Pilsētnieku piparotā dzīve laukos: stāsts par uzņēmīgiem čili audzētājiem Latvijā  (3)

Pastāvīgie Kalnciema tirdziņa apmeklētāji un gardēži, kas meklē arvien jaunas garšas, noteikti būs pamanījuši piemīlīgās burciņas ''Burka un ledus'' ar dažādām piparotajām mērcēm. Tikpat nejauši ar uzņēmīgajiem čili audzētājiem iepazinos arī es, tāpēc devos ciemos lūkot čili mājvietu un izzināt saimnieku piparaino ceļu uz panākumiem.

Salīdzinoši netālu no Rīgas, pašā Lielupes krastā, starp labības laukiem jau no ceļa puses manāmas ieapaļas siltumnīcas, kurās pat minēdams neuzminētu to, kas tur aug. Pirms tieku iepazīstināta ar mūsu tikšanās vaininiekiem, proti – čili, izstaigāju pārējo saimniecību. Bez čili vienā no siltumnīcām raženi aug tomāti, netālu no tās netālo kuplo dažādi zaļumi, bet lepni sev pievērš uzmanību arī ozols, kas šogad arī novērtēts kā viens no dižkokiem, sasniedzot gandrīz sešu metru apkārtmēru. Saimniekiem nudien ir ar ko lepoties. Abi smejoties sarunas laikā arī izteicās, ka, ja gadījumā sāktos karš, ir pārliecināti, ka no bada nenomirtu.

Kā daudzi veiksmes stāsti, arī šis esot nejaušs, čili audzēšana aizsākusies spontāni. Ronaldam tie ļoti garšojuši, tāpēc nolēmis pamēģināt tos pats izaudzēt. Aizbraucot uz Taizemi, arī Loretai iegaršojušies čili, tur arī tos pareizi iemācījusies ēst, un tad arī nolēmuši kaut ko izaudzēt savām vajadzībām. Ar to brīdi viss strauji sācis virzīties uz priekšu, no vienas siltumnīcas nu jau nonākot līdz trim. Tieši tik vienkārši, neko īpaši nezinot par čili audzēšanu, bet galvenais, ka uzņēmības un entuziasma netrūka. Vēl interesantāks šis stāsts ir, zinot faktu, ka abi čili cienītāji ikdienā dzīvo Rīgā un ik dienas strādā algotu darbu vismaz astoņas stundas dienā. Tad nu sanāk, ka čili audzēšana lauku mājās ir sava veida hobijs, kas nu jau izaudzis līdz otrajam darbam.

Vaicāju, kā iemācījušies audzēt čili, ja līdz šim Latvijā nekas tāds nav darīts. Abi smejot saka, ka joprojām neprot! ''Paļaujamies uz intuīciju, speciālos kursos neejam, tik vien kā studējam interneta dzīles un lasām grāmatas par čili. Vienīgais mēslojums, ko izmantojam, ir zirga mēsli, ar ko tad palutinām stādus stādīšanas laikā, pavasarī. Bet visu pārējo laiku tie aug savā nodabā,'' skaidro Loreta. Saimnieki atklāj, ka čili augšanai nepieciešams vien siltums un mitrums. Paši gan neesot čakli laistītāji, jo ikdienā dzīvo pilsētā, tāpēc laistīšana notiek vien reizi nedēļā. Toties ir siltumnīcu sargs, kurš tās atver un aizver katru dienu, bez tā nevar iztikt. Un šādi rūpējoties par siltumnīcā augošajiem labumiem, raža pieejama līdz pat oktobrim.

Čili audzēšana rīdziniekiem bijis pat labākais risinājums – nav lielas ravēšanas, nav katru dienu jālaista, tik jāuzslej siltumnīca, jāizaudzē stādiņi un tad jāļauj tiem izpausties. Sākumā vien jāuzpasē, lai stādus neaizēno nezāles. Šogad tika ieklāta plēve, bet principā čili neesot untumaini pret nezālēm, skaidro čili cienītājs.

Ieejot siltumnīcā, jūtama patīkami eksotiska smarža, kas pasaka priekšā, kas šeit tiek audzēts. Saimnieks stāsta, ka kopā iestādītas 34 šķirnes, starp tām arī pasaulē asākais čili. Kopējais stādu skaits šogad sasniedzis zīmīgo atzīmi "1000". Sēklas tiekot iepirktas no Holandes, bet stādiņi izloloti tepat, mūsu zemītē. Ronalds stāsta, ka februāra beigās, marta sākumā sēklas iesēj, tad audzē stādiņus un maija sākumā tie gatavi jau tālāk plesties siltumnīcā. Katrs stādiņš ir divgadīgs, turklāt tas ražo nepārtraukti. Ronalds eksperimentējis ar čili izaudzēšanu no pašu augļu sēkliņām, bet tas nav veicies tik sekmīgi, tāpēc atgriezušies pie pārbaudītām metodēm. Ja pagājušajā gadā izdevies izaudzēt aptuveni 500 kilogramu lielu ražu čili, tad šogad saimnieki prognozē aptuveni tonnu ražas, pateicoties papildu siltumnīcai.

Zināmākie čili pipari, kas šeit arī aug visvairāk, ir halapenjo. Gan tāpēc, ka šo šķirni visi labi zina, gan arī tāpēc, ka raža ir pateicīga un tie aug visvairāk. Bet siltumnīcās sparīgi aug dažādas šķirnes, gan agrāk ražojošas, gan vēlākas. Tieši pateicoties šķirņu dažādībai, čili pieejami dažādos periodos un pēdējā raža tiekot novākta tikai oktobrī. Atkarībā no šķirnes čili izaugot aptuveni divu nedēļu laikā. Vaicājot par kaitēkļiem, saimnieki atklāj, ka bez tītara, kas esot biežs viesis siltumnīcā un labprāt ēdot lakstus, tur ciemojas kailgliemeži un vēl kādi kaitēkļi, kas vēl īsti nav atklāti. Tāpēc starp pipariem iesētas samtenes un kliņģerītes, tās it kā palīdzot pasargāt augus no kaitēkļiem, bet vai tas darbojas, grūti spriest, skaidro saimnieks.

Piparoto gardumu tirdzniecība sākta pirms trim gadiem. ''Čili bija izaudzēti tik daudz, ka sapratām – paši neapēdīsim. Tad nu nolēmām doties uz mājražotāju tirdziņu Čiekurkalnā, kur vienā dienā izpārdevām visus krājumus. Lai arī devāmies ar skepsi, tomēr mājās atbraucu bez burciņām,'' lepni stāsta saimnieks. Svaigā veidā piparus mājražotāji piegādā dažiem restorāniem Rīgā un veikaliem, bet kopumā viss izaudzētais pašu rokām tiek pārstrādāts. No izaudzētajiem pipariem gatavo harisas pastu, čili saldskābo mērci, adžiku, kurai oriģināli klāt nav tomātu, halapenjo pipari tiek pat marinēti halapenjo, kā arī gatavoti citi labumi.

Tie, kuri redzējuši produkcijas etiķeti, noteikti nodomā – kāpēc ''Burka un Ledus''? Tāpēc, ka lielākoties visa čili produkcija ir burciņās, savukārt ''ledus'' tāpēc, ka šogad ir doma uzsākt arī produktu saldēšanu. Čili īpašs ar to, ka tas nemaina savas labās garšas īpašības gan svaigā, gan kaltētā un saldētā veidā. Pēc kaltēšanas čili iemērc siltā ūdenī – tas atdzīvosies un piebriedīs kā svaigs.

''Cilvēkiem radies ļoti maldīgs priekšstats par to, ka čili nedrīkst ēst, ja ir kuņģa čūla vai vēl kaut kas. Kāpēc gan čili ēd Indijā? Tāpēc, ka tas ir kā dezinfekcijas līdzeklis,'' skaidro Loreta. Savukārt Ronalds stāsta, ka principā čili iedalās divās kategorijās – vieni ir sildoši, kad sajūti asumu iekšēji, bet otra veida čili – dedzinoši, kad pikantums jūtams jau uzreiz mutē.

Vaicājot pēc ieteikumiem čili izmantošanā, saimniece stāsta, ka nevajag pievienot uzreiz veselu čili piparu. Vajag sākt ar mazumiņu un tad, ja gribas vēl asāku, pievienot vēl, nevis uzreiz pārspīlēt tā, ka nav vairs atkāpšanās ceļa. Čili pazinēji saka – ja apēsts čili un sajūta ir dedzinoša, nekad nevajag to remdēt ar ūdeni, alu vai kādu gāzētu dzērienu, no tā tikai sliktāk kļūs. Vislabāk ir apēst vai iedzert kādu piena produktu, maizes šķēli, rīsus vai cukuru. Arī paši vienmēr tirdziņā ņemam līdzi skābo krējumu – ja kādam degustējot bijis par asu, piedāvājam krējuma karoti un asaras acīs un nepanesamais asums mutē remdināts, stāsta Loreta. Saimnieki arī atklāj, ka latviešiem arvien vairāk sāk iepatikties čili pikantums, un pareizi vien ir, galu galā, garās ziemas un drūmie mēneši pieprasa sasildīties arī iekšēji, tad nu čili ir kā reizi tam piemēroti.

Interesanti, vai ir jūtama atšķirība starp Indijā un Latvijā audzētiem čili? Zinātāji apgalvo, ka, iespējams, profesionāļi ar smalkākajām garšu kārpiņām varētu atšķirt, bet pašiem šķiet, ka garšo tikpat labi un asi. Tomēr ne mazums interesantu atgadījumu bijuši tirgus plačos. Loreta stāsta, ka cilvēki netic, ka čili tik tiešām izaudzēti tepat, tāpēc nu jau pēc pieredzes ņemot līdzi ne vien krējuma burku čili degustētājiem, bet arī fotogrāfijas kā pierādījumus.

Kā paši saimnieki ēd čili? Nebūt negrauž kā ābolus, tik traki vēl nav, bet abi smej, sakot, ka viņi neesot rādītājs asuma pakāpei. ''Ja klients vaicā, vai tas ir ass vai nav, mēs jau vairs nespējam objektīvi vērtēt, jo esam pieraduši pie šīm garšām un tas, kas kādreiz man šķita neēdams asuma dēļ, tagad iet iekšā vēsā mierā,'' stāsta Loreta.

Šis stāsts ir vēl viens pierādījums tad, ka ar entuziasmu, vēlmi darīt un gaišu skatu nākotnē var panākt brīnumu lietas. Uzņēmīgie čili audzētāji pārspējuši paši sevi, ar savu produkciju apgādā labākos šepavārus Latvijā, apmierinājuši izsmalcinātu tūristu garšas kārpiņas un galu galā, pierādījuši paši sev, ka var! Sarunas noslēgumā Loreta un Ronalds atzīst, ka, neskatoties uz dzīvi pilsētā, viņiem visai labi patīk laukos un nākotnē gan jau pārcelšoties turp uz dzīvi pavisam, bet pagaidām, kamēr vēl enerģijas pārpārēm, jāizbauda visas iespējas. To tad arī novēlu censoņiem – dzīvesprieku, idejas, palīdzīgas rokas un to dzirksteli acīs pat tad, ja nav apēsts čili.