Ar moci apkārt Latvijai: iepazīstam Vidzemes pierobežas mazzināmos objektus

Fonda "1836" misija ir izveidot tieši 1836 kilometrus garu taku apkārt Latvijai par godu valsts simtgadei 2018. gadā. "On The Way of Freedom" kustības dalībniekiem šajā projektā ir uzticēts izveidot enduro motociklu maršrutu, atklājot Latvijā vēl nezināmas vietas un takas, kas sasniedzamas pašmāju un ārvalstu motoceļotājiem.

Video par projekta mērķiem un filozofiju:

Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts tiks sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem. Ceļu paredzēts izveidot divos gados. Pirmais brauciens norisinājās maija beigās, kad no Rīgas devāmies uz Ainažu pusi un turpinājām ceļu pulksteņrādītāja virzienā. Par iepriekšējo posmu gar Vidzemes jūrmalu lasiet šeit.

"On The Way of Freedom" motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veidos Andis Pikāns, kura pārziņā ir ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Renārs Kārkliņš, kurš iemūžina maršrutu videomateriālos, un Jānis Rozītis, kurš rūpējas par motociklu tehnisko stāvokli.

Papildus enduro maršrutam "1836" fonds ir uzsācis gājēju ceļa veidošanu un organizēs automašīnu un riteņbraucēju taku iezīmēšanu. Vairāk par fondu "1836" iespējams uzzināt mājaslapā.

Mazsalaca - Ķirbēnu muitas punkts - Arakste - Zviedru akmens Urgas purvā - Salacgrīva

"Vētra, kas izjaukusi mūsu otrās ekspedīcijas plānus, bija aiztraukusies, un agrā svētdienas rītā beidzot ceļš turpinājās. Moči bija apgreidoti ar Akrapovič klusinātāja elementu, kas jūtami uzlaboja jaudas un skaņas kvalitāti. Haskiji, kā mēs dēvējam močus, priecīgi šķēla dzestro rīta gaisu un dega nepacietībā no asfalta seguma ātrāk nonākt uz grants un meža ceļiem, kas arī ir to īstā stihija. Komandai pievienojies Jānis Rozītis, kuru, kā paši smejam, jātur tālāk no magnētiem, citādi tie varētu pievilkties, jo Jāņa kaulus vēl aizvien kopā satur metāla kronšteini. Jānis uz enduro moča atgriezies pēc ilgākas pauzes, bet spriedām, ka visam jābūt kārtībā.
Pa ceļam uz Ipiķiem, miestā Vērsis, piestājām pie vecajām dzirnavām, kur izpētījām kartes un nospraudām aptuvenu dienas plānu.

Uz Ķirbēnu ceļa, kas ved vecā muitas punkta virzienā, vietām bija saglabājies vēsturiskais bruģa segums. Ceļi bija pielijuši un slideni, daudzviet kustību apgrūtināja nolauztie koki un zari, kas sakrituši pēc vakardienas vētras. No Ķirbēnu muitas punkta nenocietāmies un četrus kilometrus braucām pa veco dzelzceļa līniju, kur pielijušajā mežā uz slidenajām sliežu koka konstrukcijām bieži nācās piedzīvot kritienus.

Ap pusdienas laiku ieripojām mistiskā, izmirušā vietā ar nosaukumu Arakste. 19. gadsimta sākumā būvētais barona fon Strika muižas komplekss bija izdemolēts un no kādreiz iespaidīgā muižas kompleksa bija saglabājusies vien klēts un muižas staļļi.

Braucām ziemeļu virzienā, kur kartē uz robežas atzīmēts Urgu (Asaru) Zviedru akmens. Ceļš izbeidzās pie rudzu lauka un, lai nokļūtu līdz akmenim, talkā bija jāņem GPS koordinātes un Garmin navigators. Tas rādīja, ka jābrien ar kājām pa Urgas purvu aptuveni 900 metrus. Pēc īsas apspriedes nolēmām atrast akmeni, ejot kājām. Spītējot purvam, piesmeltiem zābakiem, milzīgiem odu un mušu mākoņiem, beidzot to ieraudzījām uz robežstigas. No internetā atrodamajām koordinātēm tas bija teleportējies par 200 metriem tālāk, kas meklēšanu padarīja sarežģītāku, bet arī interesantāku.

Braucām ar'! Kultūras namā paspējām ierasties tieši pirms koncerta, dalījāmies iespaidos par ceļā pavadīto dienu un priecājāmies par lielisko atmosfēru.

Jānim diemžēl sāpes acī progresēja, un tas nozīmēja, ka jābrauc uz Rīgu, lai to ārstētu.
Mēs ar Renāru un "1836" komandu savukārt izbaudījām lielisku saulrietu jūras krastā un iekārtojāmies palikšanai netālajā viesu namā "Bērziņi", kur ģitāras skaņu un dziesmu pavadījumā viena no gada īsākajām naktīm paskrēja nemanot. Sauli pamodinājuši, paši devāmies gulēt, lai uzkrātu spēkus nākamajai ekspedīcijas dienai.

Salacgrīva - Unguriņi - Pīkas kalns - Naukšēni

Jūras šalku pamodināti, posāmies, lai turpinātu iepriekšējā dienā iesākto. Gaisā jau bija jūtama tveice un brauciens līdz Lodes pagasta paskrēja zāļu pļavu piepildīto smaržu reibonī.
No Lodes mums izdevās atklāt meža taku, kura izveda uz P17 ceļa pie Unguriņiem. Ceļš slavens kā viens no Baltijas ceļa posmiem. Kartēs dubļainā, meža tehnikas izdangātā taka pat nebija uzrādīta. Tomēr tā atbilst visiem enduro standartiem un ar attiecīgu tehniku bija izbraucama.

No Unguriņiem gar pašu robežu pa stigām braucām Pīkas kalna (105 metri) virzienā. Kalns varētu būt augstākais kalns pierobežā Ziemeļvidzemē un varbūt pat visā Latvijas robežas teritorijā.

To meklēdami, iebraucām Oliņu mājās, kur laipnā saimniece Anita labprāt izstāstīja ceļu un aicināja iedzert kafiju. Izrādījās, ka Anita pati jaunībā bijusi aktīva motobraucēja, ar Iž Plaņeta kopā esot aizvadīti 16 gadi. Viņas vīrs, kurš nesen aizgājis citā saulē, bijis viens no Naukšēnu motokluba biedriem un regulāri piedalījies motokrosos. Tagad Anita viena pati apsaimnieko 20 hektārus aramzemes un 20 piena govis, slaucot tās ar rokām. Saimniecībā palīdz mazbērni, vilku sugas suns Hūberts, kurš noķēris 17 jenotus un četras lapsas, kā arī runcis Barons. Par dzīvi Anita nežēlojās, bija dzīvespriecīga un pārliecināta, ka katrs Latvijas laukos var atrast darbu, tikai nevajagot sēdēt uz krāsns un bieži skatīties televizoru.

Pirms Pīkas kalna mūs ceļā pārsteidza spēcīgs negaisa lietus, vienā mirklī izmērcējot līdz ādai.

Pa pielijušo, mālaino taku lēnām uzbraucām virsotnē, no kuras pavērās iespaidīgs skats uz Vidzemes augstieni. Dīvaini gan šķita tas, ka puse tik, mūsuprāt, svarīgā, kultūrvēsturiskā objekta bija ciniski norakta, atstājot vien izstrādātu karjeru, kas nolemti dus kalna pakājē.
Kalna galā arī atrodama robežzīme jeb kupica no cara laikiem ar atzīmēm tajā.

Pa interesantu, līkumainu zemes ceļu nokļuvām Naukšēnos, kur iepazināmies ar vietējo vīndari Jāni. Jānis pārņēmis uzņēmumu pēc tēva nāves pirms diviem gadiem un ar pārliecību raugās nākotnē. Pēdējos gados atjaunotas vecās dzirnavas un ledus pagraba ēkas, kurās izveidotas ražošanas telpas cidoniju, ābolu vīnu un sidru gatavošanai. Ulmaņlaikos ledus pagrabs bijis nozīmīga alus brūža daļa, tajā visu vasaru uzglabāti ziemā no Rūjas upes atvilktie ledus gabali. Naukšēnu vīna darītava tagad var lepoties ar labiem panākumiem valsts līmenī, pārņemot stafeti no alus darītavas, kura bijusi slavena līdz pagājušā gadsimta 70 gadiem.

Tādus, lūk, veiksmes stāstus mēs satikām šoreiz Latvijas ziemeļu pierobežā, un ceram, ka tie turpināsies."

Turpinājums pēc divām nedēļām – 5. jūlijā.