Lidojums uz deviņdesmito gadu sākumu – mulsinošā Moldova. Annas Žīgures ceļojuma piezīmes

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā kāds angļu žurnālists pēc Latvijas apciemojuma bija uzrakstījis tā: latvietis ir cilvēks, kurš, nonācis krustceļā, ilgi prāto, uz kuru pusi doties, un tad ātri nolemj doties uzreiz uz abām pusēm. Tolaik man tas likās smieklīgi un nedaudz aizvainojoši, bet, ceturtdaļgadsimtu vēlāk nonākot Moldovā, kas, pēc statistikas rādītājiem, ir Eiropas nabadzīgākā valsts, sapratu Rietumu žurnālista toreizējās sajūtas. Moldāvija joprojām stāv krustcelēs un prāto, kādā virzienā doties. Tas ilgst jau vairāk nekā divdesmit gadus.

Par laimi, Moldovā šobrīd neviens neķeras pie ieročiem, bet ļoti jūtamas ir daudzas garīgās frontes līnijas, savstarpējās cīņas, kas skalda partijas, kam, šķiet, nav citu interešu kā pašu un savējo bagātība. Kādi atklāti cīnās par personīgo labumu, cits skaidro, ka aizstāv demokrātiju, cits grib pievienoties Rumānijai, vēl cits atbalsta ciešāku sadarbību ar Krieviju. Lielākā daļa negrib neko, jo netic, ka kaut kas varētu mainīties.

Samulsums – šis vārds laikam visprecīzāk izsaka sajūtas, ko pārvedam no Moldovas, kurp devāmies pēc vairākkārtēja Saeimas deputātes juristes Ineses Birznieces aicinājuma. Inese Latvijā no ASV atgriezās jau 1990. gadā, lai palīdzētu Tautas frontes preses centrā. Tagad viņa piedalās ES projektā, balstot Moldovas likumu pietuvināšanu ES standartiem.

Pirms braukšanas sazinājos ar dzejnieku Leonu Briedi, lūgdama padomu, ko apskatīt un ar ko satikties. Viņa sieva Marija ir no Moldovas, un, pateicoties šim pārim, Moldova, vai kā padomju laikos teica – Moldāvija, tās tauta, literatūra un kultūra kļuva latviešiem tuvāka.

Ejot pa Kišiņevas ielām, skatoties uz ēkām un braucot pa ceļiem, kur abās pusēs aug valriekstu koki, paliek iespaids, ka pulksteņa rādītāji apstājušies pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Šajā zemē visā kailumā var ieraudzīt, ko ar cilvēkiem izdarījis padomju okupācijas pusgadsimts. Tomēr, neskatoties uz visu, ir vērts iepazīties ar šo daudz cietušo tautu, kas mūsdienās joprojām meklē savu nozagto identitāti.

Vai moldāvi ir rumāņi vai moldāvi ir moldāvi? Atbilde uz šo, it kā vienkāršo, jautājumu sagādā grūtības. 1939. gadā noslēgtā Molotova–Ribentropa līguma slepenais protokols nodrošināja, ka PSRS ietekmes sfērā nonāca Besarābija (Moldova), kas no 1812. līdz 1918. gadam piederēja Krievijai, un arī Ziemeļu Bukovina, kas līdz 1918. gadam piederēja Austroungārijai.

"Tikusi galā" ar Baltijas valstīm, 1940. gada jūnija beigās PSRS pieprasīja, lai Rumānija atdod šīs teritorijas. Ultimāts bija pēkšņs un agresīvs, un divu dienu laikā rumāņu karaspēkam nācās atkāpties.

Līdz tam tagadējie moldāvi apzinājās sevi kā rumāņus. Ja arī valoda, ko runāja, bija izloksne, tomēr tā bija rumāņu valoda. Līdz ar padomju varu mainījās valodas nosaukums no rumāņu valodas uz moldāvu valodu, turklāt jau 1941. gadā latinicas alfabēts pēc īpaša Staļina dekrēta tika aizstāts ar kirilicu. No tā atbrīvojās tikai pēc 1989. gada 31. augusta. Toreiz Moldāvijas PSR Augstākā Padome apmēram viena miljona cilvēku lielās demonstrācijas ietekmē bija spiesta pasludināt rumāņu valodu par oficiālo Moldovas valodu.

Tiesa, kirilicas alfabēts nav miris, tas saglabāts separātiskajā Piedņestras Moldāvijas republikā, kur, neraugoties uz daudzajām jaunbūvēm un varenajiem dažādu karu monumentiem, laiks apstājies vēl senāk nekā "īstās" Moldovas pusē. Diemžēl šī ideja par "valsti", neatkarīgu no Moldovas, prasīja upurus –1992. gadā no 2. marta līdz 21. jūlijam tur notika bruņotas sadursmes, ko piedņestrieši dēvē par nacionālo karu pret agresoru. "Agresors" bija Moldova. Tagad uz robežas "mieru uztur" Krievijas karavīri.

Piedņestras Moldāvu republika pašpasludinājās par neatkarīgu, bet to nav atzinusi neviena valsts. Tiesa, Čečenija un Abhāzija te atvērušas konsulātus. Šim veidojumam ir savs varens valdības nams un tikpat varens parlaments (abu priekšā uz postamenta pacelts Ļeņins), ģenerālprokuratūra un citas valsts iestādes. Iebraucot galvaspilsētā Tiraspolē, uz liela plakāta var izlasīt (krievu valodā) Jūs sveic ordeņotā galvaspilsēta Tiraspole. Visapkārt plīvo Krievijas balti zili sarkanie un Piedņestras zaļi sarkanie karogi. Ar Piedņestras pasi nevar iebraukt nevienā valstī – varbūt, atskaitot Krieviju. Republikas priekšgalā ir gados jauns prezidents, kuram, kā mums stāstīja, piederot firma "Šerif", kas ir daudznozaru uzņēmums: degvielu tirgo "Šerif", tirdzniecības centrs ir "Šerif", jaunbūvējamais stadions arī "Šerif", futbolkomanda ir "Šerif" un tā pat spēlē Moldovas čempionātā…

Grāmatveikala skatlogi aicināt aicina, un tirdzniecības zāles vitrīnā izlikti dažādi padomju un vietējās simbolikas paraugi, ieskaitot Staļina jaunības un vēlāku gadu fotogrāfijas, Piedņestras ģerboni un karogu, himnu (krievu valodā). Plašajās ielās nav daudz mašīnu, un, kā ievēroja mūsu šoferis, cilvēki kustas lēni. Pa ceļam no darba (ja tāds ir) uz mājām var izlasīt uzmundrinošas domas (krieviski): "Darbam slava! Mēs uzvarējām kopā!" utt.

Atpakaļceļā uz Moldovu ir paliela pilsēta Benderi, vēl klusāka un mierīgāka nekā Tiraspole. Kāda mašīna, kāds cilvēks, ielas un trotuāri bedraini. Braukšanas kultūra te ir augstāka, stāsta šoferis – varbūt tāpēc, ka tik maz mašīnu. Ielas malā vairāki kazino. Pionieru pils. Muzejs dzelzceļam pie stacijas, kas nestrādā. Piemineklis boļševikam. Ļeņina piemineklis. Blakus pussagruvušam sporta centram piemiņas akmens holokausta upuriem – Benderos pirms kara dzīvojuši daudzi ebreji.

Piedņestrā acīmredzami lepojas ar visu laiku kariem un to varoņiem. Benderos uzbūvēts jauns milzīgs memoriāls, kur apglabāti turku un Napoleona karā kritušie karavadoņi, un mazliet dīvaini, ka visam priekšā slejas Potjomkina piemineklis. Rietumniekiem šis vīrs saistās galvenokārt ar iluzoro sādžu, ko karavadonis uzbūvēja acu aizmālēšanai par prieku savai patronesei Katrīnai Lielajai. Nu jā, un savulaik Katrīna viņu mudinājusi: "Ej un iekaro man Krimu!"

Turpat netālu ir milzīgs, nesen daļēji atjaunots cietoksnis, kas arī liecina par Krievijas vareno pagātni. Šajā cietoksnī kādu laiku saimniekojuši turki, un pat Zviedrijas karalis Kārlis XII to nespējis ieņemt, bet krievi beidzot ieguva sev. Ap galveno ēku izvietotas cietoksnī kalpojušo karavadoņu bistes – tur ir Suvorovs, Kutuzovs, Barklajs de Tolli, Kuļņevs (dzimis Ludzā, apglabāts Ilzeskalnā netālu no Rēzeknes) un citi, bet vispārsteidzošākais ir tas, ka starp tiem atrodas arī Minhauzena piemineklis.

Trešais varenais memoriāls atgādina deviņdesmito gadu sākuma karu. Uz goda plāksnes starp kritušajiem karavīriem ir arī kāds brīvprātīgais no Latvijas. Varoņu kapu priekšā novietots tanks, uz kura spēlējas bērni. Kad tuvojamies, viņi pazūd.

Robežas šķērsošana atpakaļceļā bija krietni vienkāršāka nekā turpbraucot. Nav pat nepieciešams izkāpt no mašīnas, neviens netaujā, kā pavadījām dienu (iebraucot aizdomīgi jautāja, kādi ir mūsu nolūki). Atdevām tikai mazo papīra strēmelīti ar vārdiem un kodiem, ko saņēmām iebraucot, un atvieglināti apstājāmies jau Moldovas pusē – pirmo reizi šīs dienas gaitā redzējām smaidu, ko mums veltīja Moldovas robežsardzes ierēdne.

Ir arī mūsdienu Orheja, ko neredzējām, vien vēlāk dzirdējām, ka te nesen ciemojusies Talsu pilsētas delegācija un starp abām pilsētām parakstīts sadarbības līgums. Talseniekiem jābūt acīgiem, jo Moldovā zināms, ka daļa mantības, kas pieder šīs pilsētas 29 gadus vecajam mēram Ilianam Šoram, ir cieši saistīta ar pirms pāris gadiem no trim bankām nozagto vienu miljardu dolāru, kurus izmazgāja Latvijas bankās. Moldovas valstij šīs bankas nācās glābt. Varbūt šo baumu izplatījuši skauģi vai politiskie pretinieki – tā notiek arī Latvijā.

Vecā Orheja atrodas kādus 50 kilometrus uz ziemeļiem no galvaspilsētas, un tā tiešām ir brīnumaina vieta. Divi ciemi Butučeņi un Trebječeņi atrodas viens otram pretim nelielas upītes abos krastos. Kādreiz upe, kas ietek Dņestrā, bijusi plata un dziļa, par to mūsdienās liecina senleja un augstas kaļķakmens klintis, kas pilnas ar gliemežvākiem un citām fosilijām. Pirms vairākiem miljoniem gadu te pletusies Sarmatijas jūra. Gliemežvāki augstu kalnā, tiesa, Alpos, nodarbināja jau Leonardo da Vinči prātu. Šo vietu gan nevar salīdzināt ar Alpiem, tomēr tik dziļu senatni ir tikpat grūti aptvert kā miljardu dolāru, kas no trim bankām pazuda pāris dienās.
Butučeņu ciema pusē klintīs pirms daudziem gadiem izcirsts klosteris, kas atkal darbojas. Arī pats ciems ir sens, bet ne tik vecs kā klosteris. Tagad to grib izveidot par tradīciju ciemu, kas pievilinātu tūristus. Te ir ļoti jauks restorāns, kur var lēti un gardi paēst – starp citu, kā visur Moldovā. Ciemā ir viesnīca un muzejs ar dažādiem lauksaimniecības rīkiem un mājdzīvniekiem. Pa neasfaltēto ciema galveno ielu ejot, kā no tālas bērnības skan tītaru buldurēšana. Raugoties uz šo dabas skaistumu un interesanto apbūvi, ienāk prātā, ka te būtu nepieciešama pamatīga Lielā talka – starp citu, kā visur Moldovā, gan pilsētās, gan laukos. Varbūt tas varētu būt mūsu sabiedrības atbalsts šai valstij?

Restorānā ar mums vienlaikus pusdieno tūristu grupa no Holandes. Vēlāk dzirdam, ka holandieši Moldovai vispār daudz palīdzot.

Tas, ka moldāviem nepieciešams morālais un finansiālais atbalsts, ir skaidri redzams. ES naudas līnija gan šobrīd slēgta, jo naudas devējiem Starptautiskajam Valūtas fondam nav saprotams, kādiem nolūkiem tērēti jau piešķirtie līdzekļi. Daļa moldāvu šo soli uzskata par pareizu, jo domā, ka korumpētie politiķi nav jāatbalsta. Citi, kuri pie visām nedienām apsūdz Eiropas Savienību, pagriezuši savienībai muguru – jo tie politiķi, kuri paši sazagušies, solījuši ievest Moldovu Eiropā.

Neraugoties uz dažāda veida starptautisko klātbūtni, tomēr paliek iespaids, ka šī ir savā vaļā pamesta zeme, aizmirsta valsts, kuras iedzīvotāji kaut kā kuļas uz priekšu, bet dziļā neticība sabiedrības spējai kaut ko mainīt paralizē kustību sakārtotas valsts virzienā. Kāds Rietumu diplomāts, runājot par Moldovu, lieto terminu "failed state" jeb neizdevusies valsts. Viņaprāt, Moldovu radījusi Padomju Savienība.

Vietējie stāsta par milzīgu korupciju, kas kā inde ieplūdusi visās valsts struktūrās. Neviens netic iespējai kaut ko mainīt, jo valsts nozagšana, kas Moldovā notikusi vēl lielākā mērā nekā Latvijā, dzemdējusi viegli manipulējamu tiesnešu, prokuroru, pašvaldību vadītāju un darbinieku, kā arī valsts iestāžu visu pakāpju ierēdņu armiju. Daudzi pametuši, viņuprāt, neveiksmīgo valsti – ne tikai bezdarba un zemo algu, bet arī plaši izplatītās korupcijas dēļ. "Pie mums palikuši nevarīgi pensionāri un bērni. Daudzi atstāj savus bērnus vecvecākiem," saka Larisa, kādreizējā TV diktore, kura pa starpu dzīvojusi ASV, bet tagad atgriezusies, lai palīdzētu mātei un vairākiem citiem veciem radiniekiem. Vēlāk mums stāstīja, ka puse no bērniem dzīvojot bez vecākiem.

Arī citi uzsver, ka ļoti daudz moldāvu ir aizbraukuši no valsts – gan darbos, bet, visticamāk, pavisam. Runā par skaitli, kas pārsniedz vienu miljonu. Tiesa, viņu pienesums palikušo ģimeņu budžetam esot visai ievērojams. Galvenokārt tie ir moldāviski runājoši izglītoti cilvēki – tas nozīmē, ka palielinās krievu valodā runājošo īpatsvars. Kustību pāri robežām atvieglo rumāņu pases, jo daudziem bez Moldāvijas pases ir Rumānijas un arī Krievijas pilsonību apliecinoši dokumenti.

Mūsu sens draugs, Rietumu diplomāts, atzīst, ka sabiedrība ir ārkārtīgi polarizējusies. Galvaspilsētā to redz pēc mašīnu markām, pa bedrainajiem bulvāriem kratās luksusa automašīnas, bet ārpus galvaspilsētas to pašu dara ladas. Lielajā tirgū pašā pilsētas centrā iepērkas nabadzīgākie un nomāktie – tirgus ir milzīgi plašs un haotisks, grūti pateikt, kuru ir vairāk – pārdevēju vai pircēju. Mums stāsta, ka šo tirgu jau gadiem grib pārcelt uz citu vietu, kur varētu nodrošināt pienācīgu tīrību un tirgošanās kultūru. Tas nekādi neizdodas. "Tur apgrozās pārāk lielas naudas summas," nopūšas Larisa.

Valdošā ticība Moldovā ir pareizticība, un baznīca pakļauta Maskavas patriarhātam. Šajos vairāk nekā divdesmit gados ir atjaunoti daudzi klosteri, kas gados pirms neatkarības bija slēgti un izmantoti citiem nolūkiem – kā jau visur, kur izpletās padomju vara un tās pārstāvji. Tagad klosteri un to baznīcas atguvušas seno laiku kārtību un mieru. No sešiem klosteriem, kurus apmeklējām, vienā Dievam kalpoja sievietes. Tās ir skaistas, sakārtotas un mierīgas teritorijas, ar koptiem dārziem, visas ļoti ainaviskās vietās un, pārstāvot pārpasaulīgu gara spēku, spēj samierināt ar nomācošo ikdienu un mazināt bēdas par nozagto valsti.

Tomēr Kišiņevas moldāvi, ar kuriem runājāmies, nedomā, ka baznīcai Moldovā būtu tik liela loma un autoritāte kā, piemēram, Ukrainas rietumos, kur Vatikānam pakļautā pareizticīgo baznīca sabiedrības vidū ir lielākā autoritāte.

Klosteri ir atjaunoti, un tāpat arī vīna dārzi, kas PSRS ģenerālsekretāra Jurija Andropova valdīšanas īsajos gados iesāktās atturības politikas laikā tika nozāģēti līdz ar zemi. "Palika kādi dārzi grūti pamanāmās vietās," mums stāsta galvenajā dzirkstošā vīna ražotnē "Krikova". Tagad šajā milzīgajā uzņēmumā strādā "visa pilsēta". "Krikovas" iespaidīgie pagrabi un tuneļi, kas izveidoti 50. gadu sākumā, radušies, izcērtot kaļķakmeni. Tuneļu kopējais garums ir 100 kilometri.

Mūsdienās pa Krikovas tuneļiem tūristus vadā elektriskie vagoniņi, kuru vismaz piecu kilometru maršrutā ir vairākas pieturas. Gidi rāda milzīgos dzirkstošā vīna pagrabus un izskaidro ražošanas tehnoloģiju. Kaut arī kāda šķērsiela nodēvēta par Šampanieša bulvāri, produkciju gan nedrīkst saukt šajā vārdā. Kvalitātes ziņā tas tomēr neatpaliekot no slavenā brāļa Francijā.

Ar noietu ir grūti, jo Moldovas vēlmes tuvoties Eiropas Savienībai dēļ Krievija noteikusi liegumu moldāvu augļu un alkohola ievešanai. "Oficiāli mēs uz Krieviju vairs nekā nesūtām," stāsta gids. Šādas vīna ražotņu un degustācijas vietas netālu no Kišiņevas ir vairākas, bet "Krikova" skaitās slavenākā – arī savas unikālās veco vīnu kolekcijas dēļ. Tur glabājas arī kādreiz Hermanim Gēringam piederējusī kolekcija.

Tāpat kā turpbraucot, arī atpakaļceļā Ukrainas lidsabiedrības UA lidmašīna nolaidās Kijevas lidostā, kur nācās pārsēsties. Atlidojušos viesus sagaidīja moža balss skaļrunī, kas vispirms savu sakāmo pauda ukraiņu, bet pēc tam angļu valodā: "Kijevas Borispoles lidosta pievienojas Nadeždas Savčenko atbalstam, ko pauž starptautiskā sabiedrība!" Ejot tālāk, nevar nepamanīt plakātus, kuri aicina cīnīties pret korupciju, un, jau mājās pārbraucot, ziņu aģentūras vēsta, ka Ukraina pieņēmusi pretkorupcijas likumu. Mēs Latvijā labi zinām, ka no likuma līdz pretvalstiskās parādības izravēšanai ejams gandrīz bezgalīgi garš un ērkšķains ceļš, kas turklāt prasa drosmi, tomēr tas ir pirmais solis šajā ceļā.

Skatīt arī www.moldovaholiday.travel