Pilnā sparā rit gada skaistākais un gaišākais laiks, kad kājas gluži vai pašas ved pie dabas un gribas smelties tās spēku visam nākamajam gadam, pieskarties veca ozola vai sirmas liepas raupji siltajai mizai un sajust to spēku caurstrāvojam augumu no pirkstu galiem līdz muguras smadzenēm. Tādēļ, konsultējoties ar Dabas retumu krātuves, Dabas aizsardzības pārvaldes un Latvijas valsts mežu speciālistiem un dižkoku pazinējiem, "Turismagids" iesaka brīnišķīgus kokus, ko apmeklēt.
Latviešu folklorā un mentalitātē kokiem vienmēr bijusi liela nozīme gan kā vietai, kur atpūsties, gan spēku smelties un sastapt Laimas māti vai Dieviņu. Sendienās birzīs esot svinēti svētki, kalpa ļaudis pie dižajiem ozoliem nāca rast mierinājumu un spēku grūtajos dzimtļaužu un kungu laikos, bet vēlāk latviešu saimnieki pie mājām stādīja ozolus, liepas un ošus, lai svētelim kur apmesties un pašiem paēna, kur atpūsties. Tieši tādēļ daudzi dižkoki atrodami vecu, mūsdienās bieži pamestu sētu pagalmos, vientuļi gaidot aizgājušos ļaudis atpakaļ. Tāpat spēcīgi noauguši ozoli atrodami lauku vidū, kur arāji tiem gadsimtiem aris apkārt, vēlāk launagu ēdot zem to kuplajiem zariem – tā kā šie koki nav varējuši sūdzēties par saules trūkumu, to resnums ir ievērojams.
Vai zinājāt, ka Latvijā atrodama arī veca priede, kuru raupjajā mizā iegravēti dziesmas vārdi, un ozols Kurzemē, kura dobumā, kā stāsta vietējie ļaudis, meža brāļi, "krievam nākot", savus ''medāļus'' noslēpuši?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
