Pati Linda raksta: "Šis ir mans atklātais stāsts par sevis meklējumiem, dzīves svinēšanu, klaidoņa gaitām un visām tām brīnišķīgajām vietām un cilvēkiem, kas nu jau atstājuši neaizmirstamu iespaidu manam raksturam un vērtību skalai."
Lūk, pirmais fragments par braucienu cauri gleznainajai Norvēģijai!
"Es toreiz sēdēju kalna galā kaut kur starp Horvātiju un Slovēniju. Raugoties lejā, kur manam skatam pavērās naksnīgas pilsētas mazās laternu gaismas un bija dzirdami reti mašīnu motoru trokšņi, es sev klusi nočukstēju it kā tik vienkāršu, bet tobrīd tik ļoti smacējošu jautājumu: "Linda, ko tu gribi?" Es vēl tagad atceros, kā toreiz tā sapņaini noelsos un pati sev atzinu: "Šo...".
Es zināju, ka biju pazudusi savos pienākumos pret ģimeni un sabiedrību, biju aizelsusies ar normālas dzīves uzturēšanu — dzīvokli, statusu, drēbēm, skaistumu, biznesu, attiecībām utt. Es biju pati sevi nolikusi mūžīgajā kāmīša ritenī, aizmirsdama par to, kam reiz ticēju, par to, kas es esmu un kas ir manis pašas brīvība. Tāpēc acumirklī, tā paša kalna augstumā, es radīju savu trīsgades plānu.
Trīsgades plāns nozīmēja viena gada morālo un fizisko gatavošanos ceļojumam, bet divus pārējos gadus — brīvo klejošanu. Es sev atgādināju, ka katram no mums ir dzīvojama sava dzīve. Un lai kā arī necenstos, savu citādo dzīves skatījumu mēs nevaram noslēpt maisā un noslīcināt piemājas dīķī. Mēs esam tieši tādi, kādi esam.
"Un kāda esmu es?"
Es nu jau raudzījos zvaigznēs, it kā lūkodamās spogulī un prātuļodama par sevis pašas dziļākajām saknēm. Un zem mūžīgās karjeras būvēšanas slēpās īstā Linda. Tā, kurai bija jāredz dzīve un pasaule tās asinsvadu kapilāros. Tā, kurai bija mūžīga vēlme ceļot, izbraukt un iebraukt, redzēt vēl neredzēto, just un neapslāpēt savas emocijas.
Ar to arī iesākās mans ceļš. Mans jaunais ceļš, izdzīvots sekojot tikai un vienīgi manai sirdsbalsij. 2012. gada 11. jūnijā es uzdāvināju sev brīvību. Brīvību beidzot savā dzīvē darīt to, ko vēlos ES, nevis mana ģimene, draugi, sabiedrība, attiecībās iesaistītais otrais cilvēks vai manis pašas bērnībā izdomātās patiesības un vērtības. Es gribēju sākt visu no nulles. Un patiesībā es vienmēr biju to vēlējusies, bet biju par naivu un bailīgu, lai to darītu. Tāpēc es pasludināju sev brīvību apceļot pasauli ar mugursomu plecos un baudīt dzīvi, ēdot to ar lielo karoti.
Es aizgāju no darba. Atvadījos no saviem mīļajiem. Pieliku punktu sāpīgām mīlestības jūtām. Un devos piedzīvojumos.
Šis ir mans atklātais stāsts par sevis meklējumiem, dzīves svinēšanu, klaidoņa gaitām un visām tām brīnišķīgajām vietām un cilvēkiem, kas nu jau atstājuši neaizmirstamu iespaidu manam raksturam un vērtību skalai. Divi ar pusi gadi ceļā, 32 valstis un tāds emociju mantojums, ar ko būtu grēks nepadalīties. Šajā grāmatā, manu piedzīvojumu pirmajā daļā, par to, kā izdzīvot tūkstošiem kilometru ceļa malā, kā izbaudīt katru minūti brīvības un kādus patiesus pārsteigumus nes stopošana un bez-plāna ceļojums.
***
Norvēģija ir patiesi elpu aizraujoša zeme. Pat modušies pēc absolūti zobus klabinošas nakts, mēs bijām laimīgi par skatu, kas pavērās mūsu priekšā un patīkami satraukti par to, kas mūs sagaida — 229 kilometru attālumā mītošais ziemeļu tālākais sauszemes punkts — Nordkaps.
Modušies agrā rīta stundā, mēs tomēr nekur daudz tālāk netikām — mūs jau atkal pārsteidza lietus. To gan izmantojām kā kārtējo pozitīvo iespēju Jancim (Jancis ir Lindas līdzbraucējs un arī Lindas ļoti labs draugs, kādu laiku viņi ir ceļojuši kopā. Var pat teikt, ka Jancis ir grāmatas galvenais varonis - red.) izvilkt no futlāra ģitāru, bet es, šoreiz pabīdījusi malā pierakstu kladi, izvilku no somas Latvijā ar dziesmām pierakstīto MP3 atskaņotāju, minēdama, kuras dziesmas ir no manis, bet kuras manu mīļcilvēku līdzi dotās. Sasniegusi tādu absolūto pazušanas sajūtu starp burvīgo jūras krasta idilli Altā un gandrīz vai salkanu mūziku ausīs, es aizsapņojos par mājām un visu to, no kā esmu atteikusies. Zīlēdama no debesīm krītošajās lietus lāsēs varbūtības, domās atgriezos vēl nesen lolotā mīlas stāstā. Turējos pie visiem tiem neatbildētajiem jautājumiem un slīcinājos atmiņu uzplaiksnījumos. Fiziski es biju brīva, bet morāli mani vēl kāds turēja striķītī, neļāva pilnībā izgaist un izdzīvot savu šķietamo neesamību.
Pēc pāris mirkļiem domu vientulības, tiklīdz pārgāja lietus, abi ar Janci jau stāvējām ceļa malā. Pēc pāris stundu zobu klabināšanas, sekoja kārtējās veiksmīgās sakritības. Vientuļš tukša autobusa šoferis mums veikli birdināja visādas ziemeļu tūrisma nianses — te esot tādas dienas, kad tūristi nedrīkst izkāpt klintīs, jo aukstais vējš sasaldē visu, kas pagadās ceļā. Vācu pensionāru pāris, atceroties savas jaunības dienas, iesēdināja mūs savā kemperī un, uzdodoties par mūsu vecākiem, izkārtoja mums visiem ģimenes (daudz lētāku!) Nordkapa apskates caurlaidi. Ap agru pēcpusdienu jau bijām pāris soļu attālumā no slavenās klints. Trīs dienu aukstuma mokas bija beigušās ar absolūtu uzvaru — Nordkaps bija tieši tik skaists un emocijas izraisošs, kā mēs bijām gaidījuši. Tur pārņēma jocīgas sajūtas: it kā tu būtu pašā pasaules galā, un zini, ka tālāk vairs nav, kur iet. Un galvā doma viena — ir jānokļūst pasaules tālākajā dienvidu punktā!
Nordkaps patiesībā nav tālākais punkts ziemeļos. No tā pa kreisi ir kāds necils zemesrags, kas iestiepjas mazliet tālāk jūrā, bet tas ir zems un nesmuks, tāpēc Norvēģijas karalis 1800. gados uzcēla pieminekli tieši uz Nordkapa zemesraga, liekot visiem domāt un uzskatīt to par vistālāk ziemeļos esošo, jo no tā paveras tiešām elpu aizraujošs skats tālāk jūrā, tālāk nezināmajā.
"Laižam?"
"Laižam!"
Abi aukstiem deguniem un pirkstu galiem devāmies 30 kilometru attālumā esošās "lielpilsētas" virzienā. Honingsvaga (Honningsvåg) ir galvaspilsēta salai, kur atrodas Nordkaps. Tā ir vieta, kur visi tālāko ziemeļu punktu apskatīt atbraukušie nakšņo un pavada laiku. Tur arī sastapām mūsu itāli Djego (Diego) un viņa vācu draudzeni Denīzi (Deniz), kas bija atsaukušies uz mūsu sludinājumu ceļotāju un viņu izguldītāju vietnē Couchsurfing. Kopā mielojāmies ar vakariņu zupu, sasildīšanās nolūkos izdzērām vairākas krūzes tējas, izrunājāmies par Norvēģiju un tās nodokļu sistēmu, mācību sistēmu, apspriedām Nordkapa tūrisma objektus (abi jaunieši šeit strādā kā gidi) un uz šejieni braucošos tūristus. Un visi silti un saldi iemigām.
Mūsu ceļojums ārā no Norvēģijas sākās ceturtdienā, 28. jūnijā, kad, velkot ar pirkstu pār ceļojuma karti, savā topogrāfiskajā idiotismā, apsolīju Sandai, ka Dānijā mēs varētu būt 3–4 dienu laikā, pēc daudzo gadu pauzes, beidzot paciemoties pie viņas. Jancis paspēja par mani paņirgāties jau pirmajās piecās minūtēs, bet es apņēmīgi situ kāju pie zemes un teicu – tas ir iespējams, uz kartes pāris centimetri vien ir līdz Orhūsai (Aarhus), kur Sanda dzīvo! Bet to, ka Norvēģijā sanāks aizķerties, rūgti sapratu jau pirmajā dienā, kad īpaši tālāk par Altu netikām, plānotās pus Zviedrijas vietā. Redz, norvēģi ir draudzīgi, laipni, dzīvo labi iekārtotā vidē un varbūt arī bailēs no jocīgiem stopotājiem, mums garām braucot, izlikās, ka skatās kaut kur citā virzienā, vai ieurbās stūrē. Tas bija acīmredzams pretstats atvērtajiem somiem, kas māja, smaidīja un pīpināja. Jāatzīst, ja Norvēģijā nebūtu tik daudz somu tūristu, mēs tur būtu iesprūduši uz vēl ilgāku laiku — ja kāds apstājās, tas vairākumā gadījumu bija soms.
Kad bijām iestrēguši Altā, mūs glāba no Djego līdzi paņemtās maizītes, kas mazināja mūsu garlaicību un aukstumu. Un par brīnumu, pavisam drīz pie mūsu pēdām apstājās maziņš, mājīgs auto ar māti un pusaudžu meiteni tajā. "My daughter thinks I'm crazy" (Mana meita domā, ka es esmu traka), laipnā norvēģiete kāpa ārā no mašīnas un smaidīdama sacīja.
Par spīti meitas norvēģu tipiskajam pret-stopotāju skepticismam, viņas mamma mūs sēdināja mašīnā un gādīgi teica, ka neesot spējusi mūs atstāt uz ceļa. Viņa braucot uz mājām, tikai pāris kilometrus tālāk, bet vismaz kaut necik tuvāk dienvidiem. Tikai piecu kilometru kopā pavadītajā laikā mēs esam jau bijām paspējuši izstāstīt visu mūsu ceļojuma plānu un vēl izdiskutējušies par Norvēģijas ekonomisko labvēlību un patiesībā tikai ārpasaulei šķietamo laimi un apmierinātību ar valdību vai algām. Nepagāja ne 20 minūtes kopš brīža, kad kundze mūs atstāja pie kādas vietējās šautuves, par kuras eksistenci vēstīja nepārtraukti dzirdamie šāvieni, tālākas laimes meklējumos, kad viņa jau bija atpakaļ un pieteicās mūs aizvest vēl mazliet tālāk. Redz, viņa brauca nolikt puķītes uz mammas kapa vietas un tas ir vēl mazliet, mazliet tālāk dienvidu virzienā.
Tikai tad, kad bijām aplūkojuši kapa vietu un palīdzējuši mazos uzkopšanas darbos, kundze, atverot bagāžnieku, atklāja savas atgriešanās patieso iemeslu. Viņa mūsu virzienā stiepa maisu, pilnu ar banāniem, svaigi ceptām sviestmaizēm, ledus tēju un pienu. Teikdama, ka būtu vedusi vēl, bet nekas cits vairs ledusskapī neesot bijis.
Gaisa temperatūra nebija pacēlusies augstāk par 8 grādiem pēc Celsija. Pēc mīļas atvadīšanās, lūkojoties baltā maisiņa saturā, bijām bezgala pateicīgi, bet nevarējām nepasmaidīt par tikko no ledusskapja izvilkto pienu un garšīgo auksto ledus tēju. Snīpji sarkani, un pēc neveiksmīgiem stopojumiem attapāmies vēlā vakarā fjorda vidū, mazā autobusa pieturā. Nav sliktums bez labuma: vieta bija ideāli piemērota kempingošanai, no tās pavērās pasakains skats, mums bija norvēģu kundzes dāvinātais piens, ko uzsildīt ar pusgada laikā sakrātajiem cukura iepakojumiem no Hesburger, McDonald's un Narvessen (paldies mīļajiem draugiem, kas pusgadu rūpīgi nesa mums mājās šos cukurus un citas līdzi ņemamās garšvielas!), klāt piekožot mūsu Nordkapa drauga Djego pašceptos sēklu krekerus. Sasildīšanās un ziņkāres apmierināšanas nolūkā man bija lieliska iespēja uzrāpties blakus esošajā kalnā, lai redzētu, kas notiek kalnam otrā pusē. Atbilde izrādījās visnotaļ loģiska — kalna otrā pusē ir vēl viens kalns. Tad vēl viens. Un vēl viens.
Pirms miega, drebot no aukstuma, burtiski kāpdami dziestošā ugunskurā, smejoties noteicām: "Būsim varoņi, ja šo nakti izdzīvosim". Un izdzīvojām! No rīta saule spīdēja tik spoži, ka no telts ārā līdām ar plašu smaidu, uzsiluši un gatavi jauniem piedzīvojumiem (sasilšana, protams, Norvēģijas ziemeļos ir relatīvs un ātri pārejošs jēdziens).
Nekurienes vidū nostāvējām apmēram divas stundas līdz mūs laipni uzņēma mini busiņa šoferis, kurš tikko Altā nogādājis tā saucamos zvejošanas tūristus, kas ir gana slinki un maksā naudu, lai viņus pievestu pie zivju vietām, iestādītu rokās makšķeres un teiktu: "Tagad zvejo!". Norvēģija ir bagāta ar līdaku pārpildītām upēm un kempingu vietām to tuvumā (turklāt Norvēģijā atļauts būvēt telti un dedzināt ugunskuru jebkurā zāles pleķī, kas neapdraud citu cilvēku dzīvību, ja vien tas nebojā kāda cilvēka privātīpašumu), tāpēc es šādai "ceļošanai" tomēr nesaskatu absolūti nekādu jēgu, tikai veidu kā bagātiem cilvēkiem šķiesties ar naudu.
Pēc nobrauktiem aptuveni 50 kilometriem, tikām atstāti tikpat nomaļā krustojumā, kā iepriekšējais, kurā, šķiet, pavadījām vēl divas stundas skaļi dziedot, dejojot, izpildot dažādus vingrojumus un visbeidzot novelkot vējjakas un sildot vaigus retu reizi uzspīdošajā saulē. Turpinājām savu ierasto samāšanos ar retajiem mašīnu šoferīšiem un vēl retākajiem riteņbraucējiem, dalot smaidu pa labi un kreisi. Baudījām ikkatru minūti pieredzes un turpinājām jūsmot par Norvēģijas dabas skaistumu. Ziemeļbrieži bija sastopami uz visām debespusēm, un daba kļuva par paradīzes atspoguļojumu. Zili zaļa!
Tad apstājās somu jaunieši – Antti un Laura – 21 gadu veci, bez darba un nemācās. Bauda dzīvi. Un kāpēc gan ne, ja Somijas valdība par to maksā 800 eiro mēnesī?! Katrā ziņā bija bezgala patīkami satikt šādus cilvēkus vecā, ķirškrāsas Volvo, pārbāztā ar mantām, un absolūtā brīvībā vienkārši vizinoties apkārt. Antti ir vietējās grupas uzlecošā rokzvaigzne, bet Laura – talantīga māksliniece. Un tā nu mēs visi četri varējām stundām ilgi nodoties sarunām par visu mums interesējošo, nemaz nejūtot vecuma vai kultūru atšķirību.
Pēc mana spalgā kliedziena, mūsu pārbrauciena laikā, Volvo tika apturēts, un mēs visi devāmies tuvējā sniega pleķa virzienā. Sniegs jūnijā! Smējāmies gardiem bērna smiekliem, metot viens otram sniega pikas, un, protams, mana ziemas cilvēka dvēsele tika pabarota pilnvērtīgi, ieguļoties sniega baltumā. Ar smaidiem pilnām kabatām, lēnīgais Volvo ieripoja Skjervo (Skjervøy), kas atrodas uz vienas no daudzajām skaistajām, fjordiem pārpilnajām Norvēģijas pussaliņām. Vēlā vakarā, pēc pozitīvisma pilnas dienas, kopīgi ar saviem jauniegūtajiem vienas dienas draugiem kurinājām ugunskuru un gatavojām vakariņas.
Sestdienā, 30. jūnijā, svinējām ceļojuma divdesmitās dienas jubileju. Laiks bija paskrējis nemanot. Bijām iegājuši patīkamā rutīnā, kad vairs īsti netika skaitītas dienas. Pilnībā izdzīvojām ceļojumu, dēvējot to par dzīves stilu, nevis brīvdienu iegribu. Ar somu jauniešiem, pēc ilgām un nesteidzīgām brokastīm, nobraucām kopā vēl pēdējos 100 kilometrus, apspriežot dzīves priekus un sīkumus. Tikām atstāti Skibotnā (Skibotn) uz ceļa, kas ved prom no skaistās Norvēģijas virzienā uz Somiju un Zviedriju. Nostāvējām tur vismaz četras stundas bez jebkādām cerībām par turpmāku virzību prom no aukstās valsts. Tomēr pašā pievakarē, jau pēc zaudētām pēdējām cerībām, mūs savā mašīnā turpmākajiem 50 kilometriem uzņēma somu pāris. Un pasaule izrādās smieklīgi maza! Ja neskaita motociklu ar Latvijas numuru Honingsvagas pilsētā un mašīnu ar Latvijas numurzīmi Altas piepilsētā, vislielākais pārsteigums mūs sagaidīja patīkami ērtajā Volvo. Stāstot par izpalīdzīgajiem somiem un pieminot Rovaniemi un Iri, kura mūs izmitināja Jāņos savās mājās, redzēt šofera draudzenes ieplestās acis un sadzirdēt patīkamo iekliegšanos: "I know her, she is my best friend!" (Es viņu pazīstu! Viņa ir mana labākā draudzene!). Kaut kur pie Norvēģijas robežas ar Somiju, mēs pārliecinājāmies, cik ļoti mēs viens otru šajā pasaulē labi zinām.
Tā kā ar somiem nobrauktie 50 kilometri mums šķita krietni par maz, tika pieņemts lēmums ar kājām iet vismaz 10 kilometrus pa līkumaini kalnaino ceļu ārā no pilsētas, lai atrastu vai nu ideālu vietu stopošanai, vai arī gulēšanai. Stopošanas stunda tomēr izrādījās neveiksmīga un mazliet īgni par sestdienas neveiksmi, devāmies gulēt, lai svētdienu sāktu agri. Dabasskats atkal jau burvīgs, un es Jancim tā arī pirms miega teicu, ka šaubos vai pēc šī ceļojuma būšu spējīga mosties vienveidīgi izkrāsotā istabā bez ūdens skaņām un burvīgiem kalniem acu priekšā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
