Piecas skaistas pilis un muižas Latgalē: leģendas, greznas zāles un ainavu parki  (3)

Lūk, piecas brīnišķīgas pilis un muižas, ko apmeklēt šādā braucienā.

Droši komentāros pie raksta dalieties ieteikumos arī par citām skaistām un vēsturiskām celtnēm Latgalē, kā arī saviem novērojumiem, apmeklējot šo Latvijas novadu.

Krāslavas novada attīstībā svarīga loma bijusi grāfu Plāteru dzimtai. Viņi te dzīvoja, strādāja, svinēja svētkus, priecājās un skuma. Arī mīlēja... Liktenis bija lēmis, ka Krāslavas grāfu atvasei mīlestība bijusi gaužām skumja. Smeldzīgais notikums stāstos un sarunās tiek atdzīvināts arī mūsdienās – pastaigājoties pils pagalmā un parkā.

Viena no šādām leģendām saistīta ar vēsturisko Karņicka kalnu pilsētā. No tā paveras visburvīgākais skats uz Krāslavu. Bet, kas tad tas Karņickis tāds? Izrādās, ar šo vietu saistās romantiska leģenda par lielu un uzticīgu mīlestību starp grāfa Plātera meitu Emīliju un poļu virsnieku Josifu Karņicki. Tas noticis 1838. gadā. Vienā no greznajām pils ballēm pilī grāfa Plātera meita iepazinusies ar Eversmuižas īpašnieku, virsnieku Josifu Karņicki. Jaunieši, kā jau to varēja gaidīt, iemīlējuši viens otru. Taču šai mīlai šķēršļus licis meitenes tētis – grāfs Plāters, kurš bija iecerējis savu meitu izdot pie kāda dižciltīgāka un bagātāka augsto aprindu cilvēka. Viss beidzies traģiski – Emīlija un Josifs, izmisuma dzīti, gluži kā Romeo un Džuljeta nolēma doties nāvē. Josifs – nošauties vienā no Krāslavas pakalniem, bet Emīlija – izlēkt no pils trešā stāva loga. Pēc norunātas zīmes naktī no 3. uz 4. augustu Josifs tiešām nošāvās, bet Emīliju pēdējā brīdī izglāba viņas kalpone.

18. gadsimtā celtais Krāslavas pils komplekss bijusi grāfu Plāteru dzimtas rezidence. Tās celtniecība pabeigta 1791. gadā, bet pils sienu interjera gleznojumi ir 18. gadsimta Latgales laicīgās arhitektūras izcilākais piemineklis.

Kad pils apskatīta, jāizstaigā arī to ieskaujošais ainavu parks Daugavas ielejas nogāzēs. Tajā ir ap 70 dažādu koku un krūmu sugas. Parkā ir atjaunota grota ar noslēpumaino "pazemes eju" un pils sargu – lauvu. Savukārt no skatu laukuma pie pils paveras aizraujoši skati uz Daugavu un pilsētu. Mūsdienās parks ir iecienīta pilsētnieku un viesu pulcēšanās vieta.

Pēc renovācijas bijušajā stallī ir iekārtota Amatu māja, kur tiek rīkoti dažādi pasākumi un radošās darbnīcas.

Bijušajā pārvaldnieka mājā tagad atrodas Krāslavas novada tūrisma informācijas centrs un starptautiskais kulinārā mantojuma centrs, bet vienā no kompleksa ēkām atrodas Krāslavas Vēstures un mākslas muzejs. Muzejā var apskatīt neparastu ekspozīciju – "Pieci airi", kas izvietota 17 metrus garā, improvizētā laivā, kā arī izstādi "Grāfa Plātera notāra kabinets".

Vairāk informācijas: 65623586, Pils iela 6, Krāslava, kraslavas_muzejs@inbox.lv, www.kraslavaspils.lv.

Ko vēl apskatīt Krāslavā, lasiet šeit.

Lūznavas muiža atrodas Latgalē, netālu no Rēzeknes. 2015. gadā pēc vērienīgas atjaunošanas tā atkal atklāta un ir viena no Latgales jūgendstila pērlēm. Turklāt muiža atrodas Rāznas nacionālajā parkā, kas to padara vēl īpašāku. Pašlaik muiža jau aktīvi darbojas, piedāvājot ne tikai ekskursijas un apskates iespējas tūristiem, bet arī plašu kultūras programmu.

Lūznavas muižas celtniecība uzsākta 1905. gadā, bet tā pabeigta 1911. gadā. Muižas īpašnieki bija Lietuvā dzimušie poļu izcelsmes Kerbedzu dzimtas pārstāvji. 20. gadsimta sākumā tā bija slavena kā mākslinieku, mūziķu un literātu pulcēšanās vieta, Kerbedzu īpašumos viesojies arī ievērojamais lietuviešu gleznotājs un mūziķis Mikolajs Konstantīns Čurļonis.

Ar māksliniekiem saistīta arī kāda leģenda. Pie Lūznavas muižas mājas, dīķa malā, kuplo neparasta daudzstumbru liepa. Leģenda vēstī, ka tā saistīta ar kādas vietējās meitenes nepiepildīto mīlestību. Lūznavā muižkungu laikos allaž virmojusi mākslas dvesma, jo muižas saimniece Jevgēnija Kerbedza bijusi liela mākslas mīļotāja, kas atbalstīja jaunos talantus, vasarās aicinot tos paciemoties Lūznavā. No daudzām valstīm sabraukušie mākslinieki uzaicināja vietējo zemnieku meiteni pozēt. Viens no māksliniekiem meitenei sevišķi iepaticies, taču rudenī daiļais gleznotājs devās prom, apsolot nākošpavasar atgriezties. Gaidot pavasari un savu mīļoto, meitene sastādījusi dīķmalā dzeltenas tulpes kā ilgošanās simbolu. Taču gleznotājs neieradās ne tajā, ne nākamajā pavasarī. Meitenes sirds salūza, bet krāšņajā tulpju pļavā uzauga liepa ar 21 žuburu – kā atgādinājums par 21 gadu jaunās meitenes mīlestību. "Ja vēlaties patiesu un stipru mīlestību, jāiekāpj šīs liepas stumbru viducī!" teikts muižas mājaslapā.

Pašlaik muižā notiek ļoti daudz kultūras pasākumu. Greznās iekštelpas pamazām tiekot apdzīvotas, plānota arī naktsmītņu ierīkošana, pastāstīja muižā.

Šobrīd telpas pamatā tiekot izmantotas koncertiem, semināriem, izstāžu ekspozīcijām un tagad tur izvietots arī Rēzeknes novada tūrisma informācijas centrs. Muižu var apskatīt arī tad, kad nenotiek koncerti. Te ir precīzāka informācija par ekskursiju veidiem. Ieejas maksa: 1,50 eiro pieaugušajiem un 1,00 eiro skolēniem, studentiem, senioriem.

Vairāk informācijas: Luznavasmuiza.lv

Latvijas pierobežā, skaistā un nomaļā Augšzemes stūrītī joprojām stalta stāv Červonkas (Vecsalienas) muižas pils. Ap pili plešas ēnains parks, vasarā te krāšņi zied rozes, bet ziemā logos plešas leduspuķes, un bieži atbrauc jauni un laimīgi cilvēki uzsākt savu kopīgo ceļu – pilī atrodas viena no populārākajām Daugavpils novada laulību reģistrācijas vietām.

Červonkas muižas pils, kas atrodas Červonkā, Daugavpils novada Vecsalienas pagastā, ir viena no retajām Augšzemes muižu ēkām, kas saglabājusies tik labā stāvoklī līdz pat mūsdienām. Gleznainā pils, kas izskatās kā no pasakas, būvēta 1870. gadā neogotikas stilā. Muižas pils celtniecība ilgusi trīs gadus, izmantoti vietējie materiāli – sarkanie ķieģeļi no vietējā cepļa, un no Daugavas krastu dolomīta dedzinātie kaļķi. Par to, kas ir ēkas arhitekts, ziņas ir pavisam skopas un nav zināms tā vārds.

Červonkas nosaukums, iespējams, radies no sarkanās krāsas apzīmējuma poļu valodā (czerwony). Jāpiebilst, ka Augšzemē ir vēl vairākas apdzīvotas vietas, kas nes Červonkas vārdu.

Latvijas brīvvalsts laikā Vecsalienas muiža ir bijusi ne tikai izglītības, kultūras un lauksaimniecības centrs – te ir piedāvāti arī medicīnas pakalpojumi, un pilī atradies Salienas-Skrudalienas rajona ārsta dzīvoklis. Ārstam piedāvāts "brīvs dzīvoklis no piecām istabām, apkurināšana un apgaismošana", tomēr vairākkārtēja brīvās amata vietas izsludināšana un ziņas presē par ārsta trūkumu vēdertīfa epidēmijas laikā liek domāt, ka dakteri pārāk nesteidzās ieņemt vietu tālajā pierobežā ar "satiksmi vissliktākā stāvoklī", kaut gan labākiem zemes ceļiem – pēc paša pagasta vecākā Salenieka presē rakstītā.

Savukārt padomju laikā gadu desmitiem ilgi šajā ēkā bijis kolhoza kantoris, kultūras nams, bibliotēka, līdz 1970. gadam – arī skola.

Tagad ēkā atrodas Vecsalienas pagasta pārvalde, te ir pasts un bibliotēka. Pils parks tiek kopts un atjaunots, pašlaik parkā izveidotas jaukas atpūtas vietas, kur laipni gaidīti pils un parka apmeklētāji.

Vairāk par pils vēsturi lasiet šeit.

Latgales mājīgā pilsētiņa Preiļi vairāk nekā 500 gadus piederējusi senajai muižnieku Borhu dzimtai, kas ieceļoja tur no Vācijas. Dzimta ar laiku pārpoļojusies un bijusi vieni no ietekmīgākajām un bagātākajām muižnieku dzimtām Latgalē. Šajā laikā te valdījušas kaislības, nežēlība, bet arī lielas idejas un varens vēriens, kas noveda pie vienas no skaistāko Latvijas piļu celtniecības un brīnišķīga parka izveides.

Tomēr visas šīs vietas apvij arī baisas teikas. Piemēram, par parkā esošo Mīlestības kalniņu saglabājusies šāda leģenda. Reiz kungs gājis pastaigāties pa parku. Iegājis parka vidū un atsēdies pie atpūtas mājiņas. Viņu no dziļām pārdomām iztraucējis negaidīts mednieka šāviens. Kungs no liela uztraukuma ar sirdstrieku bijis uz vietas beigts. Viņa sieva, sarūgtināta par vīra nāvi, likusi saviem kalpiem izrakt parka kanālus dažādos virzienos par godu savam vīram tā, lai kanālu virzieni attēlotu vīra iniciāļus. Mežsargu, kurš nobaidījis kungu, likusi aprakt dzīvu zemē un uzbērt virsū visu kanālu izrakto zemi – tā radies Mīlestības kalniņš jeb Mežsarga kalniņš. Uz tā, kā liecina nostāsts, bijusi tējnīca, kurp kungi pēc pieciem vakarā nākuši malkot šo dzērienu, bet lejā – trīs lapenes, kur paslēpties lietus laikā, ja tas pārsteidz pastaigā. Parkā ne zariņu nedrīkstēja nolauzt, par to draudēja bargs sods. Mīlestības kalniņā arī spokojas. Vakaros ap kalniņu pulcējas tumši stāvi, dzirdamas sarunas un čuksti. Tieši pusnaktī debesīs sāk lidot ugunīgas lodes. Tā apkārtējo ciemu mednieki sarunājas ar savu draugu, nelaimīgo dzīvu aprakto.

Vairāk par pili un tās apkārtni lasiet šeit.

Jāpiebilst, ka līdz 21. oktobrim katru dienu no pulksten 10 līdz 18 apskatei atvērta Preiļu muižas kapela (Raiņa bulvāris 23).

Preiļu novada tūrisma informācijas centrā un Preiļu muzejā iespējams pieteikt ekskursiju latviešu, krievu vai angļu valodās.

Stāstu par muižnieku Borhu dzimtu papildina izstāde "Borhu dzimtas atspulgi" Preiļu muzejā, blakus parkam esošajā ēkā Raiņa bulvārī 28, kurā pirmo reizi Latvijā iespējams apskatīt grāfu Borhu dzimtas portretu reprodukcijas, kā arī unikālo grāfa Borha Maltas Ordeņa komandora mundiera fragmentu. Ieejas maksa 1 eiro pieaugušajiem un 0,50 eiro skolēniem.

Iebraucot Jēkabpilī, noteikti nepabrauksiet garām Krustpils pilij, kas kopš 13. gadsimta uzticīgi pārrauga Daugavas krastus. Pils viduslaiku pagrabos iespējams dzirdēt noslēpumainos Brūnās dāmas smieklus. Izstāžu zālē un vārtu tornī var aplūkot mākslas izstādes, un no torņa skatu platformas var vērot pilsētas panorāmu.

Daugavas labajā krastā redzamā, staltā Krustpils pils viena no senākajām Latvijas pilīm. Tās pamatus 1237. gadā licis Rīgas arhibīskaps Nikolajs de Magdeburgs kā nocietinājumu ceļā no Rīgas uz Daugavpili. Toreiz tā bijusi vieta, kur gūt naktsmājas, sagādāt pārtiku un nomainīt zirgus tālajam ceļam. Hronikās pils pirmo reizi pieminēta strīda dēļ – bruņinieku ordenim, kas to patvaļīgi bija atņēmis bīskapam, tā 1318. gadā bija jāatdod vien atpakaļ Dieva kalpiem. Kā teikts 1937. gadā izdotajā K. Vanaga "Ceļvedī pa dzimto zemi", tad 1416. gadā ordenis no jauna ieņēmis Krustpili, kura tam uz 10 gadiem ieķīlāta. Vēlāk bruņinieki to tiešām ieguvuši īpašumā, un ap pili izveidojusies pilsētiņa.

Laikam ejot, pils vairākas reizes nopostīta, tāpēc senākās vēstures liecības saglabājušās pagrabstāvā, kur telpas sedz krusta velves. Tur laiks, šķiet, apstājies pirms vairākiem gadsimtiem.

Pils savu līdzšinējo izskatu ir ieguvusi 19. gadsimta sākumā, kad pilī notikuši modernizācijas darbi.

Kā jau ļoti senai pilij, arī šai ir savas tumšās un nezināmās lapas. Tādas, kas rada spoku stāstus un leģendas. Runā, ka pils klusumā soļus klaudzinot neredzams tēls. Varbūt saimnieciskās rūpēs iegrimusī istabene, ietērpusies brūnā linu kleitā, joprojām kārto savas lietas mums neredzamā pasaulē? Soļu raitā klaboņu, čukstu šalkas un durvju roktura sitieni. Lai cik mistiski tas skanētu, šīs izjūtas piedzīvojuši gan armijas drošsirdīgie vīri, gan muzeja darbinieki un apmeklētāji.
Kopš 1996. gada Krustpils pilī atrodas Jēkabpils vēstures muzejs, pārņemot pils apsaimniekošanas un atjaunošanas darbus.