Vēl septītā gadsimta politiskā laulība starp daiļo, gudro, labām manierēm apveltīto ķīniešu Tanu dinastijas princesi Venčengu un Tibetas karali simbolizēja mieru un draudzību starp abām tautām. Šim stāstam gan ir tik daudz versiju ar dažādām niansēm, ka brīžiem šķiet – tā ir leģenda vai pasaka, pēc kuras motīviem tiek uzvestas teātra izrādes. Arī šodien Ķīna visiem spēkiem tiecas pieskaņot Tibetu savai izpratnei par tautu saskaņu, atšķiras vienīgi labumi, kurus Ķīna piedāvā Tibetai šodien. Ja toreiz Ķīna atveda lauksaimniecības kultūru, zīdu un medicīnas grāmatas, tad šodien tā ir mūsdienīga infrastruktūra un, kā izrādās – arī tūrisms.
Tibeta – autonomais reģions, ko jau gadu desmitiem pieņemts uzskatīt par slēgtu, joprojām varētu tāds šķist, taču lēnām tas kļūst par mītu, jo nokļūt tur kļūst arvien vieglāk. Piemēram, šobrīd no Latvijas dažāda ilguma un mērķu ceļojumus un ekspedīcijas piedāvā liela daļa vietējo tūrisma aģentūru. Arī Tibetas tūrisma biroja dati liecina par iespaidīgu tūristu pieplūdumu – piemēram, reģiona galvaspilsētu Lhasu 2015.gadā vien apmeklēja 11,8 miljoni tūristu, atstājot tur apmēram divus miljardus eiro. Lai gan tūristu skaits gada griezumā pieaudzis vairāk nekā par piektdaļu, lielākā daļa apmeklētāju ir paši ķīnieši, kuriem, atšķirībā no ārvalstniekiem, iebraukšanai Tibetā nav nepieciešama speciāla atļauja. Ārzemnieku skaits, kuri pērn apmeklēja Tibetu, ir vien ap diviem miljoniem cilvēku, turklāt ziemā Tibeta ārzemniekiem ir slēgta. Tūrisma attīstība turpināsies – iecerēts, ka līdz 2020.gadam Lhasa ieguldīs vēl ap 13 miljardiem eiro tūrisma infrastruktūras attīstībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
