Portāls "Tūrismagids" turpina lietuviešu ceļotāja, uzņēmēja Jokubas Laukaiša stāstu sēriju par viņa piedzīvojumiem komunistiskajā Ziemeļkorejā. Pirmo par dažādajiem aizliegumiem lasi šeit.
"Pirmo reizi maratons te notika 1981. gadā (vīriešiem), bet kopš 1984. gada tajā drīkst piedalīties arī sievietes. Pēdējā laikā maratonu aizvien vairāk iecienījuši ārvalstu tūristi – 2016. gada 9. aprīlī Phenjanā skrēja gandrīz divi tūkstoši ārzemnieku!
Visas tūrisma kompānijas, kas organizē tūres uz Ziemeļkoreju aprīlī, noteikti programmā iekļauj arī piedalīšanos maratonā.
Nolēmu, ka braukt uz Koreju vien uz dažām dienām ir bezjēdzīgi, jo tas ir dārgi un, visticamāk, otro reizi savā mūžā es tur vairs nebraukšu. Tādēļ es izvēlējos septiņu dienu tūri.
Tiesa, es nezinu, vai par piedalīšanos maratonā vietējiem iedzīvotājiem ir jāmaksā, taču ārzemniekiem tiek prasīti 50 eiro par 10 kilometru distanci, par garākām distancēm jāmaksā vēl vairāk.
Tā kā Ziemeļkorejā es ierados pēc nopietnas kājas traumas, kad kādu laiku pavadīju ieģipsēts, sākotnēji vispār negribēju skriet maratonā. Tomēr gids man pasvieda lielisku ideju – iet vai skriet ļoti lēnām. Jo nav taču nekādu ātruma vai laika ierobežojumu! Tā arī darīju un, starp citu, tā bija viena no interesantākajām manis piedzīvotajām lietām Ziemeļkorejā, jo tajā laikā kaut nedaudz varēju parunāties ar vietējiem, fotografēju un ieraudzīju daudz vairāk, nekā būtu piedzīvojis, skrienot ātrāk.
Maratona laikā mums ļāva fotografēt, taču aizliedza filmēt. Tāpat mums neļāva bildēt policistus, valsts ierēdņus un būvlaukumus. Par būvlaukumiem un jaunbūvēm mūs brīdināja vairākas reizes – jebkura aizliegtā fotogrāfija kaitētu ne tikai mums, bet arī gidiem. Uz jautājumu, kādēļ nedrīkst, atbildēja, ka tas saistīts ar slaveno gigantisko viesnīcu, kuru jau daudzus gadus nevar pabeigt. Kad internetā parādījušās šīs jaunbūves fotogrāfijas, paklīda runas, ka Ziemeļkorejai trūkst naudas tās pabeigšanai, ka valsts ir uz bankrota robežas. (Vairāk par minēto celtni, ko mēdz dēvēt arī par neglītāko pasaulē, lasiet šeit.)
Neraugoties uz visu, man izdevās nofotografēt ne mazums dažādu objektu, ēku un ielu, kur skrējām. Tāpat es sarokojos (iedevu "pieci") desmitiem cilvēku, mēs pārmijām pieklājības frāzes. Daži vietējie bija ļoti kautrīgi, citi nemitīgi māja ar rokām, smaidīja un atkārtoja: "Hello!" Bija patīkami kaut nedaudz parunāt ar vietējiem.
No maratona atceros vien to, ka visu laiku smaidīju un baudīju apkārt notiekošo. Bieži piestāju, lai aplūkotu ēkas, kafejnīcas, sapulcējušos ļaudis, bērnus, kas rotaļājas. Vēroju daudzdzīvokļu namu balkonus cerībā ieraudzīt uz tiem cilvēkus. Ja pamanīju silti smaidošu seju, apstājos, lai sasveicinātos un nofotografētos.
Kā jau dzīvē mēdz gadīties – kad aizveras durvis, atveras logs. Un vēl kāds logs!
Uzskatu, ka paša pasākuma organizācija bija ļoti veiksmīga. Iepriekšējā vakarā mūs aizveda uz stadionu, parādīja, kur sēdēsim, no kurienes ir starts, kur būs finišs, kur atradīsies mūsu mantas, kur gaidīs gidi u.t.t. Ar autobusu tikām izvesti pa visu distanci, mums pastāstīja, kur atrast labierīcības, kur drīkst fotografēt, kur – nedrīkst. Maratona laikā visā trasē stāvēja palīgi un rādīja ceļu. Ik pēc pāris kilometriem bija stendi ar ūdeni, bet vietējie aktīvi atbalstīja maratona dalībniekus.
Šogad maratona laikā notika arī kas dīvains. Visu maratona distanci (42,195 km) līderis bija vīrietis no Ganas. Pēc pāris stundām, tikko ieskrējis stadionā, neizprotamu iemeslu dēļ viņš pagriezās citā virzienā. Un, kad aptvēra, ka finišs ir otrā pusē, viņu jau bija apsteidzis vietējais skrējējs no Ziemeļkorejas. Ganas skrējējs bija ļoti sašutis un vīlies.
Daudzi tūristi uzskata, ka ziemeļkorejieši ar nolūku viņu maldinājuši, lai maratonā uzvarētu vietējais. Tomēr, kā rāda iepriekšējo gadu rezultāti, gandrīz pusi no maratoniem uzvarējuši ārzemnieki, tādēļ grūti teikt, kā bija patiesībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
