Čūsku midzenis un dārgais tūristu geto Karību jūras krastā – Kankuna  (1)

Ceļojuma mērķis nebija apceļot visu plašo Meksiku – tas prasītu gan ievērojamāku laika, gan naudas budžetu, tāpēc izvēle apstājās pie seno maiju kādreiz apdzīvotās Jukatanas pussalas.

Interesanti, ka vietējie indiāņu pēcteči jau pirmajā dienā ieviesa skaidrību – ne nu maijus saucot par maijiem, ne Jukatanu par Jukatanu. Izrādās, kad spāņu konkistadori 16. gadsimtā izcēlušies pussalā, viņi, protams, mēģinājuši nodibināt kaut kādus verbālus kontaktus ar maiju indiāņiem, taču nedz indiāņi sapratuši spāņu mēli, nedz spāņi maiju vārsmas. Tā nu sanācis, ka uz jautājumu, kas šī ir par vietu, indiāņi atbildējuši apmēram tā: nenieka nesaprotam, ko jūs te melšat. Un, tā kā viens no vārdiem stipri izklausījies pēc "jukatan", spāņi nolēmuši, ka tas arī varētu būt vietas nosaukums. Savukārt uz jautājumu, kā sauc tautu, kas te dzīvo, indiāņi esot noburkšķējuši, ka svešzemnieki varētu lasīties kaut kur tālāk un likt viņus mierā. Atbildē vairākkārt saklausījuši vārdu "maiji", iebraucēji pie tā arī palikuši. Līdzīgi esot arī ar pārējiem šīs teritorijas nosaukumiem, kurus patiesībā radījuši spāņi. Šodien visi meksikāņi runā spāniski, taču liela daļa joprojām vairāk jūtas kā indiāņi.

Slavenās pussalas galējais ziemeļaustrumu punkts ir viens no jaunākajiem un dārgākajiem meksikāņu kūrortiem Karību jūras krastā – Kankuna, kas radusies vien pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Vietējo mēlē "kankun" nozīmē – čūsku midzenis. Tas tāpēc, ka daļa pilsētas izvietota uz nedaudz vairāk kā 20 kilometru garas un tikai 400 metru platas salas, kas, no augšas raugoties, pēc formas atgādina ciparu 7 vai izstiepušos čūsku. Pēc maiju ticējumiem, viens no pasaules radītājiem esot ieradies tieši čūskas veidolā, tāpēc šī teritorija nosaukta par "kankun" un čūska šeit joprojām skaitās pielūgsmes objekts.

20. gadsimta sākumā vietā, kas šodien pazīstama ar Kankunas vārdu, dzīvojuši vien trīs cilvēki, pēc tam lēnām izveidojies zvejnieku ciematiņš, un tikai 1972. gadā te atvērta pirmā viesnīca. 2009. gadā Kankūnā jau darbojās 150 viesnīcas ar teju 25 tūkstošiem luksusa numuru un ap 400 restorānu, bet jaunuzceltā starptautiskā Kankunas lidosta nodrošinājusi ap 200 lidojumu dienā, apkalpojot vairāk nekā 12 miljonu pasažieru gadā. Jādomā, pašreizējā statistika izskatās vēl daudz iespaidīgāka, visos parametros pārspējot iepriekš slaveno Klusā okeāna krastā celto Akapulko kūrortu.

Kontinentālo Kankunas daļu ar šauro kūrorta zonu jeb "Zona Hotelera" savieno Kukulkana bulvāris, šķērsodams divus tiltus. Pa to regulāri kursē satiksmes autobusi, kas no tā saucamās dauntaunas aizvizina uz smalko viesnīcu rajonu. Biļetes cena – 10,50 peso, kas ir aptuveni 60 eirocenti. Protams, var izvēlēties taksometru, kas arī nav īpaši dārgs.

Jāteic, "Zone Hotelera" stipri atgādina tādu kā geto, kur sadzīti tūristi. Gan jau tas darīts drošības apsvērumu dēļ, tā teikt, lai glancētajai sabiedrībai netuvojas vietējās padibenes un neparauj sev līdzi kādu rokassomiņu, fotoaparātu vai līdz ar krellīšu virteni un gliemežvāku rokassprādzi neietirgo ko apreibinošu un halucinogēnu. Narkotikas un citas "drogas" Meksikā ir visai parasta lieta, tāpēc, lai neiekultos nepatikšanās, labāk neļauties eksperimentiem, bet vietējā kolorīta paspilgtināšanai izmantot jau pārbaudīto no agaves sulas darināto tekilu.

Skaidrs, ka drošajā tūristu zonā var dzīvot nedēļām ilgi, baudot peldes ar un bez delfīniem un citām Karību jūras radībām, niršanu un snorkelēšanu, izbraucienus ar kuteriem un laivām, piedzīvojumu parku, džungļu un visādu rāpuļu dārzu apmeklējumus vai meditējošo golfa spēli ar skatu uz tirkīzzilo ūdens plašumu. Katrā viesnīcā var iegūt informāciju par daudzajiem nakts pasākumiem un šoviem, kā arī izmantot transfēra piedāvājumus, lai nokļūtu attiecīgajā ballītē.

Iespaidīgākais un visvairāk reklamētais ir Škareta dabas un izklaides parks, kas atrodas apmēram 70 km attālumā no Kankunas. Šim pasākumam būtu jāatvēl vesela diena, un laika trūkuma dēļ tas palika neiepazīts, taču uz katra stūra dalītie reklāmprospekti vēsta, ka par 130 – 160 ASV dolāriem tur varot izbaudīt galvu reibinošo tarzānlidojumu virs džungļiem, doties mežonīgā izbraucienā ar laivu pa krāčainu upi, visādos veidos baudīt zemūdens pasauli, peldēties senotēs, vērot dažādus eksotiskus putnus un dzīvniekus, kā arī piedalīties šamaņu dejās. Populāri ir kompleksie piedāvājumi – jo vairāk ekskursiju tūres izvēlies, jo izdevīgāk. Piemēram, divas ekskursijas var iegādāties par 230 dolāriem, bet četras – par 420, tādējādi kādu simtiņu ieekonomējot, protams, ja tiešām ir vēlme doties vairākās tūrēs.

Naktsmītni Kankunā apzināti nemeklējām hoteļu zonā. Atradām gluži pieklājīgu viesnīcu rajonā, kas saucas "Puerto Juares" un atrodas senā zvejnieku ciemata daļā. Trīs naktis ar brokastīm un transfēru no un uz lidostu diviem cilvēkiem te izmaksāja apmēram 200 eiro (vienu nakti šai pašā viesnīcā pārlaidām arī atpakaļceļā). Arī no šejienes ar apmēram 10 – 15 minūšu intervālu kursē satiksmes autobusi, kas par 10 peso nogādā gan uz pilsētas centru, gan smalko kūrortzonu un tās pludmalēm. Tieši pretī viesnīcai kuģīšu piestātne, no kuras reizi stundā dodas prāmis uz netālo "Isla Mujeres" jeb Mātes salu, kas pielāgota gan klusākai, gan aktīvākai atpūtai pie jūras.

Klīstot pa jūras piekrasti, visā "krāšņumā" varēja iepazīt vietējo zvejnieku sadzīvi. Ja teiktu, ka šie cilvēki dzīvo nabadzīgi, nebūtu pateikusi neko. Viņi mīt īstos graustos, kuru vienīgais lepnums ir palmu lapu jumts. Taču viņu sejas nebūt nepauž bezcerību, izmisumu, nelūdz līdzjūtību vai žēlsirdību. Teju katrs miteklis vienlaikus ir gan dzīvojamais kakts, gan miniatūrs veikaliņš, gan mazītiņa āra ēstuvīte, kurā sēžot kājas var mērcēt tieši jūrā, savu "sea view" saņemot gluži par brīvu. Vīri iemalko kādu viņiem vien zināmu dziru, izpūš cigāra dūmu gredzenu, dažs pielabo savus zvejas rīkus, dažs uztrinkšķina ģitāru, kaut ko skaļāku uzsauc sievai un bērniem, un – tā tā dzīve paiet, kā reiz teicis Maestro Raimonds Pauls…

Tuvāk centram vēl saglabājušās koloniālā laika dzīvojamās mājas ar stipri aplupušām, labākus laikus piedzīvojušām krāsainām fasādēm, kuras joprojām grezno mazi balkoniņi, vietumis pat slaidas kolonnas pie ieejas un augšējās āra terases, kas redzamas jau pa gabalu pēc vējā plandošās izžautās veļas. Pie katras mājas durvju roktura vai vārtu staba piesieti atkritumu maisiņi, kas acīmredzot kādā noteiktā laikā un veidā tiek savākti. Pastaiga pa šīm ielām liek justies mazliet neērti, jo skats pa labi un pa kreisi būtībā nozīmē ielūkošanos privātajā teritorijā, kas pa atvērtajām durvīm un logiem izskatās vairāk nekā pieticīga. Lielākā daļa šo iedzīvotāju strādā vai nu Kankūnas "dauntaunas" lielveikalos, daudzajās krāmu un lupatu bodītēs, vai apkalpo tūristus hoteļos, vai piepelnās ar apavu tīrīšanu, kas, spriežot pēc šā pakalpojuma pieejamības burtiski ik uz stūra, ir diezgan pieprasīts. Tikpat "pieejama" uz ielām izskatās iespēja tikt pie svaigi spiestas augļu sulas, taču daudzviet to piedāvā ieliet vienkārši plēves maisiņā, kas šo šķietamo pieejamību var pārvērst visai ekskluzīvā pasākumā, ko, gribi vai ne, nākas doties īstenot kādā civilizētāka paskata kafejnīcā.

Ja izdodas pilsētas skvērā atrast brīvu ēnainu vietu, kur piesēst, apēst saldējumu vai atspirdzināties no tveicīgā karstuma ar vēsu "kokosūdeni", var ilgi nodoties vietējo cilvēku vērošanai. Viskolorītākās, protams, ir sievietes. Uz viņām raugoties, prātā nāk – temperaments, trauksmainas rūpes, sekss… Jauna vai padzīvojusi, slaida vai stipri formīga, teju katra būs uzvilkusi mugurā kaut ko spilgtu, īsu un ļoti pieguļošu. Un, protams, nevar nepamanīt daudzos mīlas pārīšus, kas, aizņēmuši lielāko daļu "sēžamvietu", apskaujas, bučojas un visādi citādi, ne nieka nekautrējoties no apkārtējiem, bauda viens otra klātbūtni.

Jukatana, protams, ir vieta, kur jābauda džungļu un senās maiju civilizācijas gaisotne. Pārsimt kilometru rādiusā var atrast desmitiem džungļos apslēptu un tikai daļēji tiem atkarotu pilsētu. Vietējie teic, ka lielākā daļa apkārtnē redzamo kalnu un pauguru patiesībā ir džungļu florā ieaugušas piramīdas un citas maiju celtnes. Simtiem. Atklāts esot jautājums – vai vērts tērēt līdzekļus un arī tās modināt no divtūkstoš gadu ilgās dusas? Nez vai pēc Palenkes, Čičenicas un vēl dažu ievērojamāko maiju pilsētu apmeklējuma tūristu pūļi ar tikpat lielu degsmi metīsies iekšā arī pārējās, ņemot vērā, ka tās visas atrodas diezgan kompaktā reģionā un izskatās visai līdzīgas?

Mums izdevās izstaigāt gan Tulumas brīvdabas parku – vienīgo maiju apmetni pie jūras klinšainā stāvkrasta, gan uzrāpties Ušmalas piramīdās, pa ceļam izvairoties no daudzo iguānu ģimenīšu iztramdīšanas, gan apbrīnot Palenkes arhitektūras ornamentālos šedevrus, kas bagātīgi rotā seno maiju valdnieku piļu un upurēšanas laukumu mūrus, gan ienirt Čičenicas kņadā, kur suvenīru, rotaslietu, šūpuļtīklu, puķēm izšūtu kleitu un citu nieku tirgotāju košās un garās rindas teju izkonkurē maiju mistisko būvju kolorītu.

Karstumā gurdeni klimstot pa džungļos ieslēptajām senās civilizācijas pilsētu paliekām, jādomā par rituāliem, kas šeit veikti prātam grūti aptveramajos gadsimtos pirms mūsu ēras un tās sākumā. Izrādās, senie un viedie maiji ne tik daudz pielūguši savus dievus, cik centušies tiem līdzināties paši. Tā kā dievu kārtā tika iecelta gan čūska, gan jaguārs, gan putni un citas radības, augstdzimušie maiju pilsoņi nežēlīgi mocījuši savus zīdaiņus, liekot viņu vēl mīkstās galviņas dažādās koka konstrukciju spīlēs, lai galvaskausam piešķirtu iespējami izstieptu vai kā citādi īpaši izveidotu formu. Izdzīvojušie kļuvuši teju par dieviem vai vismaz valdniekiem. Nezinu, kādi pētījumi maiju laikā bija iespējami, taču viņi bija pārliecināti, ka šo pārveidoto galvaskausu īpašnieki bijuši vismaz par procentu gudrāki nekā parastie mirstīgie. Čičenicā aplūkojams vairāku desmitu metru garš mūris ar 365 dažādas formas galvaskausiem. Degunam noteikti bija jābūt līkam un uzkumpušam. Ja to nevarēja dabūt "dabiskā" ceļā, tas tika pielabots ar māla palīdzību.

Taču ar bērnībā pārciestajām šausmām nekas nebeidzās. Ja cilvēks kādā jomā bija pārāks par citiem, viņu uzskatīja par dievišķi izredzēto. Lai "pārmantotu" viņa spējas un citus dotumus, viņš bija – jāapēd. Cilvēka ķermenis tika uzskatīts par tādu kā portālu, caur kuru pārdabiskie spēki var ienākt cilvēku pasaulē.

Visās maiju pilsētās iecienītas bijušas bumbu spēles. Vienā no tām kā bumbu izmantojuši cilvēka galvaskausu, citā – kaučuka bumbu. Tā bija jāpārvieto, iespiesta starp gūžas kaulu un ribām, un ar gurnu, ceļgalu vai elkoni jāizmet cauri akmens riņķim, kas piestiprināts vairāku metru augstumā pie mūra sienas. Taču stāsts ir par to, ka nelaimīgais vai gluži otrādi – laimīgais uzvarētājs un vārtu guvējs pēc spēles tika svinīgi uzstiepts piramīdas virsotnē, uzlikts uz ziedojumu altāra, kur viņam izrāva sirdi. To parasti ar gardu muti vēl pulsējošu notiesāja valdnieks, cerēdams tādējādi iegūt uzvarētāja spēku un prasmes, savukārt upurim uz altāra bija jāguļas pārliecībā, ka ar šo "izdarību" pietuvosies debesu un dievu valstībai.

Starp citu, spēli ar kaučuka bumbu, ko vietējie dēvē par "poktapok", spēlē arī mūsdienās. Pēdējā no tām ilgusi divas dienas, līdz viena no komandām izdabūjusi bumbu cauri riņķim. Jācer, kapteinis palicis dzīvs. Lai gan zināms, ka dziļāk džungļos joprojām dzīvo vismaz pustūkstotis pavisam pirmatnēju maiju cilts indiāņu, kas ne tikai skraida apkārt vienos gurnu apsējos un spalvām matos, bet piekopj arī dažu labu no senču rituāliem. Sev viņi nevienu klāt nelaižot, vienīgā iespēja pavērot viņu dzīvesveidu esot no helikoptera…

Vēl jāpiebilst, ka maiji acīmredzot bijuši vieni no pirmajiem apreibinošo, halucinogēno un transā ievedošo paņēmienu izgudrotājiem. Jo zināms taču, ka "skaidrā" prātā nekāda komunikācija ar dievībām un citām augstāka saprāta būtnēm vai spēkiem nav iespējama. Ja ar dīvainām dzirām un virām bija par maz, talkā ņēma pretējo variantu – vemšanu. Ar īpašu zālīšu palīdzību to darīja tik ilgi, kamēr tiešām raibs gar acīm sameties. Ja arī šis paņēmiens nav licies gana efektīvs, tika veikta kakao jeb šokolādes klizma. Nē, precīzu recepti diemžēl pateikt nevarēšu…

Ar miljoniem domāju nevis naudu, bet iedzīvotāju skaitu. Oficiālā statistika liecina, ka Meksikā to ir apmēram 109 miljoni. Taču, visticamāk, viņu ir daudz vairāk, jo laukos esot gana kuplas ģimenes, kuru bērni diezin vai tiek ieskaitīti šajos ciparos. Senie maiji allaž uzskatīti par viediem un gudriem, ar labām zināšanām dziedniecībā, arhitektūrā, matemātikā utt. Bet mūsdienu maiju tiešie pēcteči, pie kuriem joprojām piederot vismaz pāris miljoni iedzīvotāju, lielākoties dzīvo visprimitīvākajā nabadzībā un ir analfabēti. Tā, lūk, katram atšķirīgs ir gan pirmais, gan 21. gadsimts neatkarīgi no tā, vai tas ir mūsu ērā vai pirms tās…

Lai nokļūtu no vienas pilsētas citā, stundām braucām pa labas kvalitātes šosejām, kuru lielākā daļa ir maksas. Ik pa brīdim mašīnu apturēja gan bruņotas, gan citādas patruļas, jautājot, kurp un no kurienes dodamies, ko vedam, lika atvērt bagāžnieku – meklējot narkotikas, ķerot kontrabandistus. Vietējie gan teic, ka vienmēr visu varot sarunāt, jo korupcija Meksikā sit augstu vilni.

Abpus ceļam – tūkstošiem hektāru federālās zemes. Aizaugušas, nekoptas, džungļiem atdotas. Visapkārt viena liela neapdzīvota nekuriene, kas tikai vietumis mijas ar maziem ciematiņiem, kuru galvenais rūpals, šķiet, ir automašīnu remonta un riepu maiņas pakalpojumi. Ārpus pilsētām reti izdodas ieraudzīt kādu jaunu auto, tāpēc, jādomā, šis ātrais ceļmalu serviss gluži labi rullē. Ieteikums – bez īpašas vajadzības nomaļās un mazapdzīvotās ceļmalās labāk neapstāties.

Lauksaimniecībā izmantojamās zemes valstī nav daudz, līdz ar to pastāv problēmas apgādāt visus iedzīvotājus ar pārtiku. Galvenā kultūra, kas redzama Jukatanā, ir eļļas palmas un kukurūza. Slavenie kaktusi Jukatanā neaug – gaiss pārāk mitrs. Tie meklējami valsts ziemeļdaļā.

Jautājums – kur gan slēpjas visi iepriekš minētie meksikāņu miljoni, ja plašajos laukos viņi tikpat kā nav manāmi? Protams, tur, kur ir darbs vai vismaz cerība tādu atrast. Tātad – pilsētās un to tuvumā. Tā kā pilsētu kapacitāte ir stipri limitēta, to pierobežās plešas milzīgas teritorijas ar tā saucamajām favelām jeb graustu rajoni, kur mitinās miljoniem nabadzīgo iedzīvotāju. Skumjākais, ka lielākajai iemītnieku daļai šāda dzīve ir gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne vienlaikus. Un tie sirmie kungi, kuriem ir iespēja pilsētu centrālajos laukumos tūristu izklaidei piestrādāt par dziedošajiem mariači lielās sombrero cepurēs, ir lieli veiksminieki. Tāpat kā mazo krodziņu īpašnieki, kuri, pirms atnest rēķinu, pēkšņi paķer no plaukta noputējušo, pabalējušo platmali, sastellē fikso galdiņu ar tekilu un vēl kaut ko un kā īsteni doni Pedro, smaidot ūsās, piedāvā uz ātru roku pabaudīt to, ko, viņuprāt, ieceļotāji Meksikā sagaida…

Meksikas moto esot "La Patria es Primero" jeb "Tauta ir pirmajā vietā". Nez vai ir valsts, kas negribētu dižoties ar šādu moto. Diemžēl retā spēj to īstenot arī dzīvē. Ja Meksika spētu, ASV prezidenta amata kandidātam Trampam nevajadzētu draudēt meksikāņiem ar augstiem žogiem un citiem šķēršļiem, lai apturētu viņu straumi uz labākas dzīves iespējām kaimiņvalstī…

Meksikāņu naudas vienība ir peso; 1 eiro ir apmēram 19 peso. Valūtas maiņai vienlīdz labi der gan eiro, gan ASV dolāri.

Uz Meksiku vislabāk doties laikā no novembra līdz aprīlim, kad vidējā gaisa temperatūra ir ap 30 grādu; Kankunā un Meksikas līča piekrastē no maija līdz oktobrim ir lietus periods un tāda svelme, ka vienīgā vieta, kur gribēsies nokļūt, būs tā, kas met ēnu. Martā gan jāmēģina netrāpīt laikā, kad Meksikas kūrortos pavasara brīvdienās sarodas amerikāņu koledžu studenti – Holivudas filmās redzētā brīvsolī tikušo jauniešu ālēšanās esot tikai "ziediņi"…

Ja jālido caur ASV, obligāti vajadzīga iebraukšanas atļauja jeb ESTA; ASV lidostās jārēķinās ar garām rindām, ilglaicīgām un atkārtotām bagāžas un dokumentu kontrolēm; jābūt gatavam atbildēt uz jautājumu, vai ir apmeklēta Sīrija, Sudāna vai Irāka, un apstiprinošas atbildes gadījumā var nākties doties uz speciālām pārrunām, kas prasīs vēl papildu laiku – amerikāņi ne īpaši grib noticēt apgalvojumam, ka uz Sīriju vai Irāku kāds dodas tikai tūrisma braucienā.

Mājās var atvest indiāņu šūpuļtīklu, izšūtu kleitu vai blūzi, gaumīgu sudraba kulonu ar maiju kalendāru un, protams, tekilu. Īpašais suvenīrs – svilpīte ar īstu jaguāra brēcienu.