Ceļojums laikā: Lielo Latvijas piļu greznā kaimiņiene Mazmežotnes muiža  (1)

Senākās ziņas par Mazmežotni datējamas ar 18. gadsimta vidu, tomēr ir avoti, kas liek secināt, ka Mazmežotnes pusmuižā apbūve varētu būt eksistējusi jau vismaz no 17. gadsimta. Gadsimtu mijā, 1795. gadā, kad muižniece Šarlote Līvena saņēmusi Mežotni kā dāvanu no Krievijas imperatores Katrīnas II, uzsākti plaši celtniecības darbi arī Mazmežotnes pusmuižā. Diemžēl līdz mūsdienām neviena no 18. gadsimta inventārijos minētajām ēkām nav saglabājusies.

Mazmuiža nozīmējusi ko līdzīgu pusmuižai, teikts Latvijas Konversācijas vārdnīcā. Tā bija muižai piederoša, autonoma lauku lielsaimniecība ar zemi, apbūvi un iedzīvotājiem, ko parasti izrentēja. Visticamāk tieši no šī apzīmējuma cēlies nosaukums Mazmežotne. 19. gadsimta gaitā Mazmežotne centusies līdzināties blakus esošajai, slavenajai, lielajai pilij – Mežotnei, tādēļ tai ir rūpīgāka apbūve, nekā vairumam šādu lauksaimniecisko ražotņu un apkaimes pusmuižu.

Kā jau minēts, Mežotnes īpašumi piederējuši Līvenu dzimtai. Tomēr pats nozīmīgākais tēls šīs nelielās muižas stāstā ir Anatols Līvens. Viņš dzimis 1873. gadā Sanktpēterburgā. Pēc ģimnāzijas beigšanas studējis jurisprudenci Pēterburgas universitātē, bet paralēli nolicis eksāmenus un ieguvis leitnanta pakāpi cara armijā. Viņš uzsācis ļoti veiksmīgu militāro karjeru un Pirmā pasaules karā dienēja Kavalērijas gvardes pulkā, kur 1917. gadā ieguva rotmistra (kavalērijas kapteiņa) pakāpi. Turklāt šim vācbaltietim bijusi liela nozīme arī Latvijas Brīvības cīņās.

1919. gada janvārī rotmistrs Līvens no 60 bijušajiem Krievijas impērijas armijas virsniekiem izveidojis Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienību jeb Līvena nodaļu, kas cīnījās pret lieliniekiem. Viņš bijis gudrs un cienīts vadītājs. Par Līvena prātīgo vadīšanas stilu liecina, piemēram, fakts, ka Cēsu kaujā viņš savam pulkam nav ļāvis doties cīņās pret igauņu rotām.

1920. gada sākumā, agrārās reformas laikā, firsts Anatols Līvens lūdzis, lai viņam atstāj Lielmežotnes muižu, pamatojoties uz saviem nopelniem vietējās lauksaimniecības pacelšanā un Brīvības cīņās, kā arī sakot, ka vēloties atkal šajā vietā izveidot paraugsaimniecību. 1921. gada janvārī viņam tomēr tikusi ierādīta Mazmežotne. Anatols Līvens saņēmis 101 hektāru zemes, deviņas daļēji nodegušas ēkas un ķieģeļu cepli.

Tomēr pieredzējušais kareivis nav metis plinti krūmos un ķēries pie darba. Pēc sešiem gadiem Mazmežotne jau bijusi izveidota par priekšzīmīgu saimniecību. Anatols Līvens ar izpratni iedziļinājies dažādās lauksaimniecības nozarēs. Dārzā tikusi ierīkota sēklu izmēģinājuma audzētava, pagalmā jaunbūve – lopu kūts. Bijusi arī siernīca (tagad tā atjaunota un tur ierīkots viesu nams). Turklāt viņš nav baidījies arī pats darbā notraipīt rokas un uz savas zemes saimniekojis, nolīgstot vien dažus dienas strādniekus.

Kad pēc 16 gadus ilgas saimniekošanas Mazmežotnē, Anatols Līvens nomiris, viņš apglabāts dzimtas kapos pie Mežotnes baznīcas.

Jau pavisam drīz pasaulē sākās juku laiki. Kā zināms, 1939. gadā, pēc Molotova – Rībentropa pakta noslēgšanas, tika organizēta baltvāciešu izbraukšana uz Vāciju. Arī Mazmežotnes saimnieki, Anatola Līvena otrā sieva Elizabete, dēli Pauls un Kārlis Johans Kristofs, kā arī meita Dina Antuanete, tika aicināti doties uz "fāterlandi". Pēc pamatīgas apspriedes, ģimenes locekļi vienojušies, ka par īpašnieku paliek Kārlis Johans ar ģimeni, bet pārējie devušies ceļā. 1939. gada 7. decembrī, kad bija jau diezgan skaidrs, ka pasaulē sākušies grūti laiki, aizbraukusi Kārļa Johana Līvena sieva Janina ar meitu Kseniju, bet pats saimnieks tomēr palicis.

Nav zināms, kurā brīdī Kārlim Johanam Latviju tomēr nācies pamest, bet vietējie iedzīvotāji vēl ilgi atcerējušies lepnās muižas ūtrupi.

Lai arī līdz mūsdienām ir saglabājusies pavisam niecīga daļa no kādreizējā muižas interjera priekšmetiem, var secināt aizgājušo laiku muižas greznību un saglabājušos priekšmetu izcilo vērtību.

Kad saimnieka vairs nebija, bet visur plosījās karš, Mazmežotni piemeklēja skumjš liktenis. Kara laikā izdegusi muižas dzīvojamā ēka, lietas izūtrupētas vai izlaupītas.

1952. gadā dzīvojamo māju gan atjauno ar vienkāršotu jumta formu.

Kā jau daudzviet padomju gados, arī Mazmežotnes ēkās izmitinās lopkopēju un laukstrādnieku ģimenes. Pielabotas saimniecības ēkas un kūtis, kur mitinājušies dažādi lopi. Plašajā īpašumā ierīkoti vairāki mazdārziņi un uzcelti šķūnīši.

Pēc neatkarības atgūšanas, no 1990. gada līdz 2007. gadam, Mazmežotne bijusi jaunsaimniecība, kuras zeme iznomāta.

2007. gadā savā īpašumā muižu un zemi 15 hektāru platībā iegādājušies Iveta un Āris Burkāni. Viņi uzsākuši vērienīgus apkārtnes sakopšanas darbus un esošo ēku atjaunošanu. Tagad muižas kungu mājā iekārtota grezna viesnīca, kas atgādina par tās seno šarmu. Turpat ir arī restorāns, kura telpas rotā ozolkoka apdare, greznas tekstīlijas, kurās valda senās muižas gaisotne un mājīga atmosfēra. Līdzās restorānam atrodas arī bāra telpa un āra terase, no kuras paveras burvīgs skats uz skaistu dabas ainavu un Lielupi.

Turpat ir pirts namiņš un lielais lauku šķūnis, kas arī palicis mantojumā no muižkungu laikiem ar visām akmens un ķieģeļu kolonnām, koka lubiņu jumtu. Vasaras mēnešos tur notiek dažādi kultūras, izklaides, kāzu un cita veida pasākumi.

Muižu ieskauj brīnišķīga ainava, tādēļ pie muižas iekārtota Mazmežotnes dabas taka, kas atrodas dabas parka "Bauska" dabas aizsardzības teritorijā.

Dabas taka atrodas vienā no senākajām cilvēka apdzīvotām vietām Latvijā. Tur ļaudis mituši jau kopš 9. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz pat mūsdienām.

Taka ved cauri neierastai, līdzenās Zemgales ainavai – gravai. Šeit aug vairāki ozoli, liepas, bet no krūmiem dominē lazdas. Gar vienu takas malu plešas graudaugu, rapšu lauki. Gar takas otru pusi paveras Lielupes palieņu pļavas. Dabas taka noslēdzas pie Vīna kalna – sena pilskalna, kur 5. - 9. gadsimtā bijusi kulta vieta, bet 13. gadsimtā nocietināta krustnešu apmetne.

Aktīvākiem atpūtas cienītājiem Mazmežotnes muižā piedāvā laivu un velonomu, bet ekskluzīvākai atpūtai - lidojumus ar helikopteru pēc iepriekšēja pasūtījuma.

Restorāna telpas grezno ozolkoka apdare, greznas tekstīlijas, kurās valda senās muižas gaisotne un mājīga atmosfēra. Līdzās restorānam atrodas arī bāra telpa un āra terase, no kuras paveras burvīgs skats uz skaistu dabas ainavu un Lielupi.

Darba laiks: 12.00 – 21.00

Brīvdiena: pirmdiena, otrdiena

Informācija: www.mazmezotne.lv

Matreiāls tapis sadarbībā ar Ivetu Burkāni, izmantojot muižas arhīva materiālus