Pasaules salas latviešu klaidoņu acīm: kruīzs pa Vidusjūru (1. daļa)

Salu skaits uz mūsu planētas ir apbrīnojami prāvs. Gluži vai neticami, bet Jonijas un Egejas jūrā vien atrodas divi tūkstoši dažādu lielumu salu, no kurām apdzīvotas ir neliela vien daļa, proti, apaļš simts. Par ierosinājumu apciemot šajā simtniekā ietilpstošās Mikonas un Santorini salas mums ar sievu kalpoja prestižā žurnāla "Conde Nast Traveler's" pasaules apceļotāju vidū veiktā aptauja, kas vēstīja, ka Grieķijai piederošais Kiklādu salu arhipelāgs, tostarp abas minētās salas, pasaules skaistāko salu sarakstā ir ierindotas godpilnajā septītajā vietā. Tā kā nevienā no Grieķijas salām vēl nebija gadījies būt, tad šī ziņa gluži kā žuburains zivju āķis ieķērās lūpā un nedeva mieru.

Pamazām sākām meklēt variantus, kā pie eksotiskajām daiļavām nokļūt. Līdz galu galā par vispiemērotāko tika atzīts kruīzu kompānijas "Costa Cruises" piedāvājums, kuru izmantojot ar vienu "šāvienu" varēja nošaut vairākus "zaķus" ― tas ir pabūt ne vien Santorīni, Mikonas un papildus vēl Korfu jeb Kerkīras salās, bet arī apciemot skaisto Venēciju un Apūlijas reģiona centru Bari pilsētu.

Pirms ķeros aprakstīt ceļojuma laikā piedzīvoto, pāris vārdu par mums piedāvāto kruīza kuģi, ar kuru bija paredzēts šķērsot trīs jūru ūdeņus. Jāteic, ka augstceltnei līdzīgais peldošais milzis "Costa Fascinosa", kas gaidīja Venēcijas ostā, pārsteidza ar saviem grandiozajiem parametriem. Divi simti deviņdesmit metri garo, divpadsmit klāju okeānu laineri aprūpēja 1100 cilvēku liela komanda un tas vienlaikus spēja uzņemt 3800 ceļotgribētāju!

Mums, ceļojumu sākot no Venēcijas, atlika vien iekārtoties divvietīgā kajītē un vērot gar logu lēnām slīdošās ainavas. Vispirms laineris pa della Giudecca kanālu devās garām ļaužu pārpilnajam Marka laukumam, kuru grezno Campanile zvanu tornis, Dodžu pils un Sv. Marka bazilika. Tālāk sekoja Svētā Nikolaja kanāls un pasaulē slavenā Venēcija filmu festivāla norises vieta – Lido sala. Tumsai uznākot, atvadījāmies no spožu uguņu izgaismotās Venēcijas, un mūsu kuģis, pa nakti vagojot Adrijas jūru, jau nākamās dienas rītā piestāja Bari pilsētas ostā.

Romas impērijas laikā Bari bija mazievērojama Dienviditālijas tirdzniecības pilsēta. Vēlāk, valdot normaņiem, tā izveidojās par nozīmīgu jūras ostu, radot nopietnu konkurenci varenajai Venēcijai. Mūsdienās Bari kalpo ne vien kā Itālijai stratēģiski svarīga osta, bet arī kā Apūlijas reģiona centrs. Nelielas ekskursijas laikā paguvām izstaigāt Bari vecpilsētu, kas ir slavena ar 1087. gadā normaņu arhitektūras stilā būvētu svētā Nikolaja baziliku, senu katedrāli, kur pēc nāves apglabāts pilsētas aizstāvis Sv. Sabino, un pamatīgiem mūriem ieskautu Sicīlijas grāfa Rodžera II pili. Visiespaidīgākā šķita no trim vertikālām daļām sastāvošā Svētā Nikolaja bazilika, kas izceļas ar skaistiem akmens rotājumiem, dubultotiem arkveida logiem un bagātīgi apzeltītiem griestiem. Tā fasādi ietver torņi, savukārt dievnama kapličā varēja aplūkot šķirstu ar Sv. Nikolaja mirstīgajām atliekām. Atmiņā no vecpilsētas apmeklējuma vēl ir palikušas ar Romas impērijas laiku akmens plātnēm bruģētas ieliņas, kur vietējie daiļamatnieki piedāvā iegādāties dažnedažādus suvenīrus, tostarp Dienviditālijai raksturīgos klūgu pinumus.

Savukārt sniegbaltos priekšautos tērpušās mājsaimnieces vecpilsētā tirgo mājas apstākļos izgatavotas pastas "ore ati" un "taralli". Pirmās manis pieminētie pēc formas atgādina ausu ļipiņas, otrās izceļas ar iespaidīgu garumu. Abi pastas veidi vietējo vidū ir ļoti populāri. Bez uzmanības nepalika arī senlaicīgs pilsētnieku paradums. Proti, namu ieejas durvis līdz pat vēlai nakts stundai tiek turētas vaļā. Tā kā tukšās durvju ailas piesedz vien plāni un caurspīdīgi aizkari, tad ziņkārīgākiem garāmgājējiem netiek liegta arī iespēja palūkoties uz temperamentīgo dienvidnieku sadzīvi no malas. Attiecībā uz vecpilsētas ieliņām jāpiemin vēl viens ievērības cienīgs fakts. Proti, vairums Bari ieliņu ir tik neparasti šauras, ka, augšējo stāvu iedzīvotājiem iznākot uz balkona, iespējams ne vien sarokoties ar iepretim pāri ielai dzīvojošiem kaimiņiem, bet arī omulīgi un bez steigas apspriest beidzamos pilsētas jaunumus.

Savukārt vīna faniem, apmeklējot Bari, vajadzētu izbrīvēt laiku un iegriezties kādā no neskaitāmajiem vecpilsētas restorāniem, lai nobaudītu vietējo vīndaru produkciju. Īpaši izcili garšas ziņā skaitās "Primitivo di Manduria" un karaliskais "Negoramaro", kurus pēc ļoti senām receptēm Dienviditālijā darina jau kopš bronzas laikmeta.

Nobeidzot īso ieskatu par šajā pilsētā redzēto, vēl tikai viena piebilde. Ja gadās Bari ciemoties 29. jūnijā, tad ieteicams nolīgt taksometru un izmest nelielu līkumu. Aptuveni 60 kilometru attālumā no Bari atrodas Taranto pilsēta, kur iespējams vaigā skatīt superīgi līksmu un zibenīgi ātru itāliešu tautas deju tarantellu. Dejas pirmsākumi meklējami tā dēvētajā "tarantisma" kultā, kas par godu svētajam Pēterim viduslaikos bija izplatīts Taranto pilsētas apkaimē.

Kulta rituāls ir ļoti īpatnējs. Cilvēki ļauj sevi sakost tarantulām un pēc tam, lai pēc iespējas ātrāk izsviedrētu zirnekļa indi, metas ārprātīgi straujā dejā. Jāteic, ka šo rituālu vēl piekopj arī mūsdienās. Tiesa tikai nedaudzi kulta piekritēji rituāla laikā "draudzējas" ar indīgajiem zirnekļiem.

Mēļo, ka daži tautā ļoti populāri tarantellas dejotāji, lai sasniegtu vajadzīgo kondīciju, atļaujas lietot modernākus līdzekļus, proti, uzmundrinošas tabletes, kas pēc savas iedarbības esot līdzvērtīgas vismaz pāris tarantulu indes devai. Bet nospiedošais vairums jeb tā dēvētie ierindas dejotāji izlīdzas bez dopinga. Viņi tarantellu par godu svētajam Pēterim dejo ne mazāk trakulīgi kā zirnekļu sakostie un tablešu ēdāji.

Turpinājums pēc divām nedēļām, 28. jūnijā.

Apgāds "Jumava" laidis klajā jaunu grāmatu tik populārajā ceļojumu grāmatu sērijā "aiz apvāršņa" — "Pasaules salas latviešu klaidoņu acīm".

Grāmata tapusi kā atsevišķu stāstījumu kopums, kuru autori ir tādi populāri ceļotāji kā Māris Gailis, Ingūna Grīnberga, Mārcis Kalniņš, Pjotrs Kotovs, Juris Lorencs, Gunita Ozoliņa, Māris Puķītis, Pēteris Strubergs, Mārtiņš Šics un Ēriks Veits, savukārt visus šos stāstus kopā likusi Kristīna Blaua. Grāmata veltīta Jānim Vaišļam – pasaules apceļotājam un "Pasaules latviešu klaidoņu brālības" goda biedram.

Pēc ar Latvijas Ģeogrāfijas biedrības prezidenta Dr.geol Ivara Strautnieka domām šīs grāmatas autori sniedz savu priekšstatu, redzējumu un izjūtas par kādu no pasaules salām. No viņu snieguma mūsu iztēlē paveras gan salu ainavas, gan arī priekškars uz pašu salinieku dzīves ikdienu. Tikai no šiem dažiem stāstiem vien jau ir noprotams, cik liela ir salu daudzveidība un cik tās ir atšķirīgas viena no otras. Gluži kā cilvēki, katra no tām ir unikāla. Tāpat arī katrs cilvēks redz un izjūt salu savādāk.

Dažādu zinātņu nozaru speciālisti tās var klasificēt pēc atšķirīgiem kritērijiem. Tomēr, šķiet, ka ārpus ģeogrāfu, ģeoloģu, arheologu, biologu vai vēl citu zinātņu nozaru pārstāvju klasifikācijām ir vēl kādas citas salas, kuru kritērijs ir ļoti cilvēcisks. Tās ir mīlestības saliņas. Mans novēlējums ir katram lasītājam atrast savu mīlestības saliņu gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē, tā Ivars Strautnieks.

Grāmatas svinīgā prezentācija notiks 10. jūlijā, pulksten 19 Alojas kultūras namā. Ikgadējās "Pasaules latviešu klaidoņu brālības" saieta ietvaros.

No 13. jūnija šī grāmata ir nopērkama arī visās Latvijas grāmatnīcās.