"Jau kādu laiku medijos tiek reklamēts pasākums Lido zivis Kuldīgā. Tiek solītas rumbā lecošas zivis, zivju zupiņa apmaiņā pret kādu stāstu un daudz, daudz tirgotāju telšu. Iepriekšējā vakarā esmu uztaisījusi stopzīmi un nu pa saulainu trotuāru soļoju uz lielceļu, pretī vimbu paradīzei," savā blogā raksta Ventspils Augstskolas studente Liene Šūmane, kuru iepazinām pērnā gada nogalē, kad viņa stāstīja portāla Tūrismagids lasītājiem, kāda bija ikdiena Strasbūrā vien pāris dienas pēc traģiskā terorakta Parīzē. Šoreiz – Lienes stāsts par vienu dienu Kuldīgā aizvadītajā nedēļas nogalē.
Pēc piecu minūšu stāvēšanas ceļa malā un šaubīšanās, vai atrastā šoseja tiešām ved tur, kur vēlos, pie manis pierullē mašīna un šoferītis vēlīgi atver priekšējās durvis. Vēlāk, kad atskatos uz auto aizmuguri, saprotu, ka tur nemaz nebūtu iespējams sēdēt – krēsli ir izņemti, lai vairāk vietas būtu makšķerēm, garajiem zābakiem, laivai, zivju barības spainim un āķu kastei.
Pasmaidu, uzzinot, ka arī viņš, tāpat kā mans tētis, ne tikai makšķerē, bet arī spēlē ģitāru. Runas plūst raiti, un pusceļā saņemu piedāvājumu šovasar braukt viņam līdzi uz Vāciju, uz ielām paspēlēt. Kaut šķiet, ka ideja šobrīd nereāla, iedodu savu numuru, un, iebraucot Kuldīgā, šķiramies kā draugi.
Pirms atvadāmies, viņš ieved mani pavasara tirdziņā, un atstāj, cilvēku masu ieskautu. Pirktiesgribētāju te tik daudz nekad neesmu redzējusi. Kādā noklausītā sarunā dzirdu, ka tik daudz cilvēku tūrisma sezonas atklāšanā te tiešām nav bijuši nekad. Un ne jau velti - šķiet, ka te nopirkt var pat runājošu vienradzi! Uz galdiem izkārtotas pirts cepures, kūpinātas jūras veltes, dārgakmeņu kaklarotas, cukurvate un sāļas mandeles, māla podi, Latvijā darināti vīni, koka karotes un medus. Daudz medus. Atrodu telti, kurā par vienu eiro iespējams izveidot pat pašai savu suši! Izlocos cauri tirdziņam, īpašumā iegūstot sasodīti kvalitatīvu, ventspilnieku radītu stonehill ādas aprocīti un saēdoties no Valmieras atripojušas cukurtējas glazūrā mērktas dzērvenītes.
Tirgus taciņas nemanot mani ir ievedušas ielā, kur no tūristiem nav ne miņas. Viena klīstu starp kuldīdznieku pagalmiem, ķerot kaķus un lēni meklējot izeju no šauro ielu labirinta. Kuldīga fascinē ar tās atklātību – tā nekaunas no noplukušajiem kvartāliņiem, drīzāk izrādot tos kā viduslaiku eksotiku. Ejot pa saulē sakarsušo bruģi šķiet, ka laiks šeit apstājies, – iedzīvotājiem te savs dzīves ritms, kurā laiks nespēlē noteicošo lomu.
Lēnu uz ieliņas, pa kuru eju, sāk atgriezties te viena, te otra svētku baudītāju kompānija. Ieklīstu pūlī, kas mani nes uz rumbas pusi. Skats amizants – simtiem cilvēku stumjas pāri pa veco tiltu uz otru upes krastu, lai piekļūtu pēc iespējas tuvāk ūdenskritumam un ieraudzītu lecošās vimbas. Zivju vērotāju te daudz vairāk, nekā zvīņaino rumbā lēcēju. Iesmeju, ka tilta otrā pusē esošajiem makšķerniekiem vieglāk būtu noķert civēkus, nekā pilsētas dunā samulsušās zivteles. Bet lai nu!
Kad arī es esmu izpildījusi tūrista pienākumus un tikusi upei tik tuvu, ka zābaciņu purngali mērcas upē, laiks atpakaļceļam. Saule turpina sildīt manu melno mēteli, tādēļ nopērku glāzi putaina dzērveņalus. Tagad atliek vien atrast autoostu. Man jau sen ir zudusi orientēšanās spēja, tādēļ vēl jo vairāk priecājos, kad satieku meitenes, kas mani aizvizina atpakaļ uz jūras krastā esošo miera ostu.
Kuldīga ir pilsēta, kurā gribas atgriezties - vienalga, vai tā ir ziema vai vasara, vai pilsēta ir mierīga, vai pilna ar atpūsties alkstošem latviešiem! Smaidu. Un gaidu nākamo tikšanos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
