Grīņu dabas rezervātam – 80

Pasargāt unikālo, neparasti askētisko dabu Piejūras zemienē Rietumlatvijā starp Saku un Vērgali ar virsājiem un Eiropas mērogā reto grīņa sārteni ierosināja tā laika dabas pētnieki. Sakā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā notika aktīva saimnieciskā darbība, jo uz mazapdzīvoto pagastu pārcēlās ģimenes no Latgales, kurām šeit iedalīja jaunsaimniecības.

Virsājus nodedzināja, saraka grāvjus, cēla ēkas, sēja labību. Ierosinājums vēl nepārveidoto grīni, kur sastopami unikāli, reti augi, ņemt valsts aizsardzībā kā dabas rezervātu, nāca pēdējā brīdī. Jaundibinātā rezervāta platība bija 700 hektāri.

Vārds "grīnis" Sakas pusē nozīmē ieplakas mežos starp uzkalniem jeb kalvām, kas pavasaros un rudeņos applūst, bet vasarās izkalst, tāpēc viegli izceļas ugunsgrēki. Mežkopji šo lokāli lietoto vārdu iekļāvuši savā profesionālajā terminoloģijā un par grīni sauc nabadzīgu, slapju meža augšanas apstākļu tipu ar plānu kūdras slāni, kaļķainu augsni un saknes necaurlaidīgu rūsakmeni pārdesmit centimetru dziļumā, kura veidošanos veicinājuši regulārie degumi. Šādi apstākļi un tajā augošās augu sugas ir visai reti sastopamas.

Nabadzīgais grīnis, kur aug retas priedes un bērzi, mijas ar Rietumeiropas tipa virsājiem (vāciski – haide). Latvija ir to izplatības tālākais ziemeļu punkts. Šādās vietās aug augu valsts retums – grīņa sārtene. Tas ir ēriku dzimtas sīkkrūms, 10 līdz 40 centimetri augsts, vasaras vidū uzzied sārtiem ziediņiem, kas zaru galos sakārtoti čemuros. Arī purvmirte jeb balzāmkārkliņš, sīpoliņu donis, bezdelīgactiņa un citi, kopumā 33 reti augi labi jūtas Grīņu rezervātā. Padomju gados virsājus apstādīja ar priežu mežu.

Cilvēki no Latgales reģiona Grīņos ienesa savdabīgus akcentus māju būvēšanas tradīcijā, reliģijā. Guļbūves, kokgriezumiem rotātas logu aplodas vēl saglabājušās mežu ielokos, kaut nereti mājas vairs nav apdzīvotas. Mēģinājums nodarboties ar tradicionālu lauksaimniecību Grīņos beidzās ar neveiksmi, jo dabas apstākļi to neļāva. Lielākā daļa latgaļu pieņēma valsts piedāvājumu pārcelties uz citurieni, taču tad jau bija klāt lielie pārmaiņu laiki – padomju okupācija un karš. Līdz deviņdesmitajiem gadiem Grīņos vēl stāvēja Sakas katoļu draudzes dievnams – guļbūve. Tagad šī ēka jau pārdesmit gadu kalpo Kolkas katoļiem.

Arī dzelzceļa līnija Ventspils – Liepāja, kas šķērsoja rezervātu, ir palikusi pagātnē, vien sliežu ceļa uzbērums atgādina laikus, kad no lokomotīves vai pasažieru izmestiem izsmēķiem mēdza degt Grīņu meži. Meža ugunsgrēki palikuši meža sargu atmiņās un novada aprakstos kopš 1915. gada, tie atkārtojušies aptuveni ik desmitgadi.

Cilvēkuprāt uguns mežā ir liels posts, taču grīņa sārtenei uguns ir draugs. Tā nespēj konkurēt ar citiem meža zemsedzes augiem, kas sazeļ rūpīgi no uguns sargātā mežā. Lai sārtenes dzīvotni saglabātu, nepieciešama zemsedzes kontrolēta, plānveida dedzināšana, kuru dabas pētnieki ieteikuši, balstoties uz citu valstu pieredzi aizsargājamās teritorijās līdzīgos apstākļos.

Dabas aizsardzības pārvalde plānojusi vairākus pasākumus, lai atzīmētu Grīņu dabas rezervāta jubileju. Maija vidū Latvijas Dabas muzejā tiks atklāta fotoizstāde par Grīņu dabu, personībām, vēsturi. Pāvilostas novada skolām tiek piedāvātas mācību ekskursijas pa rezervātu vēl šajā mācību gadā. Savukārt jūlija sākumā notiks jubilejas svinēšanas pasākums ar došanos dabā pieredzējuša dabas eksperta, muzicēšanu, spēlēm un citām aktivitātēm dabas mīļotājiem.