Pamest visu un apceļot pasauli: Turcija (2. daļa)

Pati Linda raksta: "Šis ir mans atklātais stāsts par sevis meklējumiem, dzīves svinēšanu, klaidoņa gaitām un visām tām brīnišķīgajām vietām un cilvēkiem, kas nu jau atstājuši neaizmirstamu iespaidu manam raksturam un vērtību skalai." Ceļojuma stāstu par Norvēģiju lasiet šeit.

"Turcijā, Izmirā (Izmir), es 2009. gadā vadīju savas Erasmus gaitas. Iemīlējos šajā valstī no pirmā acu skatiena, kad, izkāpjot no lidmašīnas, manā priekšā vējā locījās palma, es zināju, ka šis būs mans vasarīgākais un eksotiskākais studiju semestris. Tur arī visticamāk meklējams mana ceļotāja gara pirmsākums – katra iespējamā no studijām brīvā diena tika pavadīta krustām šķērsām stopējot nezināmos virzienos. Es iepazinu kultūru no vietējo skatupunkta (atšķirībā no pārējiem Erasmus studentiem, kas ērti iekārtojās modernajās studentu viesnīcās, es izvēlējos dzīvot ar divām turku meitenēm) un mācījos, ko nozīmē būt izmestam tik ļoti svešā kultūrā, ar centieniem integrēties tik vien, cik pasmejoties par acīmredzamajām kultūru atšķirībām. Latvijā es pēc neaizmirstamā semestra atgriezos ar asaru pilnām acīm un solījumiem tur atgriezties. Tomēr atgriezos tikai vienreiz – atpūtas nolūkos, tā arī nekad nepiepildījusi savu patieso sapni – doties tur ar kādu no mājām un izrādīt visus tos Turcijas labumus, kas nav sastopami tūristu kūrortos.

Tāpēc nepārspīlēšu, ja teikšu, ka 10. augusta rītā es biju pilna laimes un nepacietības ierasties Stambulā ar Janci un beidzot dalīties savā mīlestībā ar kādu no maniem mīļcilvēkiem. Tomēr dienvidniekiem tipiskās pulksteņa neievērošanās rezultātā, stāvējām mazajā autobusa piestātnē, pilni gaidu lūkojāmies pa labi un pa kreisi, ar acīm meklējot autobusu, kas krietni kavējās. Biju jau sazinājusies ar savu Turcijas labāko draudzeni, toreizējo dzīvokļa biedreni Sinemu (Sinem) un kodu pirkstos, zinot, ka kavēsimies. Līdz beidzot pie mums pieripoja autobuss ar atpazīstamo Turcijas mašīnas numura reģistrācijas zīmi, kas izskatās gluži kā mūsu numurzīmes, bet bez Eiropas Savienības 12 zvaigznēm, rotājās ar zilu kreiso maliņu, kur lepni uzdrukāts TR (Turcija), un patiesi nelaipna kundze aicināja mūs iekšā. Turcija mani reiz patīkami pārsteidza ar tās autobusu servisu –katrā autobusā ir pa stjuartei, bieži vien filmu bagāts TV ekrāns autobusu krēslos, kā arī bezmaksas tēja/kafija un cepumi. Arī šoreiz serviss bija ierastais, un līdz ar salkano turku filmu skatīšanos, ceļš nemaz nelikās tik garš. Vakarpusē satraukuma pilni ieripojām Stambulas ielās.

Ar platu apskāvienu mūs sagaidīja Sinema un viņas topošais vīrs Erdi (Erdi). Ilgi negaidot, tikām vesti pastaigā gar jūru, kur notiek īstā Stambulas vasaras dzīve – pikniki, randiņi, draugu tikšanās, ielu vingrošana, futbols, našķi, balonu šaušana un vēl, un vēl. Raugoties, kā Egejas jūras viļņi skalojas pāri lielajiem krasta akmeņiem, es slīku savā mīlestībā pret šo zemi. Arī Jancis atzina, ka Rumānijas un Bulgārijas brīvības sajūta bija "tikai ziediņi" salīdzinājumā ar Turcijā valdošo haosu. Radās sajūta, ka šeit braukt un pīpināt var jebkur, jebkad un jebkurā laikā; zīmes, luksofori, vienvirziena ielas visdrīzāk domātas tikai iebraucējiem, jo vietējiem satiksmes noteikumi neeksistēja. Un cilvēku pūļi! Tās bija tās lietas, ko Jancis ievēroja pirmās. Bet man pie visa turku haosa un vienaldzības par to, kas notiek visapkārt, turpat uz ielas notika Sinemas un Erdi – kaislīgu tango dejotāju – pasniegta pirmā tango dejošanas apmācību stunda. Jo kurš gan uztraucas par to, ko apkārtējie teiks?! Turki ir pašpietiekami un laimīgi, un tādā prieka un brīvības skurbulī ir ļoti grūti domāt par apkārtējo viedokli, ja to vien gribas, kā dejot un laimē skaļi dziedāt.

Šodien svinami divi ceļojuma mēneši. Šķiet – kas tad tas ir?! Bet apceļotas jau 15 valstis un nobraukti vairāk nekā 10 000 kilometri. Un izdomāts miljoniem domu un atziņu. Abi īstenībā jau sākam mazliet ilgoties pēc mājām. Lai arī katru dienu ir liela laime par apkārt redzamo, tas neatspēko mūžseno patiesību – laime ir pilnvērtīga tikai tad, ja tev ir kāds, ar ko tajā dalīties. Man ir jāatzīst, ka esmu saslimusi (pozitīvā nozīmē) ar savu brīvību. Es lēnām aizmirstu, ko nozīmē būt piederīgai vietai un laikam. Vai cilvēkiem. Dzīvoju savu bezaizspriedumu dzīvi un, jā, tas izkrāso manu ikdienu vēl nebijušās krāsās. Tomēr to tukšumu, kas palika sirdī, atvadoties no visiem 11. jūnijā, nav vēl izdevies aizpildīt. Taču zinu... ir jāmācās samierināties ar mīļcilvēku neesamību un faktu, ka tikai man viņi paliek atmiņā tieši tādi, kādi viņi un viņu dzīves bija 11. jūnija rītā. Bet viņiem viss virzās uz priekšu. Visu dzīves turpinās ar vai bez manis. Un man atliek tikai cerēt, ka atgriežoties, man vēl joprojām būs tur vieta.

Tāpēc par to, kas attiecas uz laimi un tās dalīšanu, biju priecīga, ka bija pienācis laiks jau sena sapņa realizācijai: es dalījos savos Turcijas iespaidos ar kādu. Bet jau pirmajos veiktajos kilometros pa Turcijas sauszemi sapratu, ka tas nav ne parādāms, ne vārdos izstāstāms. Tās sajūtas nāk no manām atmiņām, ikdienas ceļiem pa saulaino Izmiru un emociju lielās amplitūdas, kāda sastopama šeit tikai tad, ja neesi tikai tūrists un nebaidies sasmērēt rokas, ierokoties dziļāk gan Turcijas cilvēku priekos, gan nelaimēs. Ir jāatver prāts visam neparastajam, kas šeit vērojams un jāaizmirst kaut kur aiz stūra dzirdētie stereotipi un aizspriedumi – Turcija ir tieši tik ļoti mīlama, cik ļoti katrs cilvēks pats spēj ielaist to sevī iekšā.

Sinema un Erdi man lieliski palīdzēja manu labo atmiņu atsvaidzināšanai un Janča Turcijas iepatikšanās veicināšanai. Bijām izgaršojuši turku virtuvi, kas uzrunāja ar savu smaržu ne tikai no šķīvja uz virtuves galda, bet arī pavadīja, lai kur mēs neietu Stambulas ielās. Viss pārpilns ar baudāmu smaržu garšvielām, restorāniem, ielu pārdotavām.

Mūsu kopumā trīs dienas (naudas taupīšanas nolūkā tomēr izlēmām doties kaut kur tālāk, meklēt kādu peļņas veidu) pagāja nemanot, jo ne mirkli nesēdējām uz vietas. Izdzīvojām pastaigas pa Stambulas centru, kur es, bakstot visur ar pirkstu, Jancim nepārtraukti skandināju: "Re, skaties te! Re, skaties šeit! Vai Tu to jau redzēji!?". Priecīgi maldījāmies pastaigās gar jūru, sagatavojušies maģiskam piknikam, bet tā vietā izdzīvojot negantu vasaras vētru ar tādu lietus apmēru, kas pāris minūšu laikā radīja Stambulas ielās lietus upi. Gājām uz tango vakaru un griezāmies mūzikas un deju virpulī. Ēdām saldējumu ļoti īpašā saldējuma veikaliņā, kas patiešām bija viens no labākajiem līdz šim ēstajiem gardumiem. Līdz Jancis atzina – ir grūti neiemīlēt šādu Turciju."