Krokusu paradīze pie selekcionāra Jāņa Rukšāna un padomi to audzēšanā

Patlaban viņa kolekcijā ir vairāk nekā 5000 dažādu nosaukumu sīpolpuķu 800 kvadrātmetru platībā zem seguma. Lielākā daļa siltumnīcās augošo puķu ir puķkopja paša atrastas, dodoties ekspedīcijās uz kalniem dažādās pasaules valstīs. Šopavasar viņš jau bijis Armēnijā un Grieķijā, bet drīz atkal dosies uz Irānu. Pašlaik selekcionāra mērķis ir atrast vēl jaunas, agrāk zinātnei nezināmas krokusu sugas. Šogad bioloģijas zinātņu doktors svinēs 70. dzimšanas dienu un 55. gadskārtu puķkopja darbam.

Jānis Rukšāns ir pasaulē lielākās krokusu sugu kolekcijas īpašnieks. Pašlaik savākts vairāk nekā 1500 dažādu krokusu paraugu, kurus viņš audzē plastmasas podiņos plēves siltumnīcās (augiem labāk patīk augt māla podos, taču tie salā plīst). Uz lauka puķkopis krokusus vairs neaudzē. Podiņos kolekcija ir pasargāta no dabas kaprīzēm (piemēram, izsalšanas), kā arī no pelēm un ūdensžurkām.

Krokusi ir vienas no viskrāšņākajām pavasara puķītēm. To ziedi ir daudzkrāsaini, gandrīz vai visās krāsās, izņemot sarkano. Krokusiem ir viena īpatnība – to ziedi, tāpat kā ūdensrozēm, atveras saulainā laikā, bet, kad sauli aizsedz mākoņi, ziedlapiņas ir aizvērtas. Ja pavasaris neatnāk ar karstuma uzplūdiem, katra suga vai šķirne zied apmēram divas nedēļas, sākot no pusmarta līdz pusmaijam. Vairums krokusu jāpārstāda reizi divos trijos gados, jo sīpoli tik labi vairojas veģetatīvi, ka to ligzdas ātri kļūst pārblīvētas un pārstāj ziedēt.

Raiskuma pagasta stādaudzētavas "Jaunrūjas" jaunā saimniece Līga Popova, kurai Jānis Rukšāns kopš pagājušā gada uzticējis visu savu sīpolpuķu kolekciju, iesaka dārzam izvēlēties pavasarī ziedošos krokusus, jo tie ir viegli audzējami un necieš mūsu ziemās.

Jānis Rukšāns akcentē, ka sīpolpuķes var audzēt gan dārzā, gan neapkurināmā siltumnīcā ar divkāršu plēves segumu – ne brīvi gruntī garā, kopīgā dobē, bet gan 20 cm dziļos plastmasas podiņos. Protams, traukā auga dzīves telpa ir ierobežota, tomēr priekšrocību ir vairāk, nekā audzējot atklātā laukā. Dārzā sīpoli ir pakļauti grauzēju uzbrukumiem, tos var bojāt arī spēcīgas pavasara salnas.

Siltumnīcai jābūt orientētai ziemeļu–dienvidu virzienā, pretējā gadījumā saulainās dienās, neraugoties uz plaši atvērtiem vēdlogiem, temperatūra tajā strauji pārsniegs +40 ^oC. Tas ir daudz par karstu pat dienvidzemju lutekļiem (augiem apdeg lapas). Sīpolaugu substrātam jābūt irdenam un ūdenscaurlaidīgam. Pamatsastāvdaļai augsnes maisījumos jābūt rupjai smiltij vai grantij. Tā veido pusi jeb divas daļas (pēc tilpuma) no augsnes maisījuma. Viena daļa paliek svaigai pakaišu kūdrai, vēl viena – velēnu trūdzemei. Substrātam pievieno arī lēni šķīstošos granulētos minerālmēslus ar aptuveni vienādu barības pamatelementu daudzumu.

Lai podiņā nodrošinātu labu drenāžu, apakšā ieber sauju grants. Tad traukā iepilda substrātu un to piespiež tā, lai līdz poda augšmalai paliktu 5–7 cm brīvas telpas. Uzber mazu kārtiņu grants, ko piespiež, un izvieto sīpolus. Tos pārsedz ar granti un podiņu līdz augšmalai piepilda ar substrātu un vēlreiz piespiež. Paliek apmēram 1 cm dziļa brīva vieta mulčai (tā nepieciešama, lai pasargātu sakņu kakliņu no slimībām). Kā mulču var izmantot akmens šķembas, nevis kūdru, jo laistot augi paliek tīri. Katrā podiņā ieliek etiķeti ar auga nosaukumu. Atkarībā no sīpolu izmēriem vienā 15 x 15 cm lielā traukā var būt 9–16 sīpoliņi.

Ziemā sīpolaugi jāsargā no sala bojājumiem. Šim nolūkam var izmantot stiklvati. Augus nosedz ar 5 cm biezām stiklvates loksnēm, kad gaisa temperatūra noslīd līdz -10 ^oC uz dažām dienām, lai augsne podiņu virskārtā sasalst. Segumu noņem februāra beigās, marta sākumā.

Palsais krokuss (Crocus flavus). Ziedi lieli, koši dzelteni ar palsu ziedlapu muguriņu. Tas ir vienīgais krokuss ar dzelteniem ziediem, kas labi padodas uzziedināšanai podiņos ziemas mēnešos. Dārzos audzētā forma ir sterila un sēklas neierieš, taču labi vairojas veģetatīvi.

Herberta krokuss (Crocus herbertii). Pazīstams arī ar nosaukumu Crocus gargaricus subspecies herbertii. Viskošākie dzeltenie ziedi, kurus varētu pat saukt par oranždzelteniem. Labi veido uz sāniem augošus stolonus, kuru galā veidojas mazi sīpoliņi, tādēļ dārzā laukums, kur tas iestādīts, lēnām izplešas.

Pavasara krokuss (Crocus vernus). Vispazīstamākais no krokusiem, kurus vairākums cilvēku pazīst kā Holandes hibrīdus. Lieli ziedi purpura, baltā, zilā krāsā vai svītraini. Bez pārstādīšanas var augt pat līdz trim gadiem. Šķirņu ir ļoti daudz.

Zeltziedu krokuss (Crocus chrysanthus). Tam ir daudz skaistu hibrīdu ar dzelteniem, baltiem, ziliem un violetiem ziediem. Uzzied dārzā vieni no pirmajiem. Ziedi ir sīkāki, bet bagātīgāki – no viena bumbuļsīpola var veidoties vairāk nekā desmit ziedu.

Šaurlapu krokuss (Crocus angustifolius). Ziedi atgādina mazas zelta zvaigznītes, kas izkaisītas uz dobes. Ziedlapu muguriņu klāj platas purpurbrūnas svītras, taču ir atrastas arī formas, kam šīs svītras ir īsākas, blāvas vai to vispār nav.

Heufeļa krokuss (Crocus heuffelianus). Ziedi ir koši violeti ar ļoti skaistu tumši purpurvioletu "V" veida plankumu (putniņu) ziedlapu galos. Retāk sastopamas baltziedu formas ar bāli zilu putniņu. Suga aug ļoti labi un vairojas ar pašizsēju. Augi ziemcietīgi, nekad nav cietuši pat bargās ziemās. Labi jūtas arī koku un krūmu paēnā.

Malija krokusa (Crocus malyi) ziedi ir lieli, tīri balti. Viena no vispieticīgākajām sugām, kas ne reizi nav cietusi pat bargā kailsalā. Zied, kad vairums krokusu jau noziedējuši.

Tomazīni krokuss (Crocus tommasinianus). Zied ļoti bagātīgi ar gaiši lavandas ziliem ziediem, pacieš pusēnu. Vairojas arī ar pašizsēju. Izaudzētas vairākas šķirnes. Diemžēl galvenais Tomazīni krokusa trūkums ir lielā vīrusieņēmība, tādēļ stādījumi regulāri jāpārbauda un visi aizdomīgie augi jāizrok un jāsadedzina.

Rudenī ziedošās krokusu sugas ir grūtāk audzējamas mūsu klimata apstākļos. Kolekcionāri tās pārsvarā audzē siltumnīcās. Dārzā var audzēt vienīgi krāšņo krokusu (Crocus speciosus), kas zied no septembra līdz salam, atkarībā no šķirnes ar baltiem vai violetiem ziediem, un jauko krokusu (Crocus pulchellus) – tam ir mazāki ziedi, bet augi pilnīgi ziemcietīgi.

Tiem, kas vēlas uzzināt ko vairāk par krokusiem, ieteicams izlasīt 2011. gada janvārī ASV izdoto Jāņa Rukšāna monogrāfiju "Crocuses: A Complete Guide to the Genus" (Timber Press). Tajā apskatītas visas tobrīd zināmās krokusu sugas, kas ilustrētas ar 300 fotoattēliem. Šim ceļvedim būtu jābūt katra krokusu drauga bibliotēkā.

Tagad sagatavota jauna monogrāfija, kurā apskatītas 230 krokusu sugas, no kurām 30 pirmoreiz atklājis, aprakstījis un tām vārdu devis Jānis Rukšāns.