Senču ozoli, gobas un priedes – dižkoki Latvijā, kur smelties spēku  (3)

Latviešu folklorā un mentalitātē kokiem vienmēr bijusi liela nozīme gan kā vietai, kur atpūsties, gan spēku smelties un sastapt Laimas māti vai Dieviņu. Sendienās birzīs esot svinēti svētki, kalpa ļaudis pie dižajiem ozoliem nāca rast mierinājumu un spēku grūtajos dzimtļaužu un kungu laikos, bet vēlāk latviešu saimnieki pie mājām stādīja ozolus, liepas un ošus, lai svētelim kur apmesties un pašiem paēna, kur atpūsties. Tieši tādēļ daudzi dižkoki atrodami vecu, mūsdienās bieži pamestu sētu pagalmos, vientuļi gaidot aizgājušos ļaudis atpakaļ. Tāpat spēcīgi noauguši ozoli atrodami lauku vidū, kur arāji tiem gadsimtiem aris apkārt, vēlāk launagu ēdot zem to kuplajiem zariem – tā kā šie koki nav varējuši sūdzēties par saules trūkumu, to resnums ir ievērojams.

Vai zinājāt, ka Latvijā atrodama arī veca priede, kuru raupjajā mizā iegravēti dziesmas vārdi, un ozols Kurzemē, kura dobumā, kā stāsta vietējie ļaudis, meža brāļi, "krievam nākot", savus ''medāļus'' noslēpuši?

Lūk, dižkoki ar teikām apvītu mūžu un maģisku spēku.

Šī dižā priede atrodas Vaidavas ezera dienvidu galā, iepretim Vaidavas ciemam, 50 metrus uz austrumiem no bijušajiem Zaķiem. Teika stāsta, ka to stādījuši zviedri – tāpēc arī otrs nosaukums Zviedru priede. Bet stādījuši viņi to neierasti, kājām gaisā, un šajā darbā piedalījies arī varenais karalis Kārlis XII. Šajā laikā zviedru karaspēks atkāpies un karalis teicis, ka, ja šādi stādīta priede augs, tad viņi reiz nāks atpakaļ.

Vecās priedes izmēri ir iespaidīgi un tie turpina pieaugt – Ansis Opmanis to izmērījis 2003. gada 2. novembrī, kad koka apkārtmērs bijis trīs metri, bet, kad Māris Zeltiņš to 2015. gada 11, jūlijā pārmērījis, priedes resnums jau bijis 3,18 metri.

Ja kokam nav kāda īpaša nosaukuma, to piešķir pēc tuvāko seno māju nosaukuma, skaidro Dabas retumu krātuves speciālisti.

Kauču priede ir tieši šāds gadījums. Tomēr ievērojama un īpaša tā ir ar to, ka raupjajai mizai izplēsts gabals un stumbrā vecā drukā ar nazi iegrebti dziesmas vārdi, kas tagad salasāmi daļēji:
˝ …c mīļotā / …ten līdzi cīņ… / … nāvīgo as… / …ņa mēs a… / …dz cietuši / … strādniek…˝ ("Nāc, mīļotā meiten, līdz cīniņā, ņem nāvīgo asmeni rociņā. Mēs daudz cietuši strādnieki.").
Pētnieki izteikuši versiju, ka šis dzejolis priedes stumbrā varētu būt iegravēts laikā no 1905. līdz 1918. gadam, kad Latvijai vēlās pāri revolūcija un Pirmais pasaules karš, zina stāstīt Latvijas valsts mežu speciālisti.

Dabas retumu krātuves pazīstamajam pārstāvim Guntim Eniņam par šo koku ap 2000. gadu devis ziņu Aldis Liepiņš, pašreizējais Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts. Dižkoku entuziastu grupa turp devusies un iemūžinājusi veco uzrakstu. Priede atrodas Strenču-Valkas šosejas kreisajā pusē, aptuveni kilometru aiz Strenču robežas, 140 metrus no šosejas, mežā, 400 metrus ZR no Kaučiem. Tās apkārtmērs, kad Guntis Eniņš to mērījis 2000. gada 29. aprīlī, bija 1,54 metri.

Koordinātas: 57.63225 25.737194 / 603728 6389097

Latvijas meži ik pa laikam pārsteidz ar atradumiem, kas liek brīnīties pat pieredzējušiem mežkopjiem. Tā reiz gadījies Latvijas austrumu pierobežā – Ziemeļlatgales mežsaimniecībā netālu no Istras upes, kur atklāts dižakmens un 200 gadu veca ozolu audze, teikts Latvijas valsts mežu izdevumā "Koki un akmeņi". To atklājis Ludzas iecirkņa vadītājs Aleksandrs Semeņuga dziļā egļu biezoknī – krietnu gabalu aiz Zilupes uz Lauderu pusi iezīmējusies lielu ozolu aleja. Nostāsti vēsta, ka ozolus gar ceļu malām šai pusē likuši stādīt poļu muižnieki, kas tolaik saimniekoja Latgalē. Tā varētu būt radusies arī audze gar Istras upi, kuras vecums ir ap 220 gadiem, bet koku apkārtmērs ir no 2,40 līdz 3,80 metriem. Tomēr tiem šeit ir grūti cīnīties ar ātraudzīgajām apsēm un augstajām eglēm. Pētot dokumentus, Latvijas valsts mežu speciālisti noskaidrojuši, ka kādreiz te bijušas parkveida pļavas ar ozoliem. Tagad tur ir Eiropas Savienības aizsargājams biotops. Turklāt zinātnieki secinājuši, ka pēkšņa apkārtējo koku izciršana vecajiem ozoliem varētu kaitēt, tāpēc pašlaik viss atstāts kā ir.

Tomēr šie nav vienīgie lielie koki tuvējā apkaimē. "Pašā Istrā mums ir nepārbaudītas ziņas par diviem ozoliem Istras muižas parkā. Vēl ir liepas, lapegles, bet nekas izcils. Toties Guntis Eniņš 2007. gadā ir samērījis 15 ozolus (apmērā no 3,38 līdz 5,70) Istras labajā krastā pie bijušajiem Padariem. Pie tiem neesmu bijis... Nez vai kādam (izņemot mums līdzīgos dullos) būs diža interese par tiem," stāsta Māris Zeltiņš no Dabas retumu krātuves.

Tomēr viņš min Istras gobu, kas esot vieglāk atrodama un izcili skaista. Tā ir dižākā gan resnumā, gan augumā vismaz Latvijā, pārdzīvojusi gobu mēri vai drīzāk ir imūna pret to. Kokam ir ap 200 gadu, par ko liecina līdzās esošā 19. gadsimta muiža un tās apstādījumi ar senām liepu rindām un citiem dižkokiem. Istras jeb Vezslabadas muiža ir 19. gadsimtā celta ēka ar plašu atpūtas parku Istras ezera Panu salā, kur tikušas stādītas retas koku šķirnes un nometināti zivju gārņi. Muiža bijusi slavena ar savu izcilo dārznieku un mākslinieku pulcēšanās vakariem. Tagad muižas teritorijā izkārtojies pansionāts. Istras ezers un salas ir dabas liegums, kur var vērot daudzas putnu sugas, teikts "Vietas.lv".

Dižās gobas, kas atrodas aptuveni 100 metrus no pansionāta, apkārtmērs pēc Anša Opmaņa 2015. gada 24. jūnija mērījumiem ir 6,22 metri un augstums 29 metri. Guntis Eniņš par to rakstījis arī savā grāmatā par dažādiem Latvijas dabas dārgumiem grāmatā ˝Nezināmās Latvijas˝ (302-303 lpp).

Koordinātas ozoliem: 56.295232 27.976459 / 746033 6246046 līdz 56.300861 27.979750 / 746200 6246684.

Aptuvenas koordinātas liepai: 56.248467, 27.975820

Vārpu ozols meklējams Kurzemē, Usmas pagastā."Pirmo reizi tur biju 2005. gada 16. jūlijā. Vārpu māju saimniece toreiz stāstīja, ka pēc kara mežabrāļi ozola spraugā vai dobumā esot paslēpuši savas medaļas un ordeņus. Precīzāk nezinu. Cik tur patiesības," stāsta Māris Zeltiņš. Nu jau Vārpu mājas esot pasen pamestas.

Ozols pēc pēdējiem mērījumiem, ko veicis Zeltiņš 2016. gada 25. martā, ir 6,5 metri, kas nozīmē, ka kopš 2003. gada mērījuma tas kļuvis gandrīz pusmetru resnāks (toreiz tā apkārtmērs bija 6,02 metri, bet 1978. gadā vien 5,25 metri).

Iepriekš par Latgales dižāko ozolu uzskatījām Saliešu ozolu Turku pagastā. Tā apkārtmērs pēc Anša Opmaņa 2006. gada 4. aprīlī veiktajiem mērījumiem bija iespaidīgs – 7,37 metri. Taču 2014. gada maijā pētnieki to atraduši jau galīgi nokaltušu un apkritušiem zariem.

Nu dižākā Latgales koka gods pieder Orenīšu ozolam Nagļu pagastā ar apkārtmēru 6,90 metri (Ansis Opmanis 23.06.2014).

Tas aug interesantā vietā salas austrumu malā, lielā Nagļu zivjaudzētavas dīķa vidū. Gājiens uz salu vien ir ko vērts!

Pa ceļam uz šo vietu vērts apskatīt iespaidīgos Lubāna mitrājus un jauko, 800 metrus garo Teirumnieku purva taku. Par to vairāk lasiet šeit.

Saliešu ozols: 56.6992179 26.9916599 / 683168 6287903
Orenīšu ozols: 56.5056451 26.2683966 / 639608 6264664

Kvēpenes dižozols, ko mēdz dēvēt arī par Upuru ozolu vai Satekles ozolu, visticamāk, stilizēti bija attēlots uz piecu latu banknotes. Tas atrodas sešus kilometrus no Cēsīm, Raiskuma pagastā, Pārgaujas novadā, blakus Kvēpenes pilskalnam, kur reiz atradusies varenā Rūsiņa pils. Mūsdienās tur iekārtota dabas taka.

Teikas vēsta, ka šis bijis ozols, kur ļaudis senos laikos upurējuši dieviem un ziedojuši arī naudu, savukārt teikās aprakstīts, ka zem ozola sākusies eja, pa kuru 13. gad¬simta sākumā aplenkuma laikā Kvēpenes pilij esot piegādāta pārtika. Vairāk par to lasiet šeit.

Šis ir visai varens koks – tā augstums pārsniedz 20 metrus, bet apkārtmērs – sešus metrus. Tas ir arī lielākais ozols Gaujas nacionālajā parkā. Kvēpenes dižozols ir starp 20 dižākajiem Latvijas ozoliem.

Koordinātas: 57.2776969, 25.1800724

Latvijas slavenākais dižozols ir Kaives Senču ozols Tukuma novada Sēmes pagastā, ko viegli atrast, jo tas savu zaļo vaiņagu izpletis pavisam netālu no ceļa un visur izvietotas norādes interesentiem. Tas ir resnākais koks Latvijā un Baltijā, kā arī 11. resnākais visapjomīgākais ozols Austrumeiropā. Tāpat to uzskata par vecāko koku Baltijā, teikts LVM izdevumā "Koki un akmeņi". Pēc tur pieejamajām ziņām koka apkārtmērs ir 10,4 metri – lai to aptvertu, rokās jāsadodas deviņiem pieaugušiem cilvēkiem.

Šī, visticamāk, bijusi sena svētvieta. Apkārtnē dzīvojošie ļaudis vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusē uzskatījuši, ka pirms tālāka ceļa jādodas pie ozola, lai brauciens izdotos.

Jāpiebilst, ka pašlaik gan tā kuplums vairs nav tik iespaidīgs, jo pagājušā gadsimta 20. gados zibens saspēris ozola galotni, bet 1990. gadā nolūzusi puse ozola zaru. Patlaban saglabājies tikai viens zars, taču, neskatoties uz to visu, ozols joprojām turpina augt.

Pētnieki uzskata, ka Kaives ozols ir apmēram 1000 gadu vecs, lai gan dižkoku speciālists Guntis Eniņš šo teoriju savā jaunākajā grāmatā apšauba, sakot, ka Latvijā diez vai ir koki, kas vecāki par 500 – 600 gadiem.

Koordinātas: 57.064504, 23.025469

Piloru (Piļāru, Piļoru) ozolu birzs ir viena no retajām tīrajām ozolu audzēm Latvijā. Tā atrodas Ežezera krastā, Piļoros. Ozolu audze ir valsts aizsardzībā no 1928. gada, teikts vietnē "Visitlatgale".

Ozoliem ir aptuveni 200 gadu. Piļoru ozolu audze meklējama Ezernieku – Andzeļu ceļa malā. Tā ieskauj vienu no neskaitāmajiem Ežezera līčiem. Tur izveidots neliels auto stāvlaukums, taka, uzstādīts informatīvais stends un izveidota atpūtas vieta, kur ozolu pavēnī atvilkt elpu, pie ezera ir laipa, no tās paveras skats uz Ežezera ziemeļdaļas līci un salām. Jāpiebilst, ka Ežezers ir salām un pussalām bagātākais ezers Baltijā.

Turpat netālu, ezera rietumu galā pie Andzeļiem, ir arī skaista vecu liepu aleja. Piloru ozolu audze un Andzeļi atrodas Rāznas nacionālajā parkā.

Aptuvenas koordinātas: 56.186258, 27.617192