Hapaka grāvis ir Daugavas kreisā krasta pieteka, kas sākas Babītes mežos un plūst cauri Spilves pļavām. Kopumā grāvis ir 25 kilometrus garš, taču mūsu eksperimenta ietvaros izbraucām maršrutu pa platāko grāvja lejteci un Beķera grāvi aptuveni 11 kilometru garumā.
Par starta vietu izvēlējāmies grāvja atzaru Spilves lidlauka rietumu malā ar piebraukšanu pa Dzirciema ielu. Aizripot līdz pašam grāvim gan neizdodas, jo ceļa beidzamo posmu rotā uzraksts "Privātīpašums". Te pie garāžu kooperatīva arī atstājam automašīnu (karte), piepumpējam dēļus un aptuveni 600 pēdējos metrus ejam ar kājām, airi rokā un dēlis pār plecu.
Grāvja sākums ir samērā aizaudzis un sekls, tomēr nolemjat startēt tepat, jo SUP dēļa iegrime ir niecīga, zemākais punkts ir mazas spuriņas astes galā. Drīz vien arī esam ārā no zālēm un netraucēti slīdam uz priekšu, vērojot te dabu, te savdabīgo mazdārziņu apbūvi grāvja krastos.
No kādas Hapaka grāvja standartiem sakoptas sētas pa vārtiņiem uz laipiņas iznāk iededzis kungs un cieši veras mūsos. Mulsumu kliedēju, padodot labasdienas, taču kunga sejā neizkustās ne muskulītis. Pēc atkārtotas sveicināšanas vīrs knapi manāmi pamāj ar galvu un turpina mūs nopētīt. Seniors pavada mūs ar skatienu tik ilgi, kamēr vien esam viņa redzamības zonā.
Esam nonākuši Hapaka sazarojuma vietā. Lai gan saprotam, ka nāksies divas reizes mērot to pašu ceļu, nolemjam tomēr pirms došanās Daugavas virzienā griezt pa kreisi un izpētīt Hapaku Kleistu virzienā.
Te iramies gar niedru laukiem. Kreisajā pusē ir arī dārziņi, bet atstatus no krasta, tāpēc būdu apbūve pārsvarā nav redzama. Kādā vietā šķērsām grāvim ar nelielu iegrimi redzama nostiepta aukla, iespējams, maluzvejnieku tīkls. Dažus desmitus metru tālāk pie koka laipiņas krastā redzama piepūšamā laiva. Braucot atpakaļ gar šo pašu vietu, laiva jau atrodas ūdenī un uz laipas sēž trijotne iedegušām sejām. Aukla ir pazudusi.
Atgriežoties pie maršruta, drīz nonākam līdz Bolderājas dzelzceļam. Pirms tilta grāvis paliek sekls, taču joprojām izbraucams. Turpretim pēc tam, kad esam no apakšas izpētījuši tilta konstrukcijas, grāvis kļūst plats un rāms, krastos niedru lauki ar nedaudzām izbristām makšķernieku takām, bet ūdenī daudz dzelteno lēpju. Drīz skatam paveras sūkņu stacija, kas aizšķērso grāvi un nodrošina zemāku ūdens līmeni Hapaka augštecē. Piekļūt tai tuvumā traucē pārsimt metru garš posms ar blīvi saaugušām lēpēm.
Atgriežamies atpakaļ grāvju sazarojuma vietā un iramies Daugavas virzienā, brīžiem cīnoties ar pretvēju. Labajā krastā vērojama savdabīgā mazdārziņu apbūve, kreisajā – niedru lauki. Runājot par apbūvi – tur ir ko redzēt. Dažas būdiņas uzslietas tieši krastā ar savu laipu, kādai apšaubāma skata celtnei pat ielikts milzīgs pakešu logs ar skatu uz Hapaku. Citiem ērtai vakarēšanai un makšķerēšanai ar baudu krastā iznests pat dīvāniņš. Cits savu stūrīti izrotājis ar krāsainiem gleznojumiem vai paklāju pie žoga.
Kamēr daļa šo improvizēto vasarnīcu ir acīmredzami aizlaistas un sašķiebušās, šur tur redzams, ka ir pieliktas rūpīgas rokas – teritorijās ir pļauti mauriņi, zied puķes un ir iekoptas dobes.
Hapaks pamazām paliek platāks, un esam nonākuši līdz veca tilta paliekām. No ūdens slejas koka balsti. Vēl pirms aptuveni desmit gadiem šajā vairākus desmitus metru platajā Hapaka vietā uz pāļiem bija arī sašķiebusies un sagāzusies koka virsma.
Laika ritumā Hapaks piedzīvojis arī citas būtiskas izmaiņas, ko nevar nepamanīt. Nesen uzbūvēts dzelzceļa atzars, kas no Bolderājas līnijas pāri niedru laukam stiepjas uz ostas teritorijām Voleros. Rezultātā Hapaka grāvi aizšķērso uzbērums, kuru drīz vien sasniedzam. Par laimi, inženieri ir parūpējušies par divām gana lielām caurtekām, caur kurām var brīvi izbraukt, ja uz dēļa notupjas ceļos.
Taču vēl pēc dažiem simtiem metru dēļus no ūdens tomēr sanāk izvilkt. Vietā, kur Hapaku šķērso Daugavgrīvas šoseja, virsūdens caurteku nav. Paķeram dēļus, nogaidām mirkli, kad nav automašīnu, un pēc īsa brīža jau atkal esam ūdenī un slīdam gar laivu garāžu kooperatīvu "Bolderāja-2". Tā kā mūsu mērķis nav braukt līdz Daugavai, bet izpētīt marginālākus ūdensceļus, nogriežamies pa labi uz Beķera grāvi.
Pēc Hapaka platās lejteces atkal atgriežamies mierīgākos ūdeņos. Pabraucam garām industriālai teritorijai, izbraucam zem Zilās ielas tilta, kur, šķiet, ir seklākā vieta visā maršrutā, jo dēļa astes spura vietām aizķeras aiz gultnes dibena. Toties tālāk atkal niedres, savdabīgās būves, makšķernieki un gulbju saime.
Te arī apskatām vienu no sakoptākajiem apbūves pleķīšiem Beķera krastā – cilvēki parūpējušies pat par apstādījumiem no riepām veidotās dobēs grāvja krastā. Kamēr to fotografējam, augstajā dēļu sienā atveras vārtiņi un iznāk saimniece. "Kas jums te patīk?" viņa vaicā.
Airējot tālāk, redzam, ka grāvis šķietami beidzas – priekšā krasts un niedres. Taču piebraucot tuvāk top skaidrs, ka tas ir tikai sašaurinājums un labajā pusē pa šauru, daļēji aizaugušu spraugu atkal ieslīdam plašākos ūdeņos. Arī Beķera grāvī sastopam veca koka tilta paliekas.
Nesteidzīgi iroties, drīz ar nožēlu konstatējam, ka ir sasniegts grāvja sākums. Brauciens ir galā. Esam noairējuši nepilnus 12 kilometrus nepilnās četrās stundās – nesteidzoties, fotografējot un brīžiem cīnoties ar pretvēju. Izkāpjam krastā un pa taciņu gar dārziņiem nonākam uz celiņa. Vēl pēc kādiem 100 metriem ir klāt autobusa pietura "Pagrieziens uz Voleriem" (karte).
Nolemjam, ka viens paliek pie SUP un gaida, bet otrs dodas uz starta vietu pakaļ automašīnai. Tad jau atliek tikai izjaukt airus, izlaist no dēļiem gaisu, sarullēt tos un sapakot somās. Ekspedīcija pa Hapaku ir izdevusies veiksmīga un interesanta. Secinājums – ir vērts!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!