Vulkāna radīta, zemestrīces sagrauta un atkal atdzimusi – grieķu pērle Santorini  (2)

Pētera Struberga stāsts ir fragments no apgāda "Jumava" tikko iznākušās grāmatas ceļojumu grāmatu sērijā "aiz apvāršņa" — "Pasaules salas latviešu klaidoņu acīm".

Pirmo fragmentu par Venēciju lasiet šeit, otro stāstu - par Korfu salu lasiet šeit, bet trešo par Mikonas salu šeit.

Kā pēdējo no trim grieķu daiļavām mēs apciemojām Santorini salu. Tā kā milzīgajam okeāna lainerim "Costa Fascinosa" piekrastes ūdeņi ir par seklu, tad uz salu tikām nogādāti ar nelieliem kuģīšiem. Raugoties no kuģīša klāja uz Santorini, bija pat grūti noticēt, ka šo burvīgo, pusmēness formas salu jūras vidū pirms nepilniem trīsarpus tūkstošiem gadu ir radījis neviens cits kā briesmīgi nešpetns vulkāns.

Interesanta izrādījās arī salas turpmākā vēsture. Pēc grandiozā izvirduma pagāja septiņi gadsimti, līdz mazapdzīvoto jaunveidojumu jūras vidū ieņēma kareivīgie dorieši no Spartas un nosauca to par Tiru. Doriešu valdīšanas laikā nepievilcīgā salas augšējā mala, kuru veidoja 300 metru augsta, tumšas krāsas vulkāniskas izcelsmes klinšu siena jeb kalderis, pamazām tika izrotāta ar mūžzaļām cipresēm, vīnogu dārziem un sniegbaltu māju puduriem. Krietni vēlāk, proti, mūsu ēras 13. gadsimtā, jau krietni daiļumā uzplaukt paspējusī Tira nonāca tolaik varenās Venēcijas apkampienos. Iekarotāji, būdami godkārīgi, savu valdīšanas sākumu salā atzīmēja ar vēsturē paliekošām izmaiņām. Proti, Tiru par godu Sv. Irēnei pārdēvēja par Santorini un Skaros ciematam piešķīra galvaspilsētas statusu.

Jau vēlāk Osmaņu dinastijas laikā, pateicoties tirdzniecības ostu straujai attīstībai, salas galvaspilsētas gods pārceļoja no Skaros uz pašreizējo atrašanās vietu, un jaunā metropole pārmantoja iepriekšējo salas, tas ir, Tiras, nosaukumu. Te nu jāpiebilst, ka pēc šī pasākuma jampadracis ar nosaukumiem uz salas nebeidzās, jo neilgi pirms neatkarības atgūšanas salas galvaspilsēta Tira pamanījās papildus iegūt vēl otru, mūsdienās bieži lietotu nosaukumu Fira. Diemžēl 1956. gadā krāšņo salu piemeklēja postoša zemestrīce, faktiski sagraujot visas ne vien arhitektoniski, bet arī vēsturiski ļoti vērtīgās Venēcijas un osmaņu laiku celtnes.