Trīs dienu brauciens no Lietuvas ziemeļiem līdz dienvidiem: četras galvaspilsētas un kūrorts

Kā atskaites punkts bija Rīga, nākamais pieturpunkts – Kauņa. Var braukt caur Jelgavu, var braukt caur Bausku. Izvēlējāmies pirmo variantu virzienā uz Šauļiem, pēc tam pagrieziens uz Radvilišķiem un 148. ceļš. Starp citu, Lietuvā braukšana pa otrās nozīmes autoceļiem ir īsta bauda. Pieklājīga kvalitāte, mašīnu praktiski nav, pa ceļam daudz interesantu pārsteigumu un apskates vietu – piestāj un mierīgi apskati.

Aizbraucam līdz krustojumam pa A1 šoseju un griežamies otras lielākās Lietuvas pilsētas virzienā. Starp citu, Kauņa bijusi arī Lietuvas galvaspilsēta laika posmā no 1920. līdz 1939. gadam.

Braucot pa šādu maršrutu, no Rīgas līdz Kauņai būs aptuveni 300 kilometru.

Kauņā saplūst divas lielākās Lietuvas upes – Nemūna un Neres. Pilsētā nudien ir, ko apskatīt. Tādēļ, ja tajā vēl neesat bijuši, ir vērts atvēlēt vairāk laika. Piemēram, apskatīt senāko Lietuvas kņazistes ķieģeļu pili, kas būvēta gotikas stilā, bet pēc tam šķērsot "garāko tiltu" pasaulē. Pāriešana no viena Nemūnas krasta līdz otram pa Lielā Vitauta tiltu savulaik ilga veselas 13 dienas! Un tas viss tikai tādēļ, ka viena Kauņas daļa piederēja Krievijas impērijai, bet otra – Prūsijas karalistei (līdz 1807. gadam). Katrā upes krastā spēkā bija cits kalendārs, bet abu laika starpība bija 13 dienas.

Mūsuprāt, Kauņā ir divi ļoti interesanti muzeji. Pirmais – Velnu muzejs, kurā glabājas vairāk nekā trīs tūkstoši dažādu nešķīsto spēku eksponātu. Otrais – ģeniālajam lietuviešu māksliniekam Mikalojam Konstantīnam Čurļonim veltītais muzejs. Kauņā atrodas arī viens no vecākajiem Eiropas funikulieriem, kas būvēts pirmās neatkarīgās republikas laikā.

Lai dotos tālāk ceļā, jāizbrauc uz ātrgaitas šosejas A1 un jādodas Viļņas virzienā. Pa ceļam būs "Kauņas jūra", kuras krastā atrodas skaistais Pažaisles klosteris un baznīca.

Skaistais arhitektūras ansamblis baroka stilā, kas tiek salīdzināts ar Sv. Pētera baziliku Romā, sākts būvēt 17. gadsimta otrajā pusē, celtniecība pabeigta 1712. gadā. Klosteri veidojuši itāliešu arhitekti Pjetro un Karlo Putini, kā arī Džovanni Batista Frediani. Freskas zīmējis florencietis Nikolo Palonio. Mūsdienās ik gadu maijā te notiek populārs mūzikas festivāls.

Klosteri noteikti var iekļaut obligāti apmeklējamo vietu sarakstā Kauņas apkaimē (tas atrodas 10 kilometrus no pilsētas).

Tomēr mūsu pirmās ceļojuma dienas mērķis bija svaigākais Lietuvas tūrisma modes kliedziens – balneoloģiskais un dūņu terapijas kūrorts Birštona, kas patiesībā bija slavens jau 19. gadsimtā.
No Kauņas līdz Birštonai ir ne vairāk par 50 kilometriem (ja brauc pa 129. ceļu). Pirmajai dienai, ceļojot ar automašīnu, ar šiem attālumiem pietiks. Kā apmešanās vietu bijām izvēlējušies sanatoriju "Egle", kas iekārtojusies Nemunas upes labajā krastā. Fantastiski skaista vieta, kuras rozīnīte, protams, ir minerālūdeņi. Tas arī iemesls, kādēļ izvēlējāmies šo vietu kā pieturpunktu.

"Egle" bija pirmā sanatorija, ko pirms trijiem gadiem atvēra Birštonā. Pēc tam līdzīgi objekti te parādījās burtiski kā sēnes pēc lietus. Trijos korpusos izvietojusies sanatorija, dzīvojamais komplekss un spa centrs. Tuvumā atrodas minerālūdens paviljons. Kolosāla vieta – mierīgā gaisotnē baudi ar minerāliem bagātinātu gaisu, kas tāds kļuvis, pateicoties caur sienām plūstošā ārstnieciskā ūdens tvaikiem un izgarojumiem. Starp priedēm iekārti šūpuļtīkli – lūk, ilgi gaidītā iespēja beidzot palasīt sen atliktu grāmatu vai vienkārši pasapņot pēc ūdens procedūrām.

Birštonas kūrortā atrodas arī lieliska bērnistaba, kur vecāki var atstāt bērnus, lai paši baudītu atpūtu uz saules terases, kas iekārtota uz korpusa jumta, vai vienkārši pastaigātos pa pilsētu. Birštonas centrā nevar nepamanīt nelielu relfjefu – tas ir Vītauta kalns (40 m), kura virsotnē 14. gadsimta beigās atradusies koka pils – daļa no Traķu kunigaitijas aizsardzības sistēmas.

Līdzās kalniņam atrodas dzeltena ēka, kurā var baudīt minerālūdeni tieši no avota. Nedaudz tālāk ir nesen atklātā Kneipa taka (vācietis Sebastjans Kneips 19. gadsimta otrajā pusē lika pamatus ūdens dziedniecībai), kuru veido 20 dažādu segumu celiņi. Šī ir baskāju taka, kuru jāmēro plikām pēdām, baudot aktīvos punktus pēdās un stiprinot imunitāti. Ļoti patīkami un, kas nav mazsvarīgi – bez maksas.

Atpūtinājuši dvēseli un ķermeni Birštonā, devāmies uz Lietuvas dienvidiem – Druskininkiem. Pārbrauciens nav ilgs – vien 100 kilometru. Var nobraukt pusotrā stundā. Daudz neprātojām, apmetāmies sanatorijā "Egle", lai turpinātu jau Birštonā iesākto.

Gribu piebilst, ka ne Birštonā, ne Druskininkos nepiedzīvojām nekādas komunikācijas grūtības vai valodas šķēršļus. Personāls, īpaši – vecāka gadagājuma, brīnišķīgi zina valodas un visos gadījumos bija atsaucīgi un gatavi palīdzēt.

Runājot par vistālāk dienvidos esošo Lietuvas pilsētu Druskininkiem, jāteic, ka pēdējos desmit gados tā ir ļoti mainījusies. Te ir jau deviņas sanatorijas (nemaz nerunājot par viesnīcām, kas sadarbojas ar atveseļošanas iestādēm), šajā ziņā pilsēta gandrīz atgriezusies padomju laika līmenī, kad te darbojās 10 dziednīcas. Bet nu tas izskatās daudz mūsdienīgāk, turklāt Druskininkos parādījušās arī daudzas citas interesantas lietas un nodarbes. Piemēram, milzu ūdens atrakciju parks "Aqua" un slēpošanas komplekss "Snow Arena". Otrā izklaide vasarā ir ļoti eksotiska, to var baudīt, ja pēkšņi rodas vēlme atsvaidzināt slēpošanas vai snovošanas iemaņas. Un arī bērniem no pēkšņās ziemas sajūtas ir neizmērojams prieks.

Arī Druskininki iekārtojušies kārtējā Nemunas izliekumā. Upes ūdeņos var makšķerēt vai baudīt trīs stundu ekskursiju ar kuģīti līdz Liškavai (Liškiava). Tur atrodas vēlīnā baroka stilā būvētā Svētās Trīsvienības baznīca ar dominikāņu klosteri. Ēku komplekss ir restaurēts un tur iespējams arī pārnakšņot.

Druskininkos atrodas arī īpatnējais Grūtas parks, kur var aplūkot 86 padomju laika pieminekļus – atradīsiet gan Ļeņinu, gan Staļinu, gan daudzus citus. Parks veidots padomju nometņu stilistikā, tur ir arī kafejnīca, kurā piedāvā padomju laika virtuves labumus atbilstošos traukos. Parkā ir arī aģitācijas punkts, kurā var atsaukt atmiņā patiesībā nemaz ne tik senu pagātni.

Trīs kilometru attālumā no pilsētas izvietojies cits skulptūru parks – (Antana Česnuļa skulptūru parks: www.cesnuliusodyba.lt) Tur apmeklētājus sagaida vējdzirnavas, bet visa parku teritoriju apdzīvojušas dažādas koka skulptūras, ko radījis parka saimnieks.

Izpētījuši Druskininkus un guvuši kārtējo enerģijas devu, devāmies Viļņas virzienā. Neiebraucot Lietuvas galvaspilsētā (jo tās apskatei vajag vairāk nekā vienu dienu), nogriežamies uz Traķiem. Pēc trijām stundām un aptuveni 200 kilometriem ceļā iebraucām šajā pasaku pilsētiņā.

Lai izpētītu Lietuvas lielkunigaitijas seno galvaspilsētu, ir vērts te palikt pa nakti. Šajā reizē izvēle krita par labu viesnīcai "Trasalis", kas atrodas turpat uz pilsētas robežas. Tomēr jāņem vērā, ka bez iepriekšējas rezervācijas vasarā Traķos būs grūti atrast naktsmājas.

Tā kā auto stāvvieta vecpilsētā līdz desmitiem vakarā ir par maksu, ieteicams izvēlēties tādu viesnīcu, kam ir sava stāvvieta, lai pēc tam izstaigātu pilsētu kājām. Auto var atstāt arī privātajos stāvlaukumos (2-3 eiro par visu dienu) pilsētas centrā, no kurienes Traķu pils ir gluži vai ar roku sasniedzama.

Traķu pils vērienīgi restaurēta burtiski pirms PSRS sabrukšanas. Traķos it visur tiek piedāvāti ezera minikruīzi ar jahtu un gidu, cenas no 30 līdz 40 eiro. Mēs izvēlējāmies ekonomiskāku un fiziski aktīvāku variantu – laivu. Tikai pieci eiro stundā, bet bauda par visiem 100 procentiem! No Galves ezera, kur atrodas pils, paveras brīnišķīgs skats uz klasicisma stilā būvēto 19. gadsimta Užutraķu muižu (Užutrakio rūmai). Pastaiga ap ezeru uz šo vietu būs ap 10 kilometrus gara, bet ar laivu – tikai 20 minūtes.

Tiek uzskatīts, ka Lietuvas dižkunigaitis Vītauts, kurš 14. gadsimtā karagājienā bija aizkļuvis līdz Melnajai jūrai, no turienes atvedis dažus simtus karaīmu ģimeņu, kas ir etniski radinieki tatāriem. Atveda, lai karaīmi sargātu viņa rezidenci un tiltus, kas ved uz ezerpili, un izmitināja vietā, ko mūsdienās sauc par Karaīmu ielu. Karaīmi tur dzīvo vēl joprojām. Aizbraukt uz Traķiem un nenobaudīt karaīmu ceptos pīrādziņus, kuru recepte saglabājusies vēl no tiem laikiem, būtu nepiedodami.

Aizbraukt no Traķiem negribas, īpaši, ja paveicies ar laikapstākļiem. Paildzināt te pavadīto laiku var, izvēloties "Medus pirtiņu" vēl viena Traķu nacionālā parka ezera – Skaista (Skaistis) – krastā. Pirtiņa atrodas Varnikai ciemā, piecu kilometru attālumā no Traķu centra. Jau no nosaukuma skaidrs, ka te var nopērties un labi atpūsties. Izcila ainava, ērta atrašanās vieta, mājiņa būvēta ar mīlestību. Pirtiņā ērti var atrasties līdz sešiem viesiem.

Ar jauniem spēkiem atkal devāmies Lietuvas galvaspilsētas virzienā, taču, nesasniedzot to (kā jau teikts, Viļņa ir pelnījusi atsevišķu braucienu un ne uz vienu dienu), izvēlējamies jaunu navigācijas kursu – Kernavi jeb Ķērnavu. Šī ir nekas cits, kā Lietuvas dižkunigaiša Traidena pirmā galvaspilsēta. Tiek uzskatīts, ka tieši te pirms tūkstoš gadiem dzimusi senā Lietuvas valsts. Pieci pilskalni Neres upes ielejas labajā pusē rakstos minēti jau 8. gadsimta beigās. Līdz šejienei var nokļūt gan pa labo, gan pa kreiso krastu (no Traķiem – aptuveni pusotras stundas brauciens). 14. gadsimta beigās krustneši nodedzināja Ķērnavu. Var sacīt, ka šī ir lietuviešu Troja, turklāt arī kultūras rezervāts, kura teritorijā atrodas 18 vēsturisku un arheoloģisku dārgumu. Apkaime iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Tālāk jau finiša taisne. Devāmies uz šoseju A2. Šiks ceļš – divas joslas katrā virzienā, traucieties ātri. Bet neaizraujieties, citādi palaidīsiet garām vēl kādu jauku vietiņu pēc 70 kilometriem. Tieši tur, pa ceļam uz Latviju, var aši iešmaukt un ļoti garšīgi paēst. Lai atrastu šo pieturpunktu, apmēram 30 kilometrus aiz Ukmerģes jāgriežas uz 1204. ceļu vai jāizmanto šīs koordinātas: 55.424786, 24.562680.

Te atrodas neatkarīgās Lietuvas pirmā prezidenta Antana Smetonas rezidence (smetonosrezidencija.lt), kur ierīkots muzejs. Gids ļoti aizraujoši un interesanti izstāstīja Smetonas un viņa ģimenes dzīves gājumu. Ezera krastā atrodas pirtiņa, rezidences īpašnieki plāno to atjaunot un piedāvāt klientiem pirtnieka pakalpojumus.

Īpaši gribu izcelt vietējo restorānu. Virtuvē darbojas 24 gadus vecs šefpavārs, kurš, neraugoties uz savu jaunību, izcili labi gatavo. Izmēģiniet un pārliecinieties paši. Te var arī nakšņot – otrajā stāvā iekārtoti viesnīcas numuri. Brīvdienās tiek rīkoti dažādi pasākumi, garlaicīgi nebūs!

Beigu beigās pirms mājupceļa jānobauda tradicionālais lietuviešu deserts – šakotis. Kurš gan nav redzējis mīklas izstrādājumu, kas vizuāli atgādina eglīti? Īpaši jāuzsver - tas šakotis, ko var nopirkt "Maxima", nestāv ne tuvu tam, ko gatavo te, Užulenes (Užulėnis) ciemā.

Kad viss apskatīts un izbaudīts, atlika atgriezties uz lielceļa un doties Rīgas virzienā – 200 kilometri un bijām mājās. Šo ceļojumu uz Lietuvas dienvidiem var plānot arī apgrieztā secībā (ja tā labāk patīk) vai papildināt ar citiem pieturpunktiem, vai izvēlēties tikai dažus no minētajiem punktiem.