Atklājam Latviju no jauna: pierobežas ūdenskritumi, alas un senās pilsdrupas

Motociklu maršruta izveides pamatiecere ir iepazīstināt gan Latvijas, gan ārzemju mototūristus ar mazāk zināmiem kultūrvēstures apskates objektiem un ainavām Latvijas robežas tuvumā, iezīmējot arī iespējamās naktsmāju vietas ceļotājiem. Maršruts sastādīts, braucot pa takām un lauku ceļiem, kur pārvietoties ieteicams ar apvidus motocikliem. Ceļu paredzēts izveidot divos gados. Pirmais brauciens norisinājās maija beigās, kad no Rīgas devāmies uz Ainažu pusi un turpinājām ceļu pulksteņrādītāja virzienā. Par iepriekšējo posmu gar Vidzemes jūrmalu lasiet šeit. Savukārt otrais posms bija no Mazsalacas uz Valkas pusi.

"On The Way of Freedom" motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veido Andis Pikāns, kura pārziņā ir ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Renārs Kārkliņš, kurš iemūžina maršrutu videomateriālos, un Jānis Rozītis, kurš rūpējas par motociklu tehnisko stāvokli. Dažos posmos viņiem pievienojas arī draugi un domubiedri.

Pēc ilgākas pauzes tveicīgā jūlija pirmdienā turpinājām ceļu no Naukšēniem Valkas virzienā. Mums ir piebiedrojies Fredis un Jānis Cimiņš ar saviem "Yamaha 250", kuriem jau aiz muguras bagātīga pieredze, apceļojot Latvijas un plašās pasaules enduro maršrutus. Caur Naukšēnu pagasta dienvidu puses purviem, pa interesantām meža takām, rūcinājām Spiģu alas virzienā. No alas pēc aprakstiem iztek arī avots Rūceklītis, kas mums, protams, izraisa pastiprinātu interesi. Reizi gadā – maijā – no alas nākot rūcošas skaņas. Zinātnieki skaidro, ka šī skaņa rodas, ūdenim gāžoties pazemes ezerā. Ala nav liela, taču neparasta šajā reģionā, kur upe plūst pa purvainu, lēzenu teritoriju. Klīst nostāsti, ka brīžiem no alas nāk pērkonam līdzīgas skaņas, kas saistāmas ar īpašiem hidroģeoloģiskajiem apstākļiem.

Renārs trinās un dega nepacietībā braukšanas apstākļos iepazīstināt mūs ar savu jauno draugu – dronu Fantomu no DJI saimes. Tas tveicīgajā vakara saulē jautri laidelējās gaisa dejā ar saviem Latvijas radiniekiem dunduriem, kuri todien bija īpaši uzmācīgi, un brīnījās par Veckārķu pils drupām, kas atrodas vien dažu kilometru attālumā no alas.

Veckārķu muižas pils celta neilgi pirms Pirmā pasaules kara. Pie tās strādājuši visi apkārtnes celtnieki no Rūjienas līdz Valkai un pat tālāk. Pilī bija paradzēts izbūvēt 100 istabu, bet tās likteni izlēma kara sākums – vēl neapdzīvoto un nepabeigto ēku kara un agrārās reformas laikā vietējās jaunsaimniecības izmantoja par būvmateriālu ieguves vietu. No iecerētās krāšņās pils ar stāvajiem jumtiem, iespaidīgo torni, ažūrajiem lieveņiem un verandām ir saglabājušās vairs tikai nožēlojamas atliekas. Celtnes gigantiskais tornis paceļas virs koku galotnēm kā apliecinājums 20. gadsimta sākuma būvnieku meistarībai, pašas ēkas atliekas līdzinās aizvēsturiskam briesmonim, ko cauršķeļ dūmeņi un neobarokālie zelmiņi.

Fredim niezēja nagi rāpties pa pilsdrupu ķieģeļu mūriem uz ēkas augšējiem stāviem. Tam bija nepieciešamas klinšu kāpēja un kaķa iemaņas, bet Alfrēdam acīmredzot tās netrūkst.

Pa ceļam uz Ērģemes pilsdrupām nācās palauzīt galvu, lai atrastu Smētu ozolu, kas paslēpies skaistām pļavām pārklātā, reljefā apvidū.

Fredis, kurš brauca pa priekšu, bija izvēlējies grūti izbraucamu, sarežģītu bezceļa posmu, kur tika pārbaudīta mūsu fiziskā un moču tehniskā gatavība. Dubļu kārta izrotāja braucamos un mūsu sasvīdušās, bet laimīgās sejas.

Ērģemē iebraucām ap deviņiem vakarā un steidzāmies iemūžināt pils mūrus rietošās saules staros.

Ērģemes pils bija Livonijas ordeņa sastāvdaļa un pirmo reizi rakstos minēta 1232. gadā. Pils kalpoja kā spēcīgs cietoksnis Livonijas ordeņvalsts austrumu robežu aizsardzībai un kā Livonijas ordeņa mestra priekšpils Cēsu pilij. Iespaidīgā celtne gāja bojā Lielā Ziemeļu kara laikā (1700.- 1721.) pēc Omuļu jeb Hummeļu kaujas, kad to uzspridzināja zviedru karavīri. Leģenda vēsta, ka tie paši zviedru karavīri pilī arī paslēpuši armijas kasi.

Pēc pils apskates ar steigu bija jāsāk meklēt nometnes vieta. Vēlams tuvāk ūdeņiem, bet Bērzezeram, kas atrodas netālu, nevarējām atrast piekļuvi krastam. Tas atrodas purvainā un krūmiem apaugušā apvidū, kur pārnakšņot būtu bijis sarežģīti.

Bija jau iestājusies tumsa, līdz ar to arī spriedze, kas pārbaudīja mūsu reflektorus un nervus.

Netālu no Valkas kartē atradām Ezernieku mājas, kur pēc pieejamās informācijas iespējams palikt.

Iebraucām tur jau pusnaktī, bet saimnieks, par laimi, bija atsaucīgs un ierādīja gultas vietas par 10 eiro no deguna.

Blakus mājai atradām arī dīķi, kurā noskalot dienas dubļus un putekļus, savukārt pie ugunskura dalījāmies iespaidos par piedzīvojumiem un notikumiem bagāto dienu.

No rīta, dzerot kafiju, kravājoties un pie kartes plānojot dienas maršrutu, mums ar interesantiem stāstiem pievienojās mājas saimnieks Aigars Siliņš, kurš jaunībā bijis kaskadieru grupas "Kurbads" dalībnieks.

Latviešu kaskadieri veiksmīgi realizējuši specefektus un trikus vairākās filmās, TV raidījumos un šovprogrammās. Aigars specializējies uz trikiem ūdenī un savulaik dublējis pat pašu Eduardu Pāvulu.

Mūsu nākamais pieturpunkts bija viena no pasaules divu valstu robežpilsētām Valka/Valga.

Pie vecā robežkontroles punkta Jānis Rozītis simboliski pacēla moci ratā un uz viena riteņa no Latvijas iebrauca Igaunijā, tādējādi sajūsminot vietējos iedzīvotājus, kuri viņam uzgavilēja un applaudēja.

Valkas luterāņu baznīcā izmantojām iespēju uzkāpt tornī. Tā kā dievnams atrodas tuvu valsts robežai, tā ir unikāla iespēja vienlaicīgi apskatīt abas valstis.

Ar visām maņām jutām, ka mūsu moči deg nepacietībā izrauties no pilsētvides, tāpēc gar dzelzceļa sliežu uzbērumu traucām dienvidu virzienā, par nākamo mērķi izvēloties Kaķu dižpriedi Gaujas malā. Sliežu posms apmēram septiņu kilometru garumā bija kvalificējams kā smagais enduro ar daudziem sarežģītiem elementiem, kā pārvarēšanai nepieciešams kopīgs komandas darbs.

Pukšu purva tuvumā pēc grūtā posma pamielojāmies ar meža mellenēm un sapņojām par peldi Gaujā. Šeit, priežu mežā, bija atrodamas lieliskas takas un stigas, kur guvām braukšanas prieku kopā ar savu uzticamo tehniku.

Plāņu pagastā nejauši uzdūrāmies uz interesantiem akmens veidojumiem – akmens bedrēm. Arheologi tās identificējuši kā laukakmeņu plēšanas vietu, kas izmantota 19. gadsimta otrajā pusē.

Tepat netālu, Gaujas vecupes malā, senkrasta nogāzē, atradām Kaķu dižpriedi. Tā ir vecākā šobrīd zināmā priede Latvijā, un 1999. gadā tā iekļauta Dabas retumu krātuvē kā dižkoks. Pēc gadskārtu pētījumiem priede varētu būt ap 380 gadus veca. Tās stumbra apkārtmērs sasniedzis vairāk nekā trīs metrus.

Tveice un dinamiskā braukšana bija mūs nokausējusi, tāpēc tieši laikā atradām peldvietu Gaujas krastā un ar sparu metāmies samtaini vēsajā ūdenī.

Jānim pēc tam bija jādodas mājup, bet mēs četratā pa meža takām turpinājām ceļu Zvārtavas virzienā. Fredis izvēlējās takas un labā ātrumā brauca pa priekšu, bet vienā no mitrajiem meža ceļu līkumiem pat krosa pumpene neizturēja spriedzi, mocis izslīdēja un Fredis, uzmesdams gaisā divus kūleņus, kopā ar moci ielidoja grāvī.

Viss beidzās diezgan veiksmīgi – bijām tikuši cauri ar salocītu stūri, noskrāpētu roku un nelielu izbīli, jo vieta kritienam gadījās bez kokiem ceļa malā.

Skaistā Salaiņa ezera krastā, meža ceļa malā, piestājām pie Salaiņu mājām pajautāt naktsmājas siena šķūnī. Tāds gan neatrodas, bet laipnā saimniece Agrita izmitināja mūs dārza mājiņā, kas paredzēta Rīgas bērniem, kuri tobrīd bija pilsētā.

Apstākļi bija ļoti pieticīgi, bez jebkādām ērtībām, bet skats uz ezeru un atmosfēra bija lieliska. Vienojāmies par trīs eiro no cilvēka par naktsvietu, sākām kurt ugunskuru un gatavot vakariņas. Agrita sagādāja mums kartupeļus un piedāvāja nodegustēt pašdarināto, piecdesmitgrādīgo "dzimtenīti", ar kuras kvalitāti ļoti lepojās. Bija pieejami vairāki uzlējumi, bet visinteresantākā garša veidojās no bišu medus šūnām gatavotajam dzērienam.

Sarkanā saule laidās guļus tumšajā meža ezera ūdenī, bet mums pie ugunskura vakara plenērs vēl tikai sākās.

Pamodāmies no daudzbalsīga motorzāģu kora tuvējā mežā. Mežstrādnieki strādāja cauru nakti, likvidējot 3. jūlija viesuļvētras sekas, kā darbības epicentrs bijis tieši šeit, Zvārtavas pagastā. Agrita pastāstīja, ka stihija sākusies negaidīti, tveicīgā dienā pirms negaisa, kad piecpadsmit minūšu laikā zeme ar debesīm griezusies kopā. Mežu īpašniekiem radīti milzīgi zaudējumi, jo vētras nogāztos kokus var izmantot tikai malkai.

Fredim vēl bija jātaisno vakardienas kritiena rezultātā salocītā stūre un "truba". Remontam nepieciešamos instrumentus atradām Agritas šķūnī.

Agrita sparīgi asistēja remonta procesam un kavējās atmiņās par jaunības dienām, kad ar brūtgāniem uz Javām tikuši vagoti Ziemeļvidzemes lauku nostūri.

Mēs tikmēr kartē nospraudām kārtējo mērķi – Kalamecu-Markuzu gravas, kas atrodas netālu no Gaujienas, vien astoņu kilometru attālumā no Igaunijas robežas.

Jānis Cimiņš, nododams mums stafeti ar Garmin GPS navigatoru, atvadījās līdz nākamajai reizei.

Freda maršruts līdz mērķim šoreiz nebija realizējams, jo takas un stigas nosētas viesuļvētras nolauztiem koku stumbriem, ko šķērsot mums nav pa spēkam.

Ap trijiem dienā, pārtapuši dubļu pikās, kā rēgi izbraucām caur Gaujienu un pēc brīža kopā ar lietus mākoņiem iebraucām gravā, kas iepriecināja ar pirmatnējiem, tūristu neizstaigātiem, agrāk neredzētiem dabas skatiem. Krāšņa grava ar ūdenskritumiem, alām, Pļaviņu svītas Sēlijas un Atzeles slāņu atsegumiem. Gravā tek Kalamecu upe, tās gultnē izveidojušies septiņi ūdenskritumi.

Visapkārt gravai bija redzami no dolomīta klučiem celti, bet tagad jau pamesti māju un muižu kompleksi, kuri radīja asociācijas ar Dienvidāzijas džungļos atrastajām civilizācijas liecībām.

Mūsu sapnis pirms ekspedīcijas bija pārgulēt siena šķūnī, un tas piepildījās. Vien 100 metrus no gravas tādu arī atradām – ar svaigu sienu un jumtu virs galvas.

Mūsu ciemiņi tovakar pie ugunskura bija vien mazais stirnēns Bembijs, kurš apjucis skrēja pa pļavu, un dzērvju pāris, kas no rīta atgādināja dziesmā par Latvijas rīta miglu virs pļavām un saullēktu, kādu nekur citur pasaulē nav iespējams novērot.

Mums gribējās palikt šeit vēl un vēl, bet laicīgā dzīve atgādināja par nodevām, kas tai pienākas.

Ape un Raganu klintis šoreiz bija mūsu galapunkts.

Renāram izdevās sarunāt Haskijiem naktsmājas pie Matīsa Karro drauga Aivo Līva, un te arī ceļš beidzās.

Tiekamies jau nākamnedēļ Apes mototrasē un nacionālo partizānu bunkurā robežas tuvumā!