Ceļojums laikā: Liepas muiža, kur filmēta 'Salna pavasarī' un kapsētā spokojas  (1)

Pēc tam, kad 1624. gadā Vidzemi iekaroja Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs un Cēsu apkaimes zemes piešķīra savam galvenajam padomniekam – kancleram Akselam Uksenšernam (Axel Oxiensterna), šajā pusē daudz kas mainījās. Tas ir arī laiks, kad sākās Liepas muižas stāsts. Tā 17. gadsimtā izveidota uz Gravānu, Spruku, Liepu, Ozolu un Ūsiņu māju zemēm un daļēji uz Jurlana (Jullas) māju teritorijas. Savu nosaukumu muiža ieguva no Liepu mājas, kuras celtnes, būvējot lepno saimniecību, tika nojauktas. Pirmais Liepas muižas īpašnieks bijis G. Erlihs (Erlich).

Kā jau minēts, zviedru laikos Vidzemē daudz kas mainījās. Viena no šādām lietām bija izglītība. Arī vienkāršiem ļaudīm bija pieejamas skolas. Liepas muižā jau no 1685. gada darbojusies viena no latviešu skolām, ko dibinājis pirmais Vidzemes ģenerālsuperintendants Johans Fišers (1636 – 1705), kuram par nopelniem 1686. gada zviedru baznīcu likumu ieviešanā 1687. gadā Liepas muiža piešķirta mūža lietošanā.

Tieši baznīcas sakarā muižai bija īpaša loma bijusi Igaunijas kultūras vēsturē, jo Vidzeme un Igaunija tajos laikos abas piederēja Zviedrijas karaļa zemēm. 1686. gada augustā un septembrī sešu nedēļu garumā šeit norisinājusies konference, kurā piedalījušies 12 svarīgi mācītāji no Rēveles (Tallinas), Tērbatas (Tartu) un Sāremā, kuri sprieduši par pareizu Bībeles tulkošanu igauņu valodā. Beigās jau izsprieduši ar, bet Bībeles tulkošana igauniski aizņēmusi vairāk nekā pusgadsimtu. To pabeidza mācītājs Antons Tors Helle 1739.gadā. (Latviski viss Bībeles tulkojums pabeigts 1694. gadā.)

1700. gadā, sākoties Ziemeļu karam, Zviedrijas valdība ieķīlājusi Liepas muižu Rīgas rātes loceklim Hansam Berensam (Hans Behrens). Savukārt 1741. gadā Krievijas ķeizariene Anna uzdāvinājusi Liepas muižu ģenerālim feldmaršalam Pēterim Lasī (Peadar de Lása), kas to steidzami pārdevis slepenpadomniekam I. K. Kampenhauzenam, kuram paticis spekulēt ar īpašumiem. Tad nu slepenpadomnieks izdomājis Liepas muižu iemainīt sievas brālim, faktiskajam legācijas padomniekam Didrikam fon Cimmermanam (Didrik von Zimmermann), pretī saņemot Lēdurgas muižu. Cimmermans nomiris pirmais un pēc viņa nāves par Liepas muižas īpašnieku atkal kļuvis barons Kampenhauzens.

Vēlāk to īpašumā ieguvusi Boijē dzimta, jo grāfiene Ģertrūde Lasī jaunkundze apprecējusi Evertu Gustavu Boijē. Šī dzimta ar pārtraukumiem tur arī saimniekojusi. Boijē atraitnes dēls Pirss arī par sievu apņēmis Ģertrūdi (dzimušu Danhvartu), kas pēc vīra nāves mantojusi muižu un ieguvusi ļoti mīlētas muižnieces slavu. Pie Ģertrūdes muižā pulcējušies "Prophetenclubb" biedri ("Praviešu klubs"). Tā bijusi brīvību mīlošu intelektuāļu grupa, kurā darbojušies pārsvarā jauni vācieši: Rīgas teātra aktieri, topošie mājskolotāji un ierēdņi. Šis laiks pieminēts arī Garlība Merķeļa grāmatā "Latvieši": "…Šī cilvēku draudzene (Ģertrūde Boijē), kuras augstākais dzīves mērķis ir viņas zemnieku laime, reti mēdz aizbraukt no savām muižām, un, ja viņa to dara, tad par to runā viss viņas novads.

... Reiz viņa aizbrauca dažas jūdzes attālu pie savas draudzenes. Kāds sirmgalvis, kura mājai viņa vakarā brauca garām, uzzina no apkalpotājiem, uz kurieni tā dodas, un steidzas uz tuvējo upi, kur pavada nakti zvejojot. Otrā rītā mazā gaismiņā arī viņš jau ir draudzenes muižā un pasniedz viņai labākās zivis. Kad viņa tam grib maksāt, viņš saka: "Dieva dēļ, vai tad jūs domājat, ka es, vecs vīrs, mazumiņa naudas dēļ upurēšu savu nakts mieru? Nē! Es zināju, ka mūsu cienīgā māte ir pie jums, un tas būtu kauns, ja mēs viņu saņemtu tukšām rokām!"

1824. gadā no Ģertrūdes Boijē mantinieka Hieronima muižu ieguva Pēteris Panders. Pēc dažām ēkām, kuras saglabājušās no 1840. līdz 1842. gada, var spriest par muižas labo stāvokli šajā laikā. Vēlāk muiža vairākkārt mainījusi īpašniekus līdz pat Pirmajam pasaules karam, kad tās īpašnieki bijusi Vulfu dzimta, kurai piederēja arī Cesvaines un Gaujienas pilis.

Kā jau kārtīgai muižai, arī Liepasmuižai ir savi spoku stāsti, jāsaka, pat ļoti baisi. Piemēram, tiek stāstīta teika par Liepas muižas kapsētu. Tajā esot vecs miroņu pagrabs, kurā senos laikos viens lielskungs apglabājis savas dzimtas mirušos. Kad pēkšņi nomirusi viņa meita, kungs arī to apglabājis pagrabā, un visa dzimta pavadījusi ilgās sērās. Īsi pēc bērēm ļaudis dzirdējuši baisus kliedzienus no kunga miroņu pagrabā. Muižā runāja, ka tu spokojas – skan vaidi, palīgā saucieni. Pēcāk tie tā kā pieklusuši un ļaudis ar laiku nomierinājušies, un kungam nekas nav teikts, jo neviens nav gribējis to sadusmot.

Pēc divdesmit gadiem nomiris nākamais dzimtas loceklis. Kad veduši viņu apglabāt uz miroņu pagrabu, ieraudzījuši, ka meitas kaps ir atvērts un pati meita atrodas pagraba kaktā. Nelaimīgā uz šķirsta vāka bija ieskrāpējusi, ka apglabāta pamirusi un pagrabā atmodusies, bet neviens viņas palīgā saucienus nav sadzirdējis. Kad meitenes miesai pieskārušies, tā sadrupusi pīšļos.

Latvijas atbrīvošanas kauju laikā 1919. gada jūnijā Liepas muižā formēts Cēsu kājnieku pulks un tās apkārtnē notikušas asas kaujas. Vēlāk muižas kungu ēkā tika iekārtota skola, kur tā darbojusies līdz 1970. gadam. Šī galvenā ēka ir saglabājusies līdz pat mūsdienām, taču pašlaik ļoti sliktā stāvoklī.

Interesanti, ka muižā 1955. gada filmēta latviešu kinoklasikas filma "Salna pavasarī", bet Vladimirs Kaijaks to aprakstījis grāmatā "Koka kāja, Kapu māja".

Kopš 2014. gada maija muiža pieder ģimenei no Kazahstānas, kuri ir plānojuši tajā iekārtot mākslas terapijas kūrortu, un pašlaik muižas teritorijā notiek labiekārtošanas un celtniecības darbi, zina teikt muižas attīstības padomnieks Jānis Lazdāns.

Parkā jau sakārtotas vēsturiskās dīķu kaskādes un uzbērti celiņi. Uzstādītas divas Matiasa Jansona veidotas skulptūras un viena Kestuta Benedika skulptūra. Izremontēta arī pārvaldnieka māja, kura ievērojama ar to, ka uz viena no tās ķieģeļiem ir atrasts uzraksts par sliktu saimnieci, stāsta Lazdāns. Māja ir pieejama pasākumu organizēšanai.

No muižas teritorijas paveras skaists skats uz Raunas ieleju. Blakus ir arī smilšakmens veidojums Mazā ellīte, no kura iztek avotiņš. Tā ūdens esot noderīgs acu gaišumam. Vēl apskates vērta ir netālu esošā kapsēta, kur apglabāti bijušie muižas īpašnieki, kā arī dzejnieks Eduards Veidenbaums.

Raksts tapis sadarbībā ar Jāni Lazdānu, un tajā izmantoti materiāli un fotogrāfijas no viņa privātā arhīva.