Dārzs kā augu parāde – ciemos pie Dzintras Pētersones Rojā

Dārza pamatu veido krūmi, koki un ziemcietes. Vasaras puķēm atvēlēta maza loma, jo tās prasa daudz darba. Mājvietā jau auguši seši milzīgi bērzi, bet jaunie saimnieki lūguši atļauju tos nozāģēt, jo bērzus māju tuvumā Dzintra neiesaka audzēt. ''Tie ir tīrā nelaime! Saknes pārņem lielu teritoriju, noēd dārzu, izcilā pamatus. Turklāt no bērziem visu laiku kaut kas birst – zari, lapas, sēklas, spurdzes… Arī vētrās šāds kaimiņš ir bīstams.''

Kad vieta atbrīvota, sākuši plānot un stādīt augus. Drīz vien sapratuši, ka bez zināšanām dārzu jomā nekas labs nesanāk. Ja tā, Dzintra devusies uz dārzkopības kursiem. Teorija ir svarīga, bet īstā pieredze rodas tikai ar gadiem, pašai darbojoties, – viņa secina.

Saimnieki ir pārliecināti, ka dārzam jāizskatās sakoptam. Augu kolekcijai un dažādībai ir otršķirīga nozīme, ar to var aizrauties, kad pamatnostādnes un dārza zonējums sakārtots. Piemēram, arī bez puķēm skaisti izskatās labi kopts mauriņš ar dekoratīviem kokiem, kam izveidotas glītas apdobes. Turklāt tas atvieglo pļaušanu.

Dārzu veidojot, jāņem vērā, ka tas nekad nebūs gatavs, turklāt visu laiku būs jautājumi, uz kuriem neviens nevarēs atbildēt. Jo ilgāk kādā vietā dzīvo, jo vairāk iepazīst tās plusus un mīnusus. Pētersonu mājvietā tāds ir upes tuvums. Dārzs izvietots slīpā nogāzē, virzienā uz upes krastu. Skats lejā uz gravu ir skaists, taču straume katru gadu lēnām grauž krastu. Stiprināšanai sastādīti krūmi, bet bebrs uzmana – tiklīdz kāds izaudzis gana resns, nāk un nograuž. Atklājums – bebri neēd tikai grimoņus. Gan Dzintra, gan kaimiņi atzīst savu bezpalīdzību dabas priekšā.

Ģimenes vīrieši atpūtai izveidojuši nojumi ar kamīnu. Tās siena sargā sēdētājus no vēja. Būvmateriāli pieskaņoti mājai. Saimnieki iesaka arī citiem nelielā teritorijā atpūtas vietu izvietot pie mājas, nevis atstatus dārzā. Tādējādi tiek ietaupīta vieta, un tajā biežāk iznāk pasēdēt. Ja lapene atrodas kaut kur tālāk, rīta kafiju tur parasti negribas baudīt.

Pētersoni apceļojuši daudzus Latvijas skaistākos dārzus. Tā ir vislabākā skola, secina saimnieki, jo var izvērtēt, kas patīk un ko nav vērts darīt. Dzintra atzīst, ka viņai ļoti patīk perfekti sakoptie dārzi ar lielu augu bagātību, taču sev viņa tādu nevēlētos. Dārzs nedrīkst paverdzināt saimnieku, jāatlicina arī laiks, lai baudītu tā skaistumu un īso vasaru.

Veidojot dārzu, tas pats pasaka priekšā, kā pareizāk rīkoties, secina saimniece. Viens no svarīgākajiem nosacījumiem – lai būtu viegli kopt. Dobes un augi tiek izvietoti tā, lai ērti appļaut, jo katra līkumošana stipri palēnina darba gaitu, taču, ja vēlas skaistu zaļo segumu, vasarā zāle jāpļauj bieži. Nebūs skaista zāliena, neviena līkumotā dobe neizskatīsies labi.

Vienu dārza daļu norobežo tūju dzīvžogs. Dzintrai sākumā bijuši aizspriedumi, ka tās atgādina kapu apstādījumus un slikti smaržo. Izmēģinājuši dzīvžogam paredzētajā vietā stādīt dažādus lapainos augus, piemēram, sausseržus, bet cerētais efekts izpalicis. Kad lapas nobirušas, dārzs no ceļa redzams kā uz delnas. Vēl lapaiņus piemeklē dažādas slimības. Turklāt skaistākā puse – kuplais zaļums un ziedi – atradusies saules pusē, pavērsta prom no dārza, arī apcirpšana prasījusi lielu darbu. Tad saimnieki nolēmuši, ka nav ko mocīties, un jāpaliek pie pārbaudītām vērtībām – Latvijas apstākļos dzīvžogam nekas labāks par tūjām nav izgudrots. Tūjas ir arī labs fons ziemcietēm. Vienmuļo zaļumu atdzīvina lapu koki un krūmi.

Viens no skaistākajiem augiem dārzā ir nokarenais pīlādzis, jo īpaši rudens pusē, kad rotājas ar ogu ķekariem. Tas pirms 15 gadiem iestādīts netālu no vārtiņiem. Sak, lai sargā no visādiem mošķiem. Tobrīd stumbrs bijis mazas pīckiņas resnumā, bet vēlāk, ja būtu ļauta brīva vaļa, koks būtu pārņēmis vai pusi dārza.

Pīlādzi katru rudeni rūpīgi apcērp no apakšas. Zarus virza tā, lai vainags veidotos vēlamajā formā. Vienmēr atstāj augšupejošos zarus. Sezonas laikā jaunie dzinumi saaug līdz zemei, un jācērp atkal.

Ierīkojot dārzu, viena no problēmām bijusi, kā izvietot ziemciešu dobes, lai būtu skaisti, turklāt varētu ietilpināt plašo augu kolekciju. Sākumā tās tapušas aizraušanās dēļ, bet tagad tiek veidotas apzināti, lai varētu izvērtēt augu dekoratīvās īpašības. Dzintra nolēmusi neko nesarežģīt – ziemciešu dobēm atvēlēts kvadrātveida zemes gabaliņš, kuru no perfektā mauriņa atdala, atcērtot apdobes. Daļu dobju rāmjos notur šauras, zemē guldītas šīfera plāksnes.

Saimniecei patīk īrisi, bet tos viņa iesaka audzēt atsevišķā dobē, nevis iekļaut grupu stādījumos. Īrisi tikai īsu brīdi ir skaisti, lapām jāļauj nodzeltēt, turklāt tiem vajadzīga specifiska kopšana. Dārzā ir arī neliela flokšu un dāliju izlase. Tie stādīti, lai pašai būtu interesanti, lai visu laiku var gaidīt kaut ko uzziedam. Savu kolekciju Dzintra katru gadu papildina ar jauniem augiem, tos pasūtot gan pie vietējiem kolekcionāriem, gan no ārzemju katalogiem. Vietas pietiek, jo tie, kas sevi nav pierādījuši, tiek brāķēti. Ja grib skaistu dārzu, žēlumam nevar ļauties, spriež saimniece. Piemēram, kāda jauna heihēru šķirne, kas pirkta par lielu naudu, pievīlusi. Ja negrib augt, lai nāk vietā cita! Izcila ir gan pļavas ložņu, gan stāvā punktainā zeltene. Pļavas zeltenei patīk mitra vieta, tā ir laba augsnes sedzēja. Stāvajām vajag sausāku vietu.

Dzintras mīlules ir puķes, kas zied ilgi, ir košas un izturīgas: sarkanās centrantes, astrancijas, skarbās saulesactiņas, punktotās pulkstenītes, rudbekijas.

Dzintra, tāpat kā daudzi augu kolekciju īpašnieki, savus augus sākusi pavairot un tirgot. Tas bijis gan eksperiments, lai uzzinātu, kas no spraudeņiem izaugs, gan iespēja tikt vaļā no liekajiem ziemciešu stādiem, kas neizbēgami rodas katrā pārstādīšanas reizē. Koku un krūmu spraudeņus viņa pavairo vienkārši. Nogriež mazus zariņus pavasarī vai vasaras otrajā pusē, iesprauž noēnotā vietā un uzmana, lai neiekalst. Kas pieaug – tas pieaug.

Saimniece audzē dažādus dekoratīvo augu stādiņus, ziemcietes, krūmus. Tirgū viņa satiekas ar citiem dārzu saimniekiem, ar kuriem tad notiek lielā pieredzes apmaiņa. Dzintra sevi vairāk uzskata par praktiķi, jo visas atziņas gūtas pašas dārzā. Turklāt tagad augu sortiments ir tik plašs, ka par daudzu uzvedību mūsu apstākļos vēl ziņu nav. Lai jaunu augu vai šķirni atzītu par pavairojamu, tā jāpārbauda vairākus gadus, viņa secina. Pēc attēla katalogā nevar spriest, kā stāds uzvedīsies dārzā. Saimniece gan novērojusi: cilvēki nereti ierauga skaistu attēlu pie poda un nežēlo pat ļoti lielu naudu, jo augu mīļotājiem tad saprāta balss un apdomība atkāpjas.

Dārza dekoratīvo daļu nodala spireju žodziņš. Tas un citi krūmi tiek regulāri cirpti. Zem krūmiem tiek bērta mulča. Tā aizkavē nezāļu augšanu, saglabā mitru, irdenu augsni un glīti izskatās.

Dzintra atteikusies no rozēm, jo tās prasa daudz darba, turklāt mēdz slimot. Saimniece atceras, kā mocījusies, novācot vecās ziedlapiņas. Turklāt rudens pusē augus neglītus padara lapu brūnplankumainība. Var lietot dažādu ķīmiju, taču viņa nolēmusi rozes aizvietot ar augiem, kas ir tikpat skaisti, taču neizkalpina saimnieku. Piemēram, bārbelēm ir liela formu, augumu un lapu krāsu daudzveidība. Visu vasaru tās var būt gan koši sarkanas, gan dzeltenas, gan ugunīgi rudas. Tik vien darba, kā mazliet apcirpt, uzturot formu.

Stādot grūti paredzēt, cik liels augs būs pēc gadiem. Dzintras dārzā viss izskatās raženāks, nekā standartšķirnēm norādīts. Saimniece skaidro, ka nav ne īpaši labas augsnes, ne viņa stipri mēslo, bet viss aug un plešas. Apčubināts gan tiek katrs augs. Svarīgākais darbs – koku un krūmu apcirpšana, lai tie nesāktu traucēt cits citam, nenoēnotu puķu dobes.