Iespējams, vientuļākā un neskartākā cilvēku apdzīvotā sala Latvijā – Siksola  (1)

Pēc pareizticīgo baznīcas reformas Krievijas impērijā 17. gadsimta vidū, un tai sekojošās vecticībnieku vajāšanas, Siksola kļuva par patvēruma vietu vecticībniekiem, kur izveidojās vesela kopiena ar savu dzīvesveidu un tradīcijām. Diemžēl līdz mūsdienām maz kas ir saglabājies no vecās godības.

No Varakļānu novada Murmastienes puses stiepjas vienīgais ceļš, kas ieved lielā Teiču purva dziļumā. Pa to arī jādodas uz salu.

Šis tas par dzīvi purva salā zināms vietējai novadpētniecei Valērijai Solzemniecei: "Kamēr nebija tās elektrības, ļoti pievilcīga bija tā Siksola. Tāds brīnums, ko braukt skatīties – kā tad dzīvo."
Pievilcību Teiču purva Siksolai devusi gan neskartā purva daba, dziļās un no pārējās pasaules nošķirtās vecticībnieku sādžas dzīve, kā arī fakts, ka vēl līdz neseniem laikiem par salas vienīgo elektrības ieguves līdzekli kalpojis neliels vēja elektrostacijas ģenerators. Pateicoties salas iedzīvotājas Lidijas neatlaidībai, elektrība Siksolai tika pievilkta vien pirms 10 gadiem.

"Mana paaudze daudz ko nezina. It kā gribētu uzzināt, bet patiesībā nav no kā ievākt šo informāciju. Ļoti maz kas ir palicis," raidījumam stāsta vietējais lauksaimnieks, kura saimniecībā atrodas arī kādreizējā skolas ēka, uz kuru bērni caur purvu savulaik mērojuši ceļu arī no Siksolas. Vietējais lauksaimnieks, kurš te, purva malā, izaudzis atceras arī laikus, kad caur lielo purvu līdz Siksolai tika mēģināts izbūvēt ceļu.

Raidījuma veidotāji devušies arī pie viena no vecākajiem Murmastienes pagasta iedzīvotājiem – Staņislava Caunes. Staņislavam ir 93 gadi. Viņš visu dzīvi ir bijis kalējs. Viņš piedzīvojis arī smago Otrā pasaules kara laiku, kad te pāri gājusi fronte. "Agrāk tur Siksolā bija 19 saimnieku. Četras no saimniecībām bija latviešu, visi pārējie bija vecticībnieki. Pēc kara tā pa vienam visi aizbrauca projām, palika tikai vecie. Tagad tur īsti nav nekā. Jaunie aizgāja kolhozā. Tur taču nebija nekā, nebija veikala. Vienu laiku mana sieva šeit strādāja veikalā, tad tur aizveda preces viens vecis patirgot. Atminos, ka braucām uz Siksolas ezeru peldēties, kad bijām puiku gados. Tur ezers ir dziļš," par Siksolu stāsta Staņislavs Caune. Tāpat Staņislavs piebilst, ka uz salu ik pa laikam gar viņa mājām nobrauc arī pa kādam tūristu autobusam.

Pirms iebraukšanas purvā uzmanību piesaista māja neliela meža malā, kur starp vistām un gaiļiem ganās arī zirgs. Tā ir Ošleju māja, kur dzīvo 85 gadus vecā Olga Grudule. Olga atminās, ka Siksolā dzīvojuši gan latvieši, gan krievi, kuri satikuši ļoti labi un draudzīgi, tomēr dzīve nemaz tik viegla tur nav bijusi. Pēckara gados siksaliešiem nav bijis ne elektrības, ne laba ceļa.

"Tur jau kādreiz bija daudz cilvēku," stāsta Olgas kundze. "Tagad divi tur dzīvo. Jaunie visi aizgāja projām, vecie nomira. Man tur bija draudzenes, meitenes. Kādreiz, kad gāju ciemos, bija jābrien pa dziļu ūdeni, kā jau pavasaros. Tur nebija ne grāvju, nekā gar ceļa malām, ūdens stāvēja ilgi. Kara laikā tur pielika kokus, tad drusciņ tāds pamats bija, kur pāriet, bet bija ļoti slapjš. Gājām uz Barkavas baznīcu kājām. Kad mācījos Varakļānos vidusskolā, mūs visus, kas mācījās, no šejienes veda zirgu pajūgos, bet atpakaļ gājām kājām caur purvu, lai būtu tuvāk. Siksolā viņi bija labi, visi strādāja. Viņiem bija tas zemes gabaliņš. Latviešiem bija vairāk. Bija divas jaunsaimniecības Justovičam un vēl."

Arī Olgas kundze ir pamanījusi, ka uz Siksolu brauc tūristu autobusi, tomēr, viņa pati smejoties saka, ka nezina, ko tur tūristiem būtu redzēt. Agrāk tur esot bijušas vismaz laipas. Tāpat vietējā iedzīvotāja slavē Siksolas ezera skaistumu.

Tālāk pa visai izdangātu ceļu jābrauc purvā. Pēc pāris kilometriem sasniegsiet Siksolu. Ceļa malās, starp ciņiem zālē, vizuļo nelielas ūdens peļķītes, bet tālumā redzams Tolkajas ezers.

Seno krievu vecticībnieku dzīvesvieta šodien sagaida klusa. No stāstiem par gandrīz 20 saimniecībām, tagad te nav redzams gandrīz nekas. Ceļš izvij līkumus garām divām mājām. Izskatās, ka te dzīvība ir, tikai mājās nevienu nemana. Siltumnīca, sakopts dārzs un dārza galā brīnišķīgs ezers. Mājas galā bišu drava, bet uzreiz aiz tās – kapsēta. Vien pāris krusti un daži pieminekļi. Nelielie Siksolas vecticībnieku kapi iekārtoti ainaviski skaistajā Siksolas ezera krastā.

Ceļš tālāk izved klajumā, pie salā iekārtotā skatu torņa. No tā skats noteikti būtu iespaidīgs, tomēr vēl tūrisma sezonas sākumā, tornis ir slēgts.

Pa ceļam raidījuma veidotāji vēl satikuši vācu zinātniekus, kas uz Siksolu atbraukuši pētīt vaboles, bet citu dzīvību gan nav manījuši. Vienīgo šeit esošo divu māju saimnieki laikam snauž diendusu vai arī aizbraukuši iepirkties, bet kaut kad, vairāku gadsimtu garumā te kūsāja dzīvība un stipra ticība.

Siksolu var nosaukt par vienu no Latvijas neskartākajiem dabas nostūriem, ar nu jau aizejošu civilizāciju, secina "Pi myusim Latgolā".

Visu raidījumu par Teiču purva dziļumiem var noklausīties šeit.

Bet raidījuma video fragmentu skaties šeit.