš ar vienīgo atsevišķo manteļskursteni Latvijā. No 19. gadsimta saglabājušās arī kalpu mājas "Sudmalkalni".
Pašlaik muiža un parks ir pieejami apmeklētājiem. Tāpat muižas telpas var izmantot dažādiem pasākumiem. Ieeja apmeklējumam par ziedojumiem, stāsta Jānis Lazdāns.
Muižas atjaunošanas norisei un aktuālajiem notikumiem var sekot Facebook/Paduresmuiza.
Raksts tapis sadarbībā ar Jāni Lazdānu, un tajā izmantoti materiāli un fotogrāfijas no viņa privātā arhīva.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
