"On The Way of Freedom" motoceļotāji, kuri veikuši enduro motociklu ekspedīcijas uz Austrāliju, Gruziju un Abhāziju, kā dāvanu Latvijai simtgadē veido 1836 kilometrus garu enduro motociklu maršrutu apkārt Latvijai fonda "1836" ietvaros. Vairāk par to lasiet šeit. Maršruta veidošanā ierastajam sastāvam nereti pievienojas Latvijā zināmi cilvēki, šoreiz – motosporta zvaigznes.
Ceturtajā "1836 enduro kilometri" ekspedīcijā no Ziemeļvidzemes pilsētiņas Apes komandai pievienojās Baltijā labākais motofrīstaila FMX braucējs Mārtiņš Aleksandrovičs un pasaules junioru čempions Matīss Karro, kurš šosezon Hondas rūpnīcas atbalsta komandas sastāvā startēja karaliskajā MX1 klasē.
Jau ierasti "On The Way of Freedom" motokustības vārdā Latvijas motociklu maršrutu veido Andis Pikāns, kura pārziņā ir ekspedīcijas organizēšana un dienasgrāmatu rakstīšana, Renārs Kārkliņš, kurš iemūžina maršrutu videomateriālos, un Jānis Rozītis, kurš rūpējas par motociklu tehnisko stāvokli.
Iepriekšējā ceļojuma stāstā varēja lasīt par Apes mototrasi un nakšņošanu partizānu bunkurā Igaunijā. Šo stāstu atradīsiet šeit.
"Miegu bunkurā no rīta pārtrauca mazie grauzēji, kas skraidīja virs dēļu pārklātās slēptuves jumta, un lietus lāses, kas pilēja no atvērtās lūkas. Fredis stāstīja, ka naktī redzējis arī sikspārņus, un ar bažām aptaustīja degunu, jo lasījis, ka tie mēdzot guļošiem cilvēkiem tos apgrauzt. Renārs priecājās par desām, kas bija palikušas neskartas zem Freda pagalvja, tā kā kopumā komanda bija noskaņota pozitīvi un gatava doties ceļā.
Atvadījāmies no Matīsa un braucām Ķauķu kalna virzienā. Kā īsāko ceļu GPS rādīja virzienu pāri Vaidavas upei, un Fredis, atradis vietu, kur redzamas sen izjukuša tilta atliekas, metās to forsēt. Upe šajā vietā virspusēji izskatās aptuveni līdz celim dziļa, bet tas izrādījās mānīgs priekšstats, jo, ticis līdz vidum, Fredis ar moci grima arvien dziļāk, līdz nenoturēja līdzsvaru un iegāzās ūdenī. Laiciņš gan bija silts, un pārējiem krastā bija ļoti jautri. Izvilkām dusmīgo, slapjo Fredi ar visu moci no ūdens un centāmies atdzīvināt tehniku. Skaidrs, ka ūdens bija ticis līdz filtram, līdz ar to mēģināt to darbināt būtu neprāts, jo ekspedīcija varētu beigties ar hidro triecienu dzinējā. Bija jāizjauc mocis, lai tiktu pie sveces un atbrīvotu dzinēju no ūdens. Protams, šādiem darbiem nepieciešamā instrumentu arsenāla mums līdzi nebija, bet labi, ka Latvija pa perimetru ir tikai 1836 km gara un daudzviet mums ir draugi. Matīss no Apes atgriezās ar tēva brāli Ilgoni, kuram līdzi bija pamatīgs atslēgu klāsts. Izrādās, Ilgoņa trofejās ir arī Vaidavas kauss, un interese par močiem nav zudusi. Cīņā ar tik kvalificētiem mehiem, speciālistiem un konsultantiem Yamaha ātri padevās kā valis, izpūzdama no cilindra ūdens strūklu. Juhūūū! Un ceļš var turpināties!
Vaidavu mums neizdevās forsēt, bet Ķauķu kalnu gan, tiesa – ne bez kritieniem. Interesanti, ka kritieni ir daļa no Ķauķu kalna ikdienas, jo ik pa laikam kopš 2007. gada šeit ziemās notiek kalnā braukšanas sacīkstes ar motocikliem – uzvar braucējs, kurš visātrāk uzbrauc kalna virsotnē. Uzbraucām virsotnē pa kalna lēzenāko austrumu nogāzi, no kuras pavērās iespaidīgs skats uz Ziemeļvidzemes augstieni. Vecie slēpotāju pacēlāji, kuri, kā stāsta Renārs, ziemā vēl darbojas, ieauguši garā zālē, gaida sniegu, bet mēs visi Alekša vadībā nobraucām lejā pa Ķauķu kalna stāvāko nogāzi.
Tālāk ceļš veda uz Drusku pilskalnu – vienu no stāvākajiem pilskalniem Latvijā. Tā augstums ir 246 metri virs jūras līmeņa un 80 metri virs dienvidos esošā Pilskalna ezera līmeņa. No pilskalna un trīs klajajiem pauguriem uz ziemeļiem no tā pavērās brīnišķīgs skats uz Alūksnes pauguraini un Hanju augstieni Igaunijā. Saskatāms bija Igaunijas augstākais kalns Lielais Munameģis (318 m vjl.). Iekarojot stāvo pilskalnu, nācās atkal piedzīvot kritienu un salocīt aizmugurējo bremžu pedāli. Tuvējā ciematā centāmies to ar trubu atlocīt, bet alumīnija sakausējums neizturēja spriedzi un pedālis pārlūzt uz pusēm. Nebija variantu – ceļš bija jāturpina, paļaujoties tikai uz priekšējām bremzēm.
Ceļā uz Latvijas, Igaunijas un Krievijas robežakmeni mežā atradām norādi uz Lakšu dzirnavu drupām, gar kurām tek gleznaina upīte.
Līdz ar robežakmens sasniegšanu bijām noslēguši Ziemeļvidzemes posmu un sākām iepazīt Rietumlatgales pierobežu.
Pulkstenis jau bija septiņi vakarā, visapkārt savilkās negaisa mākoņi, tāpēc bija jāsāk domāt par naktsmājām. Meklēdami siena šķūni, iebraucām lauku sētā, kur iepazīstāmies ar saimnieci Antoņinu un viņas dusmīgo suni Barbosu. Siena šķūņa tur nebija, bet Antoņina mums laipni ierādīja istabu dārza mājā vai šķūnī, kur kolorītā, mazmazītiņā istabelē, izrotātā ar sienas paklājiem un svētbildēm, varējām pārlaist nakti.
Elektrība, duša un, protams, interneta nebija, toties bija malka, ugunskurs, kartupeļi vagā un tikko salasīti ķirši.
Aleksis internetu aizstāja ar malkas skaldīšanu, un viņam tas lieliski izdevās. Pie ugunskura, zem ozola kuplajiem zariem, noraudzījāmies debesīs dabas iestudēto izrādi ar zibeni un pērkonu galvenajās lomās, bet lietu par laimi tā arī nesagaidījām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
