Ceļojums laikā: Kā pagājušajā gadsimtā līgoja Latvijā  (3)

Jāņi ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin vasaras saulgriežos, dienā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Lai gan īsākā nakts parasti ir 21. vai 22. jūnijā, publiskas brīvdienas ir 23. un 24. jūnijā. Dienu pirms Jāņiem sauca par Zāļu dienu.

Jau vācu krustnešus un mūkus 12. gadsimtā, sasniedzot baltu zemju krastus, pārsteidza Jāņu svinētāji un vietējo iedzīvotāju nesaprotamā līksmība pie naktī liesmojošiem ugunskuriem. Pirmie bīskapi uzskatīja, ka šajā teritorijā dzīvojošie ir "tumši ļautiņi" un centās šos svētkus iznīdēt, taču līgošanas tradīcija izrādījās stiprāka par Dieva vārdiem, tāpēc kristīgajai baznīcai nācās iemācīties ar to sadzīvot. Interesanti, ka vēlāk baznīca pat jūnija vidū, pirms smagākā vasaras darbu cēliena – siena pļaujas, ieviesa savus svētkus - Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu, ko svin 24. jūnijā. Tomēr latviešu tradīcijas ar Jāni Kristītāju saistītas samērā maz.

16. - 17. gadsimtā naktī uz 24. jūniju Jāņu ugunskuri deguši visā Eiropā, sākot no Britu salām līdz pat Urāliem. Vēlāk daudz kur šī tradīcija aizmirsta. Par valstīm, kur arī svin vasaras saulgriežus, lasiet šeit.

Arī padomju laikos Jāņi bija gan aizliegti, gan atļauti - sākot no agrajiem padomju gadiem uzreiz pēc kara, kad attieksme pret latviešu lielākajiem svētkiem bija lojāla no oficiālās varas puses, mēģinot parādīt svētkus par kā tādu padomju tradīciju, piemēram, uzreiz pēc kara svētki tika pārsaukti par Līgo svētkiem. Vēlāk attieksme mainījusies vairākas reizes – bija aizlieguma periodi un laiks, kad vara pievēra acis uz svinēšanu. Tomēr, lai arī brīvdienu nebija, šos svētkus svinēja tik un tā.

Jau izsenis vārdi Jānis un Līga latviešiem bijuši populāri, bet padomju gados tos lika sevišķi bieži, lai svinēšana būtu pavisam "likumīga".

Atgūstot neatkarību, Latvijā Līgo vakars un Jāņi ir oficiāli svinamas dienas.

Tomēr, lai laiki būtu, kādi būdami, bez līgodziesmām, jāņuzālēm, alus un siera, kā arī dzīvās uguns nekad tie nav aizritējuši.