Ceļojums uz Uzbekistānu jeb 1000 un viena pasaka dzīvē  (1)

Uzbekistāna ir Vidusāzijas valsts, 90% tās teritorijas ir stepe, kalni un tuksneši, kas nav piemēroti dzīvošanai. Kopš senseniem laikiem cilvēki saimnieko divu Āzijas upju – Amudarjas un Sirdarjas – ielejās, kas ir tikai 10 – 15% no valsts teritorijas. Lielākās pilsētas – Taškenta, Samarkanda, Buhara – atradās uz Lielā zīda ceļa. Karavānas ar zīdu, tēju, garšvielām, ieradušās no Senās Ķīnas Vidusāzijā, devās tālāk uz Tuvajiem Austrumiem un līdz pat Vidusjūrai. Tas veicināja šo pilsētu bagātību un attīstību, kas savukārt ļāva celt pasakainas pilis, brīnumskaistas mošejas un medreses – islāma skolas, kur brauca mācīties gribētāji no visām musulmaņu zemēm.

No rīta bija paredzēts braukt uz Buharu ar modernu ātrvilcienu, ar ko uzbeki ļoti lepojas, bet liktenis lēma savādāk – ar ātrvilcienu tajā dienā aizbrauca Japānas premjerministrs, biļetes atdeva atpakaļ, un nācās lidot. Pusotras stundas gaisā, un esam Buharā. Te spīdēja saule, bet bija auksts, temperatūra ap nulli.

Buharu nevar apskatīt vienas dienas laikā. Tur saglabājušies ap 140 9. līdz 17. gadsimta arhitektūras pieminekļu. Buharas vēsturiskais centrs iekļauts UNESCO Kultūras mantojuma sarakstā kā vislabāk saglabājusies islāma pilsēta. Staigājot pa pilsētu, kas lepojas ar lieliskām celtnēm, nāk prātā bērnībā lasītās "1001 nakts pasakas".

Aizgājām uz Arka cietoksni, kas celts 5. gadsimtā. Tas bija visu valdnieku dzīves vieta. Viduslaikos to iekarot bija neiespējami. Cīņā par Vidusāziju boļševiki cietoksni bombardēja no lidmašīnām, uzveicot pēdējo Buharas hanu.

Arka cietoksnī atrodas arī vēstures un dabas muzejs, ieeja ir bez maksas. Tur var redzēt reģiona vēsturiskās kartes. Kas par pārsteigumu! Vienai no divām lielākajām Uzbekistānas upēm Sirdarjai bija arī grieķisks nosaukums, jo IV gs. pirms mūsu ēras te ar savu karapulku bija atnācis Maķedonijas Aleksandrs, apprecējās un palika kādu laiku, jo vietēji sīvi pretojās.

Savā laikā Buharu iekaroja arī persieši, un tā bija Persijas impērijas (mūsdienu Irāna) sastāvdaļa. Te nāca un gāja turku, arābu un uzbeku ceļotāju ciltis, mongoļu Zelta orda, katrs karavadonis (emīrs) veidoja savu valsti un valdīja, līdz nāca cits.

Islāmu šeit ieviesa arābi VIII gs. gan ar varu, gan ar uzpirkšanu – katram, kas nāca uz mošeju, maksāja trīs dirhēmus. Buhara ar laiku kļuva par musulmaņu reliģijas centru.

Buharā ir jāredz 9. – 10. gadsimta Samanīdu mauzolejs, kas ir celts agrīnās musulmaņu arhitektūras stilā, veidojot rakstus tikai ar ķieģeļu mūrēšanas paņēmieniem, bez krāsainas mozaīkas, kas raksturīga vēlākam periodam.

Visaugstākais (46 m) Vidusāzijas reģiona minarets Kalons, celts 12. gadsimtā, Poikalona kompleksā ir agrīnās ķieģeļu arhitektūras paraugs. To uzbūvēja tik augstu tāpēc, lai tas varētu kalpot kā bāka tuksnesī un rādītu karavānām ceļu, tālab augšstāvā kurināja uguni. Atradās vēl viens praktisks lietojums – no augšas meta zemē noziedzniekus, tāpēc to sauca arī par nāves torni. Bērnībā, lasot pasakas, man šķita – ko tik cilvēki neizdomā, jo nespēju iztēloties, ka cilvēkus tiešām nogrūda no torņa.

Uz nākamo pilsētu Lielajā zīda ceļā – Šahrisabzu – braucām ar autobusu. Pilsētu IV gs. pirms mūsu ēras iekaroja Maķedonijas Aleksandrs, un grieķu dievi te nebija sveši. Bet pazīstama tā ir XIV gadsimtā dzimušā karavadoņa un valdnieka Timura (Dzelzs valdnieks) dēļ, ar kuru uzbeki lepojas, kaut viņš bija mongoļu-tjurku izcelsmes. Šahrisabzā saglabājusies ar grezniem, daudzkrāsainas mozaīkas rakstiem izdaiļotās Timura milzīgās pils mūra daļa. Pilsētas centrs ar mošejām un mauzoleju arī iekļauts UNESCO Kultūras mantojuma sarakstā. Sakarā ar Timura 680 gadu jubileju, ko svinēja šā gada aprīlī, pilsēta tika atjaunota un restaurēta.

Turpinām ceļu uz Samarkandu, līdz kurai pa Lielo zīda ceļu ir 80 km. Samarkandā ir izdaudzinātais Registāna laukums, tulkojumā no persiešu valodas – smilšu vieta jeb tuksnesis. Šajā necilajā vietā sastopamas īstas Vidusāzijas pērles – laukumu veido trīs medreses, celtas XIV un XVII gadsimtā. Visas ierakstītas UNESCO Kultūras mantojuma sarakstā, un ir vērts tās apskatīt. Krāšņākā no tām ir medrese ar mošeju iekšā – Tillakori. Tās fasāde, sienas un griesti veidoti no brīnumskaistām mozaīkām. Pasaka turpinās – "1001 un vienas nakts" pilis pat sapņos nav tik greznas kā Tillakori.

Gan tūristi, gan svētceļnieki apmeklē mauzoleju Šah-i zinda, ko sauc arī par mirušo pilsētu. Te ir atdusas vieta daudziem šī reģiona augstmaņiem un viņu tuviniekiem un pat vienam zinātniekam astrologam.

Uzbekistānā ir sava nauda – sums. Saskaņā ar likumu iedzīvotāji valūtu skaidrā naudā nevar iegādāties, bet te ir savi spēles noteikumi – jau gids var piedāvāt mainīt vienu dolāru pret 4000 sumiem. Ir neoficiālie kantori, kur par vienu dolāru var dabūt 5500 vai 6000 sumus. Sanāk liels naudas žūksnis, tomēr jāuzmanās, jo tajā var ielikt arī vecās banknotes. Ja nepazīstat naudu, tad pie gida mainīt ir drošāk. Daudz naudas mainīt nav ieteicams. Jāapsver, cik un kam tērēsiet, jo atpakaļ mainīt var tikai oficiālā iestādē, turklāt jāuzrāda kvīts. Lidostā ar sumiem norēķināties nevarēs, tur jāmaksā eiro. Var gadīties, ka sumus vedīsiet uz mājām, taču ārpus Uzbekistānas tos nekur nemaina.

Privātās bodītēs un tirgū var maksāt ar dolāriem, iznāk pat izdevīgāk, mums aprēķināja 5000 sumu par vienu dolāru, bet tos neņem visur, jo valsts veikalos un restorānos jāmaksā ar sumiem.

Jau senatnē tirgus bija austrumnieku dzīves galvenā sastāvdaļa. Tur var iepazīt cilvēkus, uzzināt jaunumus, lēti paēst, nopirkt suvenīrus. Katram mājiniekam un draugam atradīsies kas īpašs – dažādu materiālu skaistas krāsainas šalles un lakati – vilnas, zīda, diemžēl arī poliestera. Ja kvalitāte ir svarīga, tad pērkot jābūt vērīgam. Apgleznoti keramikas trauki, pārsvarā zilā krāsā – šķīvji, bļodas, tēj­kannas, tasītes, krūzītes.

Buharā ir īpaši suvenīri – šķēres putna formā. Lēti nav, maksā ap 15 dolāriem, bet prieks par tādu dāvanu arī būs liels. Var nopirkt arī greznus Vidusāzijas nažus, kas ir izmantojami saimniecībā. Ir iespēja nopirkt uzbeku nacionālos audumus. Tie ir krāsaini ar dažādiem rakstiem – gan kokvilnas, gan zīda, gan kokvilnas un zīda sajaukuma. Oriģinālus apģērbus no tiem var pašūt mājās, kaut veikaliņos piedāvā noņemt mēru un jau nākamā dienā saņemt gatavas nacionāla piegriezuma kleitas, bikses vai blūzes. Audumi ir austi ar rokām, tāpēc platumā tie ir 40 vai 80 cm.

Var iegādāties arī garš­vielas, žāvētus augļus un riekstus, tirgū to izvēle ir plaša. Ja vēlaties, saimnieks sajauks garšvielas plovam, kur es atpazinu kurkumu un ziru – vietējās ķimenes ar īpatnu garšu un divu veidu rozīnes – skābenas un saldākas. Gaļas plovam jāpievieno arī rozīnes. Mājās pagatavoju, sanāca garšīgi.

Ceļojumu organizēja Uzbekistānas tūrisma firma "DoloresTravel Services" valsts programmas "Mega-Info Tours" ietvaros.