Itālija nav Latvija – tai pieder daudz salu, viena par otru slavenāka un skaistāka. Tuvākas un tālākas, lielākas un mazākas. Īpaša Itālijas salu galerijā ir Kapri – neliela sala pretī Neapolei, kuru līdz sirds dziļumiem iemīlējuši Romas imperators Tibērijs un slavenais zviedru humānists, ārsts un rakstnieks Aksels Munte.
Ceļojumi var būt dažādi: kuru vilina vēstures liecības, kuru – skaistais un ievērojamais, kuru – gastronomisks baudījums, ekstrēmi vai sportiski piedzīvojumi u.t.t. Reizēm ideju vai pat sapni par ceļojumu iedvesmo kāds tēls, glezna, grāmata vai stāsts. Šo rindu autorei sapnis par "mūža ceļojumu" bija nevis tālas un eksotiskas zemes, kuru apmeklējums patiešām var būt ar domu "reizi mūžā" un kam ir jāgatavojas ilgi un pamatīgi, bet gan salīdzinoši tepat netālu esošā un visnotaļ pieejamā Kapri sala Vidusjūrā. Un nevis tāpēc, ka skaitās izsmalcināta, slavenību un šovbiznesa zvaigžņu iecienīta, bet gan tāpēc, ka šo salu par savām mājām nosauca saules mīļotājs, zviedru ārsts Aksels Munte. Viņa "Stāsts par Sanmikelu" ir grāmata, kas var ne tikai veidot pasaules uztveri, bet arī radīt nepārvaramu vēlmi redzēt Kapri salu - saules un skaistuma mājvietu.
Iecerētā ceļojuma realizācija ilga vairākas desmitgades, jo bija savs ierobežojošais faktors – solījumu braukt uz Kapri skolas laikā devām trīs draudzenes, zvērot, ka viena bez otras uz šo salu nebrauksim, tikai visas kopā. Tā nu gāja gadi, katrreiz jubilejās satikāmies un, jau zobojoties, atgādinājām, ko esam nosolījušās. Viena no mums jau bija dažu soļu attālumā no Kapri, bet mēs, pārējās, piespiedām viņu savā Vidusjūras kruīzā izvēlēties otru iespēju - uzkāpšanu Vezuvā Kapri vietā. Tā nu tas gāja, līdz pirms pāris gadiem, kārtējās dzimšanas dienas svinībās, sev cieši nospraudām – 2016. gadā braucam uz Kapri. Punkts un āmen!
Ceļojuma plānošanā būtisks faktors bija lieki netērēt naudu pozīcijās, kurās bez liela komforta var iztikt, lai, Lennebergas Emīla vārdiem sakot, Kapri varētu padzīvot zaļi, tāpēc maksimāli tika izmantots princips – iegādāties biļetes laicīgi un par vislētāko naudu. Tā vilciena biļetēm no Romas uz Neapoli un atpakaļ tika iztērēti vien 23 eiro. Lidojums gan nebija no lētākajiem, jo noteiktajiem kritērijiem – ielidot Romā priekšpusdienā, lai pagūtu uz vilcienu Roma–Neapole un pēc tam uz vakara prāmi, – atbilda tikai nosacīti vissmalkākā, ne lētās un "nacionālās" aviokompānijas. Uz Kapri devāmies vakarpusē, kad tūristu plūsma ir pretējā virzienā un visi atgriežas Neapolē. Līdz ar to atkrita nepieciešamība rezervēt prāmja biļetes un tā varējām ietaupīt vēl 10 eiro. Lielākā maldīšanās sanāca Neapolē, lai no dzelzceļa stacijas aizkļūtu līdz ostai. Kartē un internetā tas izskatījās vienkārši, bet kā jau dzīvē parasti notiek, realitāte sanāca nedaudz atšķirīga. Pie stacijas notika būvniecības darbi, kas "nosita no domas", tāpēc īsti nevarēja saprast, kā atrast 1. tramvaja līniju, kas aizved uz ostu, dēļ kā tika nokavēts iecerētais prāmis, toties uznākamo paguvām bez stresa, steigas un skriešanas.
Lasot "Stāstu par Sanmikelu", iztēlē jau tika uzzīmēta sava Kapri sala, ko neviena internetā atrodamā un TV skatītā reālā salas ainava nespēja mainīt. Braucot pāri Neapoles līcim, gaidīju, ka sirds pateiks priekšā, kura no apkārtnē esošajām salām ir īstā. Neuzminēju. Dievišķā Kapri izskatījās kā neliels krokodils, kas izbāzis galvu no Vidusjūras. Tik prozaiski!
Sala tiešām ir neliela – nepilni 10 kilometri no viena gala līdz otram un apmēram divi kilometri šaurākajā vidusdaļā. Taču jāņem vērā, ka motorizēta pārvietošanās pa Kapri ir ierobežota, pat ar skūteriem. Ievest salā automašīnu no kontinenta drīkst tikai salas oficiālie iedzīvotāji. Tūristi salā var izīrēt mašīnas vai skūterus, bet arī ar tiem ne visur var nokļūt, jo liela daļa salas vēsturisko un interesanto objektu atrodas kalnos, kur var aiziet tikai kājām, vai ar riteni, lai gan šādus ceļotājus redzējām ļoti maz. Līdz ar to mašīnas īre ir lieka un pieskaitāma pie nevajadzīgiem tēriņiem. Toties noteikti ieteicams izmēģināt abas transporta iespējas, ko piedāvā Kapri. Kur gan vēl pasaulē visi taksometri ir kabrioleti, turklāt daži – ar rozā ādas salonu! Meiteņu sapnis! Brauciens no Kapri uz Anakapri pa iespaidīgo kalnu serpentīna ceļu maksā ap 20 eiro. Otrs – Kapri autobusi. To ir trīs maršruti, ne pārāk praktiski, tomēr no Anakapri uz Kapri visērtāk ir nokļūt ar autobusu, ja vien neuzrunā iespēja izmantot Feniķiešu kāpnes ar 900 pakāpieniem un budžets auj pārvietoties tikai ar taksometru... Kapri autobusi, tāpat kā salā esošās mašīnas, ir mazi un šauri – tajos ir tikai sešas sēdvietas, un apmēram 40 stāvvietu. Mēs braucām vakarā uz Anakapri, un autobuss bija pilns kā šprotu bundža. Tūrisma sezonas laikā rinda esot gandrīz uz stundu!
Sala tiek dalīta "smalkajā" Kapri daļā un Anakapri, kur atrodas Muntes Sanmikela. Kapri ir tā, kas ar dārgajiem zīmolu veikaliem, restorāniem, ostu un pludmalēm, ar ko vilina visi tūrisma ceļveži. Anakapri ir mazāka, mierīgāka. Apmešanās vietu izvēle ir ļoti plaša - pat Anakapri katra otrā māja ir viesu nams. Viesnīcu ir salīdzinoši mazāk un tās ir dārgākas. Mūsu plāns bija dzīvot Anakapri, tuvāk savam galvenajam mērķim Sanmikelai, un pēc iespējas augstāk novērtētā mājvietā. Izskatot simtiem dažādu piedāvājumu visdažādākajos portālos, secinājām, ka mūsu prasības ir problemātiskas, jo bijām trīs individuālie ceļotāji. Romantiskie "medusmēneša" numuri ar divvietīgo "laulības gultu" un papildu dīvānu – cik uziet, bet trīsvietīgs numurs ar trim atsevišķām gultām – tas Kapri salā nav paredzēts… Pat atsaucīgie viesu nama saimnieki nespēja saprast, kāpēc mums tas vajadzīgs – skaidrojums, ka neesam pāris un gribam gulēt atsevišķi, tā arī palika nesaprasts. Toties visu atsvēra mūsu numura iekārtojums un brokastis uz personiskās terases ar svaigiem kruasāniem, fantastiski sulīgiem vietējiem apelsīniem un garšīgu svaigu maizi.
Iespējams, tāpēc, ka nebijām sezonas laikā un arī tāpēc, ka ne īpaši interesēja slavenību "medības", nesajutām to īpašo Kapri šiku. Jā, restorāniņi lepojās ar Holivudas un estrādes zvaigžņu fotogrāfijām, bet daudz vairāk uzrunāja izteikti šaurās ieliņas un pilsētplānošanas pieejas iztrūkums, kas ļauj vienkārši klīst un vienkārši priecāties par pilsētu un skatiem uz jūru.
Galvenais ceļojuma mērķis mums bija Aksela Muntes muzeja, Sanmikelas, apmeklējums. Protams, skan emocionāli un varbūt pārspīlēti, bet noķēru sajūtu, ka ieeju svētnīcā. Jo šī ir ēka, kurā patiešām dzīvojis pats Munte, kuru viņš pats uzcēlis, pa šīm mozaīku grīdām viņš patiešām ir staigājis un glāstījis noslēpumaino sfinksu, kas vēro Neapoles līci. Šī apziņa bija daudz spēcīgāka nekā Vatikānā, kur (it kā) atrodas Sv. Pētera kaps… Kā jau minēju, Kapri apmeklējām aprīļa beigās, pirms tūrisma sezonas sākuma, tāpēc mums bija iespēja salīdzinoši klusākai, apcerīgākai un personiskākai Sanmikelas izstaigāšanai, bet bail pat iedomāties, kā tūristu ordas šo nelielo muzeju šturmē vasarā… Mēs varējām no kafejnīcas terases virtuāli saskandināt glāzi proseko ar Aksela Muntes krūšutēlu un mierīgi pārlasīt attiecīgās grāmatas nodaļas par Sanmikelu. Tā kā Muntes stāstu zinājām no galvas, nebija vajadzības ņemt gidu un varējām būt pašpietiekamas.
Otrs slavenākais Kapri cienītājs bija Romas imperators Tibērijs - viņš te atstājis daudz pamatīgākas liecības nekā Munte savu Sanmikelu. Jupitera villa salas pašā galā ir iespaidīga celtne, īpaši, ja vēl padomā, ka tā celta pirms pāris gadu tūkstošiem un uz attālas salas. Tikpat neparasts un elpu aizraujošs ir "Via Krupp" serpentīns, ko vācu biznesmenis Krups izbūvējis no savas viesnīcas līdz jūrai. Mūsu ceļojuma laikā šis ceļš bija slēgts remonta dēļ, ziemā tas ir slēgts permanenti nogruvuma draudu dēļ.
Obligātā programma Kapri salā noteikti ir Zilās grotas apmeklējums. Grota ir īpašs dabas veidojums, kad ūdens alā iekrāsojas spilgti zils, saulei apspīdot grotas pamatu – tāpēc tirkīzzilā krāsa vērojama tikai saulainā laikā. Protams, arī šis ir tūristu apsēsts objekts, un ilgi priecāties par grotas fantastisko skaistumu neviens jums neļaus – konveijers ir nostādīts. Iebraukšana grotā patiešām ir tik neparasta, kā tiek solīts, – nelielajā laiviņā ir jāieguļas dziļi, jo alas mute ir zema. Protams, airētāji nedaudz pārspīlē, liekot burtiski pielīmēties laivas dibenam, taču iespēja atsisties ar galvu pret alas ieejas klinti, ja uznāk vilnis, tomēr nav pārāk vilinoša. Lai nodemonstrētu izcilo akustiku, grotā airētāji sacenšas "O sole mio" izpildījumā, pret ko arī jāizturas ar iecietīgu sapratni, jo skats uz zilzilo ūdeni ir to dažu neērtību vērts!
Brīnišķīgi un neparasti ir arī faraljoni – klintis jūrā pie salas. Ja izbrauc cauri tiem, kaut ko vajag vēlēties - tas piepildoties! Tāda iespēja ir, izvēloties kādu no laivu braucieniem apkārt salai, - individuālu vai ar lielāku tūristu grupu, bet lētāk.
Mums izdevās pavisam nejauši satikt vienīgo salā dzīvojošo latvieti Baibu – braucām autobusā uz Anakapri un mūs uzrunāja viņas vīrs, pajautājot, vai esam latvietes. Tumšmatainā un iedegusī Baiba, kuru nu nekādi nevarētu noturēt par latvieti, bet par tipisku itālieti, pastāstīja, ka vasaras karstumā Kapri nemaz neesot tik jauki, jo salā valda liels mitrums un līdz ar to karstums ir "smags". Tāpēc pavasaris un rudens, kad varbūt ir nedaudz vēsāk, esot patīkamākais laiks braucienam uz Kapri.
Kapri sala lepojas arī ar saviem īpašajiem ēdieniem - ravioli "caprese" un "torta caprese". Pirmie ir tradicionālie itāļu pelmenīši ravioli, pildīti ar sieru, otrā – citronu kūka no mandeļu miltiem. Kā vienu, tā otru ir vērts nobaudīt, kaut vai tāpēc, lai būtu nomēģināts. Kopumā Kapri salas restorānos piedāvātais maz atšķiras no tā, kas kontinenta Itālijā atrodams - picas, pastas, salāti, steiki un ceptas vistiņas, varbūt vien zivju piedāvājums ir plašāks, kā jau uz salas. te ir burvīgi tiramisu, bet labāk tomēr izvēlēties tradicionālos citronu cepumus un jau pieminēto Kapri torti.
Atskatoties uz šo ceļojumu no laika distances, šķiet tomēr nedaudz dīvaini, ka var braukt uz Kapri bez virsuzdevuma, kā mūsu gadījumā bija Sanmikelas apmeklējums, interese par Tibēriju vai skumjo jūgendstila pērli "Villa Lisys". Jā, Kapri ir skaista un interesanta, bet tādas ir arī citas Itālijas salas. Ja ceļojumā jābrauc vienkārši tāpat, Kapri noteikti nebūtu mana izvēle numur viens, drīzāk tā būtu Sardīnija. Tās ir bijušas kaut kādas ļoti smalkas vibrācijas, kas aizķērušas Tibērija un Muntes dvēseles stīgas, lai viņi izvēlētos Kapri, nevis blakus esošo Pročidu, Iskiju vai Poncu… Toties, lasot "Stāstu par Sanmikelu", tagad acu priekš ir īstas, ne vairs iedomātas Kapri bildes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
