Biļete vienam cilvēkam un braucamajam ar diviem riteņiem izmaksāja nieka 1,30 eiro. Lai arī uz perona nekādu norāžu nebija, pēc ļaužu pulcēšanās nospriedām, ka jāiet uz vidējo. Pabraucāmies vēl nedaudz uz perona beigām – sak, negribas nevienam ar saviem braucamajiem traucēt. Smagi tusnīdamas un izplatīdams nepārprotamu degvielas smārdu, piebrauca dīzeļvilciens. Uz vienām no tā durvīm pamanījām divriteņa simboliņu. Tās jau durvis tieši mums! Stiepām braucamos iekšā, bet izrādījās, ka nebūt neesam vienīgie, kas izmanto vilcienu – priekšā jau labi iekārtojusies bija grupa franču riteņbraucēju ar pamatīgām somām un pat velopiekabēm. Nu, ko lai dara – draudzīgi sasmaidījāmies, saspiedāmies un braucām. Garām aiz loga paslīdēja Jugla un Baltezers, bet jau pēc 25 minūtēm bijām Garkalnē.
Novēlējām frančiem labu braucienu līdz Valgai un lēcām laukā. Mākoņi bija savilkušies vēl draudīgāki. Pa grants ceļu caur mežu sākām braukt jūras virzienā. It kā klusais celiņš izrādījās visai iecienīts, un ik pa brīdim mums garām grabēdamas (bedru šajā posmā netrūka) pabrauca mašīnas. Lai nu kā – bija prieks izrauties no pilsētas, un mežs pēc lietus smaržoja kā traks. Pie Ādažu novada robežas nogriezāmies pa kreisi un tālāk jau pa asfaltu braucām cauri pļavām, kas smaržoja pēc āboliņa. Laikam tieši smaržas šajā braucienā ievēroju visvairāk – āboliņa, meža, sēņu, vasaras ābolu jūras un vēl daudzas citas. Vienā tādā pļaviņā pat ieraudzījām cēlu dzērvju pāri – tiešām rudens vairs nav aiz kalniem! Bet jau nākamajā līkumā gandrīz iztraucējām piezemēšanos baltajam stārķim, kas kā Boeing lidmašīna laidās tieši mums pretī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
