Kā nosoļot 154 kilometrus sešās dienās jeb Pārgājiens pa slaveno Vesthailendas ceļu

Pirms ceļojuma nekāda lielā izpēte, ja neskaita skaisto bilžu aplūkošanu, netika veikta, vien naktsmāju sarunāšana Glāzgovā man tipiskā manierē. Kādas trīs nedēļas pirms izbraukšanas, māsīcas dzimšanas dienā, satiku jaunu sievieti, kura man laipni piedāvāja naktsmājas Glāzgovā pie viņas mammas, kura tur dzīvojot. Lielisks pavērsiens, jo Apvienotajā Karalistē vienas no lielākajām ceļošanas izmaksām parasti sastāda ļoti dārgās naktsmāju opcijas. Pirms izlidošanas svētdienas vakarā sazinājāmies, ka noruna ir spēkā, un atrisinājām lielāko misiju – iekļauties "Ryanair"rokas bagāžas izmēros ar savām mugursomām, ņemot vērā to, ka bija jāņem līdzi telts, guļammaisi, paklājiņi un drēbes desmit dienām. Pametot viesmīlīgo Rīgas lidostu, nedaudz māca šaubas, kāpēc un vai šo pārgājienu vajadzētu veikt, jo ārā gāza kā pa spaiņiem un nelikās, ka gulēšana teltī vai vispār garas pastaigas būtu laba doma.

Glāzgovā mūs sagaidīja aizrunātā lēdija. Sēdāmies mašīnā un braucām ciemos. Kā jau minēju, pirms tam netiku veikusi nekādu izpēti, abas iepriekšējās dienas nācās pastrādāt un saraut darbu dēļ, līdz ar to braucām bez nekādām ekspektācijām. Mūsu sagaidītāja bija lieliska un nebijām rēķinājušies ar tik augsta mēra viesmīlību – gan guļamtelpa, gan vakariņas, gan brokastis.

Nākamajā rītā devāmies uz Glāzgovas centrālo staciju. Liels bija mūsu prieks, uzzinot, ka dzīvojam no tās knapi divdesmit minūšu gājiena attālumā. Turklāt vilciena biļetes izmaksas no Glāzgovas uz sākuma pilsētu – Milngavie – bija vien pāris mārciņas, kas likās neraksturīgi parasti tipiski dārgajām Lielbritānijas transporta izmaksām.

Un ceļš var sākties! Jau pēc pusstundas brauciena sasniedzām Milngavie pilsētu. Bijām nolēmuši iet virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, jo pēc visas internetā sameklētās informācijas tā darīt esot visprātīgāk. Protams, nedaudz jancīga sajūta – esi normālā pilsētā, kur kafejnīcā pasēdi pie wi-fi un vēl tiek iedzerts kapučīno, bet zini, ka drīz būs jādodas pie dabas krūts. Ko tur daudz, veikalā iegādājāmies nepieciešamo pārtiku, vēl pāris preces, gāzes baloniņu un telts mietiņus, nofotografējāmies pie ceļa sākuma zīmes – nu piedzīvojumam it kā būtu jāsākas.

Tas gan kādu laiku tā nenotika, jo bija jāiet cauri tādiem kā pilsētas parciņiem vai pastaigu takām, kas bija pārpildītas ar skrejošiem, suņus staidzinošiem personāžiem. Līdz ar to tikai dienas otrā pusē beidzot pārņēma īsta pārgājiena sajūta. Taka bija ļoti viegli, saprotami un labi nomarķēta, tik labi, ka, ja nu gadījumā būtu noskopojušies un karti nenopirkuši, nez, vai mēs apmaldītos. Pirmajā dienā kopā nogājām kādus 29 kilometrus. Kas gan nelikās tik traki, jo maršruts bija salīdzinoši līdzens, bet jau bija apjaušams, ka nemaz tik viegli nebūs. Pirms tam domāju: "Ai, ko tur daudz, tie taču tikai 154 kilometri, tas tāds spļāviens jūrā vien ir!" Bet, jā, iešana ar smagu somu ir pilnīgi cita opera. Pleci sāp, soļi smagi, un pirmajai dienai arī laikam ar to bija gana – tika atrasta piemērota telts vieta meža ceļa maliņā un uzdzīve varēja sākties – salasījām zariņus un iekūrām ugunskuru, paralēli uz gāzes plītiņas sagatavojām vakariņas. Svaigā gaisā viss tik labi garšoja!

Nakts bija auksta, vairāk kā auksta. Ir ļoti daudz ko mācīties par pārgājieniem dabā, bet, kā saka, pirmie kucēni ir jāslīcina. Nu tad šī nakts pavisam noteikti noslīka drebuļos un grozīšanās no viena sāna uz otru. Kā izrādās, absolūti nebijām gatavi Skotijas aprīļa vēsajām naktīm, guļammaisi nebija paredzēti tik aukstam laikam. Vismaz nevajadzēja modinātājpulksteni – bijām augšā ar pirmajiem saules stariem jeb jau ap pieciem no rīta.

Otrā dienā agrā rīta sākuma dēļ nogājām jau krietni lielāku gabalu, bija arī jāpārvar daudz lielāks stāvums. Ja pirmajā dienā maksimālais augstums bija 90 m, tad otrajā jau pie 300 m. Visu gājienu iesaka sadalīt astoņās dienās, vismaz tā maršruts bija sadalīts uz mūsu iegādātās kartes, bet mēs nolēmām par labu maršruta sadalīšanai sešās dienās. Ļoti gribējām uzspēt maršruta galā Fort William pilsētā uzkāpt Nevisā (Ben Nevis) – Skotijas augstākajā virsotnē, kas ir 1344 metrus augsta. Otrā diena likās kā mūžība, nogājām aptuveni 36 kilometrus, bet kājas bija lupatās. Pēc pirmās nakts nepatīkamās un negatīvās pārsalšanas pieredzes izšķīrāmies par labu hostelim, uz kuru trāpījām diezgan netīšām. Liels bija pārsteigums, uzzinot, ka par hosteļa istabiņu, kura bija jādala ar vēl četriem cilvēkiem, nācās samaksāt 30 mārciņas par nakti no vienas personas. Bet vismaz bija tik silts un labs miedziņš.

Naktī uzkrātie spēki ļāva turpināt iesākot pārgājienu. Internetā biju salasījusies, ka šodienas paredzētā maršruta pirmā daļa būšot otra grūtākā epizode no visa gājiena. Nu tad es sevi tā morāli sagatavoju un nobriedu tam, ka būs ļoti, ļoti grūti, bet bija tik viegli! Trīs vai četrās stundas trases gabals gar "Loch Lomond" ezeru bija noiets. Nu tad varējām atalgot sevi ar vienu pinti īsta skotu alus. Pēc tam turpinājām gājienu, bet sāka palikt aukstāks un arī augstāks. Šaubījāmies, vai nakts teltī ir laba doma, bet patiesībā tā nakts vēl nebija visaukstākā.

Ceturtajā dienā, kad pamodāmies, viss bija klāts ar pavisam mazu, caurspīdīgu sniega kārtiņu. Drosmīgi ierāvām šļuku skotu viskija un soļojām pretī ziemai. Gājiens bija skaists, bet skarbs – ar vēju, kas visu laiku centās svilpot cauri cepures stūriem. Gājām, kāpām, es vārījos, tad atkal gājām un kāpām, kājas sāpēja, bet iecerētajā vietā, kur bija ieplānotas naktsmājas, tas nebija iespējams – viss bijis pilnībā norezervēts un arī telti īsti nebija kur uzcelt. Piedāvāja gan maksas telts vietu, bet tas šķita nedaudz absurdi – maksāt par zemes pleķi, ja jau tu guli teltī. Bet priekšā bija tāda kā kalnaina pāreja, kur reljefa dēļ telts vieta nebūtu iespējama tīri praktisku apsvērumu dēļ. Nu neko – reljefainais gabals bija gribot negribot jānoiet, kas stiepās 15-16 kilometru garumā.

No sākuma gribējās čīkstēt – vismaz trīs stundu gājiens pa kalnaino apvidu, kamēr snieg un puteņo, nebija veids, kā biju iztēlojusies pavadīt vakaru, bet beigās bija riktīgi forši. Kalni ir kaut kas fantastisks, tu jūties tik ļoti dzīvs un melnie kraukļi bija labi gājiena sabiedrotie. Solis bija raits, un beigās tika pievārēti veseli 34 kilometri. Sasniedzot nākamo apdzīvoto vietu, tā izrādījās Skotijas "Riekstu kalns", kur visi joprojām aktīvi slēpoja – baudot pēdējās sniega paliekas, visi tusē snovborda zābakos, dzer alu un guļ teltīs vai mazās hobitu mājiņās. Pēc garās dienas nebija daudz jāprāto – ieņemot horizontālu stāvokli, atslēdzāmies.

Piektajā dienā mūs sagaidīja smags kāpiens. Kā man negribējās sākt dienu ar visa pārgājiena lielākā šķēršļa jeb 570 metru pārejas pārvarēšanu, sauktu par "Velna trepēm", bet kas jādara – jādara.

Paēdām vismaz tādas īstas britu brokastis – lai ir kaulos spēks. Soma uz pleciem un tik uz augšu. Man ļoti patīk tas kāpšanas aspekts, kad sāc no pašas apakšas, viss ir zems, kalns tik augsts un šķiet, ka tas nekad nenotiks – ka stāvēšu tur augšā. Bet tad palēnām, pamazām, virzoties uz augšu, tu attopies, ka esi jau pusē, un fakts, ka cilvēki izskatās kā mazas "lego" figūriņas, ir tikai un vienīgi tavu kāju nopelns. Tas kaut kā nenormāli iedvesmo un motivē mani kāpt vēl augstāk un augstāk.

Pēc mazās mini virsotnītes sasniegšanas sekoja garumgarš kāpiens lejā. Es domāju, katrs, kurš piedalījies kādā taku skrējienā vai kā citādāk intensīvi pamainījis reljefu, piekritīs – ne vienmēr augšā kāpt ir grūtāk. Ar smago somu konstants kāpiens lejā patiesībā bija daudz grūtāks par kāpienu augšup, vismaz maniem ceļiem noteikti. Sasniedzot pilsētiņu, kuru no finiša šķīra vien kādi 25 kilometri, nolēmām turpat palikt un pabaudīt tur notiekošās motociklu sezonas atklāšanas svinības.

Uzcēlām telti, iekurinājām ugunskuru un sarīkojām dzīres par godu pirmspēdējai pārgājiena dienai. Ir jau ir kaut kas tik maģiski superīgs tajā gulēšanā teltī, nezinu, vai tas ir iešanas gulēt kopā ar saules gaismu dēļ, svaigais gaiss vai dabas skaņas, bet noteikti piekrītu apgalvojumam, ka gulēšana teltī patiesībā ir gulēšana vislabākajā viesnīcā, jo neviens tā īsti pat nevar saskaitīt viesnīcai piešķirto zvaigžņu skaitu, debesīs mirdz un spīd tūkstošiem zvaigžņu.

Pēdējā diena. Būtu melots, ja teiktu, ka tas tāds nieks vien bija. Lai gan kāpieni nekad nebija trakāki par "Velna trepēm", visu laiku bija jākāpj tad uz augšu, tad uz leju, tad uz augšu, tad uz leju. Sasniedzot pilsētu, likās, cik grūti tie pēdēji metri, it īpaši ejot pa garlaicīgo ielas ainavu. Bet tad jau pilsēta, finiša zīmes un nu gan bija nopelnītas kārtīgas vakariņas. Diemžēl kāpiens Nevisā bija jāatceļ, jo sākās šausmīga vētra, lietus, sniegs un pat vietējiem neesot bijis ieteicams rausties kalnā augšā. Tā nu nācās palikt ar garu degunu un ar vilcienu vien braukt atpakaļ uz Glāzgovu. Tur vēl paspējām apskatīt gan krodziņu, kuram pirms pāris gadiem uzkrita helikopters, un tagad tā ir tā atpazīstamības zīme, gan optisko ilūziju, kurā šķiet, ka auto ripo augšā pret kalnu, gan apēst aitu iekšas.

Manuprāt, ļoti skaists gājiens, kurš neprasa īpašu fizisko sagatavotību. Skati ir iespaidīgi, kalni ir gana augsti, lai attaptos no Latvijas līdzenumiem, bet arī ne tik augsti, lai iegādātos kādu speciālu alpīnisma inventāru. Aprīļa beigās visur zied savvaļas narcises, līdzīgi kā pie mums pienenes. Pa dienu saulītē bija silti, bet naktīs bija gana dzestrs. Jauki, ka nebija sākusies tūrisma sezona, līdz ar to gājiens šķita autentiskāks, bez burzmas un vairāk "iekš dabas". Takas jeb gājiena infrastruktūra ir gana vienkārša un saprotama. Skaisti un skarbi.

Savukārt izmaksas var būt dažādas. Ja laikus nopirktas lidmašīnas biļetes un par naktsmājām tiek izvēlēta telts, tad var sanākt ļoti demokrātisks budžeta ceļojums. It īpaši, ja ēdienu gatavo paši, stiepj līdzi gāzes baloniņu, paliek pie kāda pazīstama cilvēka lielpilsētā, tad beigās sanāk pavisam lēti. Savukārt, ja šķiet par aukstu vai vienkārši gribas naktsmājas ar īstu jumtu, tad jau par gultu var sanākt samaksāt pat 50 mārciņas un nākamā rīta brokastīm 10 mārciņas. Viss, kā jau vienmēr, atkarīgs no pašu izvēlēm!