Korfu salas apskate dienas laikā — brīnumi un noslēpumi latviešu klaidoņa acīm  (1)

Pirmo fragmentu par Venēciju lasiet šeit.

"Nākamajā dienā "Costa Fascinosa" jau agri no rīta tuvojās vēl miegā snaudošajai Korfu jeb Kerkiras salai. Vispirms pie dūmakainā apvāršņa parādījās Jonijas jūras daiļavas aprises. Nedaudz vēlāk acu priekšā iznira saules apmirdzētas klintaines, kuru fascinējošo izskatu greznoja pie tēraudpelēkām nogāzēm pielipuši sniegbalti māju puduri.

Tuvplānā Kerkira izskatījās vēl pievilcīgāka, jo bija ļāvusies sevi izdaiļot ar omulīgiem koši ziliem līcīšiem, mūžzaļu olīvkoku un slaidu ciprešu birztalām. Līdz ostas vārtiem mūs par velti aizvizināja vietējais shuttle bus. Tālāk līdz pilsētas centram bijām iecerējuši nokļūt ar sabiedrisko transportu. Diemžēl no autobusa, kuram saskaņā ar pieturvietā novietoto sarakstu pēc pāris minūtēm vajadzētu doties uz pilsētu, ne miņas. Pamanot mūsu sarūgtinātās sejas, netālu stāvošo vīrieti pārņēma līdzjūtība, un viņš tūlīt pat metās palīgā. Gluži kā profesionāls basketbola tiesnesis sakrustoja krūšu augstumā rokas un izteiksmīgi norādīja uz pāri ielai garā rindā stāvošajiem taksometriem. Tā kā šis žests internacionālajā basketbola valodā nozīmē spēles beigas, tad tūlīt pat arī bez vārdiem kļuva skaidrs, ka sabiedrisko transportu nav ko gaidīt un ir jāsteidz pēc taksometra. Te nu jāatzīst, ka šis piespiedu kārtā izvēlētais variants izrādījās reti veiksmīgs. Pirmkārt, nolīgtā taksometra vadītājs, vārdā Jurijs, par pieņemamu cenu apņēmās ne vien aizvest līdz vecpilsētai, bet arī parādīt interesantākos uz salas esošos tūrisma objektus. Otrkārt, Jurijam piemita ne vien izveicīga braucēja, bet arī zinoša gida talants. Piedevām šoferim tik ļoti iepatikās vārda latviskais variants, ka turpmāk lūgšot, lai visi viņu dēvējot nevis par Juriju, bet gan par Juri.

Sākšu ar Veco cietoksni jeb Palaio Frourio. Pirmie par pilsētas aizsardzību, ierīkojot uz jūrā izvirzīta zemesraga primitīvus nocietinājumus, parūpējās bizantieši. Viņu iesākto darbu vēlāk turpināja nākamie salas saimnieki, līdz venēcieši 16. gadsimta vidū uzcēla varenu, ar bieziem mūriem un no sauszemes puses ar platu aizsarggrāvi apjoztu cietoksni. Tiem laikiem Palaio Frourio izcēlās ar lielu drošību. Ne velti osmaņu turki to nosauca par "nepakļāvīgo", jo pamatīgi nocietināto fortu tā arī vairāku gadsimtu garumā nespēja ieņemt. Staigājot pa cietokšņa iekšējo teritoriju, būves varenums bija jūtams vai ik uz soļa. Neizdzēšamu iespaidu radīja senlaicīgie lielgabali, milzīgā bāka, britu valdīšanas laikā garnizona vajadzībām celtā Sv. Georga baznīca un brīnišķīgā panorāma, kas no cietokšņa augšējās terases pavērās uz jūru un vecpilsētu. Ne mazāk interesanta izvērtās Jaunā cietokšņa jeb Neo Frourio apskate, kuru, pastiprinot pilsētas fortifikāciju, venēcieši uzbūvēja divdesmit deviņus gadus pēc Vecā cietokšņa nodošanas ekspluatācijā.

No salas ziemeļaustrumu krasta, kur izvietojas vietējais tirgus un autobusu stāvlaukums, venēciešu inženiera Frančesko Viteli (Francesco Vitelli) projektētais Jaunais cietoksnis mums atgādināja noslēpumainu, uz Sv. Marka kalna klinšainās terases notupušos milzi. Atlika vien kasē nopirkt biļetes un, izmantojot Dienvidu vārtu ieeju, doties izpētīt, ko tad noslēpumainais milzis slēpj savā vēderā.

Vispirms pabijām izstāžu zālē, kur varēja apskatīt daiļus, dažādos laikmetos salinieku darinātus keramikas izstrādājumus. Pēc tam minūtes piecpadsmit pa daudzām jo daudzām klints akmenī veidotām trepēm un galerijām kāpām arvien augstāk, līdz atģidāmies uz pelēkā milža muguras. No šejienes gluži kā no putna lidojuma mums tika dota iespēja aplūkot pilsētu un tuvējo, ar baltām jahtām un koši krāsotiem kuģīšiem pildīto jūras līci. Atvadījāmies no Neo Frourio un vienlaikus arī no Korfu salas pie cietokšņa galvenajiem vārtiem, kurus abpus greznoja skaistas spārnotu lauvu figūras. Tā kā pirms ceļojuma jau biju šo to par venēciešiem palasījis, tad promejot varēju sievai padižoties ar savām zināšanām. Proti, lauvas ar spārniem ir attēlotas Venēcijas ģerbonī un par godu Venēcijas patronam Sv. Markam tiek dēvētas par Sv. Marka lauvām. Un nav nekāds brīnums, ka šīs lauvas grezno Jauno cietoksni, jo sala aptuveni četri simti gadus atradās venēciešu pakļautībā."

Turpinājums pēc divām nedēļām, 12. jūlijā.

Apgāds "Jumava" laidis klajā jaunu grāmatu tik populārajā ceļojumu grāmatu sērijā "aiz apvāršņa" — "Pasaules salas latviešu klaidoņu acīm".

Grāmata tapusi kā atsevišķu stāstījumu kopums, kuru autori ir tādi populāri ceļotāji kā Māris Gailis, Ingūna Grīnberga, Mārcis Kalniņš, Pjotrs Kotovs, Juris Lorencs, Gunita Ozoliņa, Māris Puķītis, Pēteris Strubergs, Mārtiņš Šics un Ēriks Veits, savukārt visus šos stāstus kopā likusi Kristīna Blaua. Grāmata veltīta Jānim Vaišļam – pasaules apceļotājam un "Pasaules latviešu klaidoņu brālības" goda biedram.

Pēc ar Latvijas Ģeogrāfijas biedrības prezidenta Dr.geol Ivara Strautnieka domām šīs grāmatas autori sniedz savu priekšstatu, redzējumu un izjūtas par kādu no pasaules salām. No viņu snieguma mūsu iztēlē paveras gan salu ainavas, gan arī priekškars uz pašu salinieku dzīves ikdienu. Tikai no šiem dažiem stāstiem vien jau ir noprotams, cik liela ir salu daudzveidība un cik tās ir atšķirīgas viena no otras. Gluži kā cilvēki, katra no tām ir unikāla. Tāpat arī katrs cilvēks redz un izjūt salu savādāk.

Dažādu zinātņu nozaru speciālisti tās var klasificēt pēc atšķirīgiem kritērijiem. Tomēr, šķiet, ka ārpus ģeogrāfu, ģeoloģu, arheologu, biologu vai vēl citu zinātņu nozaru pārstāvju klasifikācijām ir vēl kādas citas salas, kuru kritērijs ir ļoti cilvēcisks. Tās ir mīlestības saliņas. Mans novēlējums ir katram lasītājam atrast savu mīlestības saliņu gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē, tā Ivars Strautnieks.

Grāmatas svinīgā prezentācija notiks 10. jūlijā, pulksten 19 Alojas kultūras namā. Ikgadējās "Pasaules latviešu klaidoņu brālības" saieta ietvaros.

No 13. jūnija šī grāmata ir nopērkama arī visās Latvijas grāmatnīcās.