Leģenda par Sardīnijas radīšanu jeb Kāpēc salu sauc par sandali  (2)

"Leģenda ir par to, kā radās Sardīnija, par to, kā Dievs radīja Zemi. Pamatā ir sardu leģenda – šajā gadījumā autors ir Džanmišels Lisai (Gianmichele Lisai). Leģendām būtība vienmēr ir viena un tā pati, bet tas, cik aizraujoši tā tiek pasniegta, ir atkarīgs no autora jeb stāstnieka. Šī autora versija bija ļoti skaista. Man pat asara uz beigās nobira – cik dzīvi un patiesi. Es to esmu uzrakstījusi vēl krāsaināk, lai latvietis lasot iztēlojas Sardīnijas dabu (sardi to zina arī bez dabas ainavu aprakstīšanas)," stāsta Olita, bloga "Bellasardinija" autore.

Dievs radīja Visumu. Savu darbu viņš nolēma pabeigt radot Zemi, uz kuras dzīvos viņa bērni. Zemes radīšanai viņš izmantoja visu skaistāko, ko vien spēja iedomāties – zaļzaļu zemi, sniegotus kalnus, dzeltenus tuksnešus, dzidri zilus ūdeņus, brīnišķīgus augus, ziedus, kas veido krāsainus ornamentus, kokus un krūmus ar sulīgiem augļiem, rāmus dzīvniekus, kas cilvēkiem dod pienu, putnus, kas priecē ar savām dziesmām, kristāldzidrus strautus, upes un ezerus, kas ir bagāti zivīm, un daudz ko citu.

Kad darbs pie Zemes radīšanas bijis pabeigts, Dievs atskārta, ka pāri ir palikusi neliela saujiņa ar akmeņiem, ko viņš ar vieglu roku iemeta jūrā, tādējādi satracinot jūras viļņus.
Jūra dusmās bangoja un mētāja akmeņus uz visām pusēm, saniknodamās arvien vairāk. To redzot, Dievs apņēmies labot savu nolaidību. Viņš uzvilcis vienā kājā sandali, iebridis ar to ūdenī, cenzdamies saturēt vienuviet akmeņus, lai jūra tos nesvaida uz visām pusēm.

Rimstot jūras viļņiem, Dievs atvieglojumā uzelpojis. Tad pacēla savu pēdu un ieraudzīja, ka akmeņi bija saspiedušies cieši kopā, izveidojot viņa sandales formu. Pārsteigts par šo brīnumu, viņš iesaucas: "Ichnusa!" (latv. iknuza), un nosauca šo vietu vārdā "Ichnusa!" – pēdas nospiedums (leģendās vārds "Ichnusa" apzīmē Sardīniju).

Raugoties uz šo kailo akmens salu, Dievā raisījusies melanholija un skumjas, jo viņš zinājis, ka bez viņa līdzdalības šeit neizdīgs neviens zāles stiebrs un neizdzīvos neviena dzīva radība. Dievs domājis: "Es taču radīju tik bezgala skaistu Zemi, kā gan es varu šo pasaules nostūrīti atstāt nolemtībai?" un viņš ķēries pie darba.

Uz Ichnusa salas viņš licis kopā no visa pa druskai – kaut kur paņēma labākos augus, skaistākos ziedus, iestādīja augļu kokus, kas dod bagātu ražu ar saldiem un sulīgiem augļiem, atveda lopus, kas dod garšīgu pienu, radīja ganību laukus, strautus, upes un kristāldzidrus avotus, augstus kalnus, stāvas kraujas, ielejas, kanjonus un pakalnus, kurus pārklāja ar vīnogulājiem un olīvkokiem. Dieva dāsnums bijis neizsmeļams. Viņš izveidojis arī līdzenumus, sastādījis mežus, jūras krastos izkaisījis baltas smiltis, izgrebis dažādu izmēru alas, uzgleznojis piejūras līcīšus un piepildījis jūru ar caurspīdīgu un tirkīzzilu ūdeni pilnu ar daudzām zivīm un sarkanajiem koraļļiem. Pieliekot visam punktu, Dievs atsūtījis uz salu septiņas bezgala skaistas sievietes un septiņus stiprus vīriešus. Rezultātā Sardīnijas sala iznākusi krāsaināka un daudzveidīga par citām vietām uz Zemes. Tā līdzinās mazam perfektam mikrokosmosam: maza pasaulīte lielajā pasaulē.

Ar to Dievs savu darbu Zemes radīšanā bija beidzis, un ar patiesu lepnumu atgriezies debesīs, no kurienes viņš vienmēr turpinājis un turpina vērot Zemi un savus bērnus.

Dažus gadsimtus vēlāk Dievs nolēmis "iegriezties" Ichnusa salā, lai paskatītos, kas tur notiek, kā dzīvo cilvēki, kas ir nodalīti no apkārtējās pasaules, vai viņi ir pratuši rūpēties par savu brīnišķīgo zemi, saglabājot tās skaistumu un dabiskumu, un kādas attiecības ir izveidojušās starp cilvēkiem.

Kad Dievs nolaidās uz Sardīnijas zemes, viņš ieraudzīja netveramu skaistumu. Viss apkārt ziedējis, koku zari bija pilni ar nobriedušiem un sulīgiem augļiem, pļavās un uzkalnos redzēja, kā rāmā mierā ganās aitas, kazas un govis, ik pa laikam pieiedamas pie avota padzerties kristāldzidro ūdeni, visapkārt vīterojuši putni un valdījusi harmoniska gaisotne. Dievs redzējis, ka cilvēki mīl un ciena savu zemi.

Lai sastaptos vaigā ar vietējiem, viņš uzvilcis klaidoņa drēbes un devies ceļā. Pēc pāris kilometriem viņš sastapis aitkopi, kas savā sētā slaucis aitas. Ieraudzījis klaidoni, aitkopis mudīgi steidzies tam pretī, piedāvādams atvilkt elpu no tālā ceļa, atgulties viņu zaru būdā un ieturēt vakariņas kopā ar viņa ģimeni.

Priecājoties par cilvēku viesmīlību, Dievs jautāja:

"Kas šī ir par vietu, kur atrodos?"
"Šī ir Sandale!" atbildēja gans.

"Cik dīvains nosaukums" iesaucās Dievs, slēpdams savu identitāti. "No kurienes tāds nosaukums?"

"Sensenos laikos šo vārdu salai iedeva kāds nezināms varonis. Viņš iznāca no jūras dzelmes un apgalvoja, ka redzējis šīs salas formu Sandales formā."

Pateicībā par cilvēku viesmīlību, labestību, sirsnību un vienkāršību, Dievs nolēmis pastāstīt patiesību par šīs salas izcelsmi. "Dievs radīja Visumu. Savu darbu viņš nolēma pabeigt radot Zemi, uz kuras dzīvos viņa bērni..."

Aitu gans kopā ar saviem dēliem palika nomodā visu nakti, klausīdamies teiksmās par to, kā tika radīta zeme, cik tā ir skaista un daudzveidīga lielajā plašumā. Visinteresantākā bijusi beigu daļa, par to, kā radīta Sardīnijas sala. Aitu ganam un viņa dēliem no atklāsmes, cik īpaša ir viņu zeme, birušas laimes asaras.

Uzaustot saulei, viņi apkampušies un atvadījušies. Aitu gans ar dēliem devies dienas gaitās apstrādāt zemi un apkopt aitas, bet Dievs atgriezās savā debesu valstībā. Promejot viņš teicis:

"Ja Dievam būtu jāsalīdzina, kura vieta uz Zemes visvairāk līdzinās paradīzei, viņš nešauboties teiktu – Sardīnija!"

Aitu gans to uztvēris kā joku un nevērīgi pamāja ar galvu, pat nenojaušot, ka sarunājās ar pašu Radītāju. Kaut kas tomēr no šiem vārdiem viņus aizķēris, jo gadsimtiem ejot, sardu cilvēku sirdis ir piepildītas ar patiesu lepnumu par savu zemi un savām saknēm. Viņi ir ļoti piesaistīti savai zemei, un tie, kas aiziet plašajā pasaulē, vienmēr ilgojas atgriezties mājās – vietā, ko Dievs dēvē par paradīzi Zemes virsū!