No Lielā Liepu kalna raugoties jeb Dažas dienas Latgalē  (1)

Rāznas ezers (~ 57 km²), saukts arī par Latgales jūru, ir ne tikai Rāznas nacionālā parka, bet arī visas Latvijas lielākais ezers, jo nu Lubāns pēc nosusināšanas projekta īstenošanas sarucis, atdodot pirmo vietu Rāznam. Ezera krasts pārsvarā ir smilšains, taču austrumu piekrastē atrodama reti sastopamā oļainā pludmale. Te dzīvo 24 sugu zivis, tostarp sīgas, repši, zuši un ezera salakas pundurforma ņitka, protams, arī līdakas, asari, brekši. Taču mums nelaimējās tikt pie kūpinātām zivīm, jo netālu no Ezerkrastu kempinga dzīvojošais zvejnieks tieši tobrīd bija aizbraucis uz Rēzekni.

Rāznas nacionālais parks pilnībā attaisno Zilo ezeru zemes vārdu, jo šeit atrodas vairāki desmiti lielāku un mazāku ezeru, no kuriem pazīstamākais ir salām bagātākais Latvijas ezers Ežezers (29 pastāvīgas + vēl piecas salas atkarībā no ūdens līmeņa), kura ziemeļu malā aug vairāk nekā divsimt gadus vecā Piloru ozolu audze. Vēl vairāki ezeri nes īsti latgaliskus nosaukumus, piemēram, Iļzeits, Plaudeits, Dunouklis, Borauga. Putnu vērotāji, bruņojoties ar pacietību, parkā ieraudzīs lielo dumpi (Rāznā), zivju ērgli (Salājā) un melno zīriņu (Kaunatas ez.).

Braucot pa nacionālā parka teritoriju, lielus, apstrādātus laukus tikpat kā neredz – tikai ļoti daudz mežu, krūmāju, vietumis pļavas un lauku viensētas. Lai nokļūtu līdz teiksmainajam Mākoņkalnam (247,4 m v. j. l.), no kura paveras skaista Rāznas ezera ainava, ceļš jājautā, jo norāžu nav, un pēc kartes arī īsti nevar saprast, pa kuru ceļu braukt. Zemes ceļš ir tīri ciešams, kaut vietām "trepe" drebina auto uz katra riteņu apgrieziena, bet mana studiju biedrene nacionālā parka pārstāve Irēna Muskare teic, ka ziemā un pavasarī Latgales mazie ceļi kļūstot grūti izbraucami.

Pats Mākoņkalns, saukts arī par Padebešu kalnu, ir apmēram piecdesmit metrus augsts, un tā pakājē uzstādīta piemiņas plāksne par godu Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa apmeklējumam 1938. gadā. Viduslaikos Mākoņkalnā atradusies koka pils, kas nopostīta, un vēlāk tur uzcelta Volkenbergas pils – senākais krustnešu cietoksnis Latgalē, kuru Livonijas ordenis ieguvis pēc Jersikas pēdējās dalīšanas 1239. gadā. Līdz mūsdienām gan saglabājušies vien lielās mūra sienas fragmenti un sakritusī apakšzemes eja. Uz kalna galu, kur nesen izbūvēta jauna skatu platforma, ved koka kāpnes.

Tieši Irēna mums iesaka tālāk doties uz Lielo Liepu kalnu (289 m v. j. l.), kas ir augstākais paugurs Latgalē un trešais augstākais Latvijā. Tur uzcelts jauns skatu tornis (34 m), varēšot redzēt līdz pat Baltkrievijas robežai. Tā arī ir – visapkārt meži, meži, kur lapu koku maigais zaļums kā musturdeķī savijas ar egļu tumši zaļo svārku audumu un mazo ezeriņu tikko pamanāmajām zilajām pērlītēm. Kāpiens tornī elpu aizraujošs, bet tā vērts – pasakaino skatu augšā papildina shēma ar apkārtnes galvenajiem orientieriem, un, kad sirds krūtīs beigusi dauzīties, var mēģināt ainavā sameklēt tikko sasniegto Mākoņkalnu, Ežezeru, Osvejas ezeru Baltkrievijā un pat vairāk nekā trīsdesmit kilometrus attālās Ludzas katoļu baznīcas baltos torņgalus.

Izrādās, kamēr nav uzbūvēts iecerētais Gaiziņkalna skatu tornis, Lielais Liepu kalns ir augstākā skatu vieta Latvijā (kopā ar torni – 323 m v. j. l.), kas pēc relatīvā augstuma (86 m) atpaliek vien no blakus esošā Dzerkaļu kalna (89,2 m). Atrast arī viegli – ceļā no Rēzeknes uz Dagdu ir brūnā norāde pa kreisi, un tālāko ceļu krustojumos tā atkārtojas, kamēr aizved līdz stāvlaukumam, no kura vēl nepilns kilometrs aizraujoša kāpiena, pa ceļam piestājot atpūtas vietā ar nobruģētu ugunskura vietu, soliņiem, estrādi, šūpolēm un gaumīgajos informācijas stendos gūstot priekšstatu par te mītošajiem kukaiņiem, augiem un sugu daudzveidību, kāda mīt tikai satrunējušā koksnē. Vērīga acs ieraudzīs arī eglei cieši piekļāvušos akmens plecu un bērzu ar vairākiem stumbriem, kas attīstījušies no zariem, bet mūsu kompānijai īpaši atmiņā paliks meža zemenīšu lasīšana takas malā un dažādo tauriņu fotomedības.

Plānojot maršrutu pa Latgali, mani Kanādas draugi piekodināja, ka labprāt vairāk laika pavadītu dabas takās, tādēļ lieki nekavējāmies un steidzāmies uz nākamo dabas parku "Daugavas loki", ko kopīgiem spēkiem izdevās nosargāt no applūdināšanas. Caurbraucot Dagdu, iegriezāmies Krāslavā paēst. Intuitīvi virzīdamies uz centra pusi, nonācām pie "Ēdamnama "Daugava"", pa kura logiem pavērās skats uz Krāslavas pili. Lai arī laika maz, nolēmām līdz tai uzkāpt, un šāds lēmums vainagojās ar negaidītu tikšanos. Rida ir liela televīzijas seriāla "Likteņa līdumnieki" cienītāja, ko skatās arī Kanādā, un tur augšā viņa satika galvenās lomas atveidotāju Sigitu Jevgļevsku, kura Krāslavā atpūtās kopā ar draugiem.

Nākamā tikšanās ar "Likteņa līdumniekiem" iznāca Slutišķu vecticībnieku sādžā, kur Markovas pilskalna pakājē līdzās tikko atjaunotajai Naujenes novadpētniecības muzeja vecticībnieku lauku sētai atrodas neapdzīvotie "Rubeņkalni" – mājas, kas filmētas seriāla trešajā daļā, kur darbība notiek Sibīrijā. Rak­stos Slutišķi kā ciems minēti jau 1785. gadā. Lai gan daudzas ēkas stāv aizslēģotas, tomēr joprojām te dzīvo ne tikai vasarnieki. Tuvējā mežā aug daudz meža zemeņu, kuras vietējie piedāvā tūristiem gan tikko lasītas, gan burciņās ar cukuru. Mazdārziņos tiek audzēts viss pašu galdam nepieciešamais, pat rudzi, vienīgi ar ūdeni tā pagrūtāk – akas ir dziļas (vairāk nekā desmit grodu), bet vienalga karstās vasarās ūdens aptrūkstas.

Toties ceļotājam gan te skaisti – slāvu celtniecības tradīcijas izpaužas fasādēs, grezni apdarinātajos logos, izrotātajās durvīs un zelmiņos. Veidojot logu apmales un karnīzes, izpaudusies namdaru bagātā fantāzija, jo gandrīz nevienā celtnē ornamenti neatkārtojas. Muzeja sētas dzīvojamajā mājā apskatāms raskoļņiku sarkanais stūris ar lūgšanu tērpu, ikonām, ļestovku (lūgšanu krellēm), grezniem rušņikiem (tamborētām mežģīnēm rotātiem trīs metrus gariem dvieļiem) un krievu krāsni, bet saimniecības ēkā – 20. gs. pirmās puses zirgvilkmes darbarīki.

Pie Slutišķu sādžas Daugavas krastā slejas trīs lieli balti krusti, kas norāda vietu, kur kādreiz atradusies ciema kapsēta. Gatavojoties Daugavpils HES būvniecībai, visi te apglabātie pārapbedīti, jo šī vieta būtu nonākusi zem ūdens.

Lai aizsargātu Daugavas senleju, apmēram 25 km garā un septiņus kilometrus platā posmā no Krāslavas pilsētas līdz Juzefovas (Jezupovas) ciemam 1990. gadā izveidots dabas parks "Daugavas loki", kurā apskatāmi deviņi lieli Daugavas līkumi jeb iegrauztie meandri. Katram upes līkumam dots savs nosaukums, un tā garums ir četri līdz seši kilometri, kas gaisa līnijā uz pusi mazāks. Mēs piestājam pie Vasargelišķu skatu torņa, kurā kāpšana liekas drošāka nekā Lielā Liepu kalna tornī. No skatu platformas ap 20 metru augstumā varam aplūkot visslavenāko – Rozališķu – loku, kas attēlots uz atjaunotās Latvijas desmit latu naudas zīmes.

Izbraucot no dabas parka, uzmanību piesaista Juzefovas (Jezupovas) no plēstiem laukakmeņiem būvētā Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīca, kam interesanta vēsture. Vārds cēlies no muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska. Pirmā koka baznīca te celta jau pirms 1685. gada, 19. gs. sākumā šeit kādu laiku dzīvojuši jezuīti, bet pašreizējā dievnama celtniecība uzsākta 1934. gadā, ko pārtrauca Otrais pasaules karš. Nepabeigta baznīca stāvēja līdz 1959. gadam, kad draudze prāvesta St. Petuško vadībā saņēmās un dažos gados darbus pabeidza. Padomju vara viltīgi šķēršļus nelika, lai drīz pēc tam dievnamu atsavinātu kluba ierīkošanai. Vēlāk tur iekārtoja arī bibliotēku un vēl citas iestādes, kas šo vietu atstāja, sākoties atmodai.

Līdz 16. gs. Juzefovas (Jezupovas) ciema teritorijā atradusies vecā Daugavpils (tolaik Dinaburga), tādēļ Vecpils pilskalna galā uzcelts Dinaburgas pils makets mērogā 1:40 (autors Igors Manžoss). Tikko jaušamās pilsdrupu aprises pilnībā neatklāj to, ko noskaidrojuši arheologi, proti, pils garākā mūra siena bijusi aptuveni 59, bet lielākais platums – 26 metri, un būvēšanai izmantoti ļoti lieli ķieģeļi, laukakmeņi un kaļķakmens plāksnes. Tagadējā, poļu valdnieka Stefana Batorija dibinātā (1582) Daugavpils no šejienes atrodas 19 km lejup pa Daugavu.